Live at Arēna Rīga
Ēriks Kleptons ir no tiem mūziķiem, kuru koncertu es noteikti būtu gribējis apmeklēt pirms kādiem 45 gadiem. Taču realitātē man pieejams ir tikai 2013.gada Kleptons, nevis kā "Cream", "Yardbirds", "Derek and the Dominoes" vai "Blind Faith" dalībnieks. Līdz ar to - kāds bija, uz tādu gāju.
Arēnā biju neadekvāti savlaicīgi, jo mans tētis, kuram biļeti uzdāvināju jau pirms vairāk kā pusgada, vienmēr visur grib būt ļoti agri. Līdz ar to pilnā garumā redzēju iesildītāja - Endija Fērvezera Lova - un viņa ansambļa "The Lowriders" uzstāšanos. Šī daļa bija visai skumja un depresīva. Endijs populārs kļuva sešdesmito gadu beigās ar dziesmu "If Paradise Is Half as Nice", pēcāk ir sadarbojies kā sesijas un pavadošais mūziķis ar dažādiem prestižiem čaļiem, piemēram, Rodžeru Votersu, taču tas, ko spēlē viņš ar grupu tagad, izklausās šausmīgi neaktuāli un tā, ka man mūziķu bija drusku pat žēl. It īpaši, kad viņi izpildīja "Paradise" - iedomājies, čalis šo iedziedāja 21 gada vecumā, būdams jauns un skaists, un dziesmas popularitāte bija lielā mērā saistīta ar to, ka viņš tāds bija. Tagad pagājuši teju 45 gadi, un joprojām nekā jēdzīgāka ko spēlēt viņam nav. Tiešām traki.
Un tad nāca pats Kleptons. Protams, viņš nav tas, kas jaunības dienās, taču viņa ģitārspēle joprojām ir dievīga, un patiesībā - tikai vienas vienīgas dziesmas dēļ es būtu uz šo koncertu gājis, nedomājot par neko citu. "Sunshine of Your Love"! Šīs dziesmas dēļ mani nesatrauc ne "Tears in Heaven", ne "My Father&39;s Eyes", ne tas, ka Kleptons pats bieži noiet fonā, dodot iespēju paspīdēt citiem viņa grupas dalībniekiem (kas patiesībā šajā koncertā ļoti labi iederējās), un emocionāli bija ļoti labi. Skanēja gan jaunas dziesmas (kuras patiesībā nav jaunas), gan vecas dziesmas (kuras reizēm ir jaunākas par vecajām), pats Kleptons brīnišķīgi soloja ar "I Shot the Sheriff", protams, ka neizpalika arī "Crossroads". Vienīgais, kas man ne pārmērīgi patika, bija "Layla" - kaut kā nenostrādāja, bet visādi citādi - brīnišķīgs koncerts!
Arēnā biju neadekvāti savlaicīgi, jo mans tētis, kuram biļeti uzdāvināju jau pirms vairāk kā pusgada, vienmēr visur grib būt ļoti agri. Līdz ar to pilnā garumā redzēju iesildītāja - Endija Fērvezera Lova - un viņa ansambļa "The Lowriders" uzstāšanos. Šī daļa bija visai skumja un depresīva. Endijs populārs kļuva sešdesmito gadu beigās ar dziesmu "If Paradise Is Half as Nice", pēcāk ir sadarbojies kā sesijas un pavadošais mūziķis ar dažādiem prestižiem čaļiem, piemēram, Rodžeru Votersu, taču tas, ko spēlē viņš ar grupu tagad, izklausās šausmīgi neaktuāli un tā, ka man mūziķu bija drusku pat žēl. It īpaši, kad viņi izpildīja "Paradise" - iedomājies, čalis šo iedziedāja 21 gada vecumā, būdams jauns un skaists, un dziesmas popularitāte bija lielā mērā saistīta ar to, ka viņš tāds bija. Tagad pagājuši teju 45 gadi, un joprojām nekā jēdzīgāka ko spēlēt viņam nav. Tiešām traki.
Un tad nāca pats Kleptons. Protams, viņš nav tas, kas jaunības dienās, taču viņa ģitārspēle joprojām ir dievīga, un patiesībā - tikai vienas vienīgas dziesmas dēļ es būtu uz šo koncertu gājis, nedomājot par neko citu. "Sunshine of Your Love"! Šīs dziesmas dēļ mani nesatrauc ne "Tears in Heaven", ne "My Father&39;s Eyes", ne tas, ka Kleptons pats bieži noiet fonā, dodot iespēju paspīdēt citiem viņa grupas dalībniekiem (kas patiesībā šajā koncertā ļoti labi iederējās), un emocionāli bija ļoti labi. Skanēja gan jaunas dziesmas (kuras patiesībā nav jaunas), gan vecas dziesmas (kuras reizēm ir jaunākas par vecajām), pats Kleptons brīnišķīgi soloja ar "I Shot the Sheriff", protams, ka neizpalika arī "Crossroads". Vienīgais, kas man ne pārmērīgi patika, bija "Layla" - kaut kā nenostrādāja, bet visādi citādi - brīnišķīgs koncerts!
2013-06-05
comments powered by Disqus