Kazhes pierakstu burtnīca

"Black Star Riders" ir grupa, kura pretendē uz to, ka tā būtu "Thin Lizzy" zem cita vārda. Lieki teikt, ka tas ir smags pārspīlējums.
No pieciem "Melnās zvaigznes jātniekiem" četri patiešām ir spēlējuši grupā "Thin Lizzy", taču tikai viens (Skots Gorems) - bija šajā grupā tajā laikā, kad Fils Lainots vēl bija dzīvs. Un pat Gorems nebija viens no grupas dibinātājiem, bet pievienojās tai jau pēc, piemēram, "Whiskey in the Jar" ierakstīšanas. Tikām pārējie čaļi drīzāk būtu saucami par "Thin Lizzy Tribute Band" dalībniekiem.
Līdz ar to ir smieklīgi, ka šamējie ir paziņojuši, ka jauno albumu viņi neizdod zem "Thin Lizzy" vārda aiz cieņas pret Lainotu - galvenais te tomēr ir tas, ka bez Lainota ģimenes piekrišanas (kuru laikam gan dabūt neizdevās) viņi jaunu Thin Lizzy albumu nemaz nevarētu izdot. Tas gan neliedz viņiem spēlēt mūziku, kura lielākoties tiešām izklausās pēc Thin Lizzy.
Protams, tikai izklausās pēc Thin Lizzy, bet nav šī grupa garā. Kaut vai tāpēc, ka šī ir amerikāņu grupa ar vienu dalībnieku no Eiropas, kamēr Lainota ansamblis bija tipiska īru grupa. Un arī tāpēc, ka Lainots bija psihiski nestabils un ļoti emocionāls personāžs, kura dziesmās bija daudz viņa personības, kamēr "Black Star Riders" ir vienkārši rokgrupa, kuras dziesmas varbūt patiešām izklausās pēc tādām, kas varētu būt tapušas arī septiņdesmitajos gados, bet nekādi nav spējīgas klausītāju emocionāli aizkustināt, pārmērīgi arēnīgs un tukši bombardējošs. Dziesmas, protams, ir lipīgas un skanīgas, bet nekā īsti aiz tā visa lielā trokšņa nav, ko gan principā arī varētu gaidīt. Protams, visi grupas dalībnieki ir nopietni profesionāļi, kuri zina, ko viņi dara, bet viņu radītais produkts ir klišeju ielāpu deķis, kur trūkst kaut kādas dievišķās dzirksts, kas to padarītu par mūziku un nevis plaša patēriņa preci.