Kazhes pierakstu burtnīca

Neko daudz (faktiski - pilnīgi neko) par Ilzi Lāci nezinot, iepazīstot viņas stāstu krājumu "Sarunas uz sētas kāpnēm" kaut kāds ieskats tajā, kas viņa par cilvēku, ir gūstams. Pirmkārt, Ilze Lāce noteikti jau ilgāku laiku dzīvo kaut kur Rietumos, līdz ar to uz situācijām Latvijā var skatīties ar zināmu distanci (tomēr ne no tāda skatupunkta kā Vilim Lācītim, stroiku jautājumos viņa diez vai ir zinoša). Viņas redzējums par dzīvi Latvijā līdz ar to ir ar savu devu līdzjūtības, brīžam diezgan skarbs (kā stāstā par sievieti, kas ierodas Latvijā, lai apciemotu savas atvases, kurai katrai ir sava veida problēmas - ar atkarībām, naudas trūkumu utt). Un arī vispār kā risinājumu dzīves problēmām Lāce noteikti saskata tieši dzīvi ārpus Latvijas, jo šeit viss ir pārāk smagi. Ok, ne visos stāstos, ir šur tur arī sava deva ticības tam, ka šeit viss nav pilnīgi auzās, tomēr nekāda dzīvespriecīgā šī grāmata nav. Un, lai arī stāstu krājums kopumā man patika, jāatzīst, ka mēnesi pēc tā izlasīšanas, kad beidzot esmu saņēmies par to kaut ko uzrakstīt, neko daudz no tā vairs neatceros - tik vien kā noskaņas, bet mazāk - konkrētus stāstus, konkrētus notikumus tajos. Līdz ar to secinājums, ka nekādu spilgto iespaidu uz mani šī grāmata neatstāja.

Ā, jā, grāmatā ir vairāki stāsti, kuros parādās Covid-19, tai skaitā ir personāži, kas ar to aiziet viņsaulē (piemēram, sieviete, kura apstākļu spiesta pārceļas uz dzīvi veco ļaužu pansionātā), un, ja salīdzina ar citiem darbiem, kur šī tēma pieminēta, Ilze Lāce ar to tiek galā itin sakarīgi - tā, ka, lasot šos stāstus pāris gadus vēlāk, nav sajūtas, ka tie ir morāli absolūti novecojuši (bez kaut kādiem vispārinājumiem par to, kā šī pandēmija pāries un ieies vēsturē, bet tieši ar konkrētām pieredzēm). Līdz ar to vērtējums ir tāds, ka grāmata ir laba, bet ne tik laba, lai tā nosēstos kaut kur dziļi.