Kazhes pierakstu burtnīca

Es nebūtu es, ja nākamajā dienā pēc absolūti jauna mūzikas ieraksta klausīšanās nepievērstos kaut kam teju mūžsenam. Grupa "Blues Magoos" ir viens no tiem ansambļiem, kas līdz mūsdienām nav ticis pilnībā aizmirsts lielā mērā pateicoties pāris tā dziesmu iekļaušanai leģendārajā sešdesmito gadu garāžroka izlasē "Nuggets", kura tieši tam ir paredzēta - pieminēt grupas, par kurām citādi neviens asaru nenotraustu.
Interesanti, ka ieraksta nosaukums ir smagi neprecīzs - jau grupas nosaukums vēstī, ka šiem puišiem tuvs bija blūzs, bet psihodēlijas klātbūtne viņu debijas albumā ja vispār ir jūtama, tad tā te ir minimāla. Grupas skanējumā jūtami divi pamatvirzieni - blūzroks un garāžroks, pret ko man dabiski nav nekādu iebildumu.
Laikam jau vienīgā šīs grupas dziesma, kuru vismaz teorētiski mūsdienas vēl ir iespējams kaut kur izdzirdēt, ir "We aint`t got nothing yet":

Kārtējā himna jaunībai un brīvībai, no tās pašas operas kā "My Generation" un "Born to be wild", kas man atkal jau iebildumus neizraisa.
Taču īstais ieraksta grāvējs ir "Tobacco Road" (kuru - ja kas - nesen klausījos arī Spooky Tooth izpildījumā) - mežonīgs, ātrs, ar lielisku saspēli starp divām ģitārām, drusku tas man atgādina "The Monks" primitīvismu, drusku - kaut ko no sērfroka (varbūt The Trashmen?), bet kopumā - baigā deva enerģijas.

Būtu pārspīlējums šo ierakstu dēvēt par izcilu vai revolucionāru - tas lielākoties ir tik vien kā klausāms, bez izcilas instrumentālās puses, ar visai tipiskiem garāžroka vokāliem, ne sevišķi lielu daudzumu oriģinālu ideju, bet vienlaikus - kopējais iespaids par ierakstu ir pozitīvs. Normāla mūzika, ja ne gluži vairāk par to.