Provinces anekdotes
Šķiet, ar tik lielām bažām un šaubām uz JRT vēl gājis nebiju - par Aleksandra Vampilova Provinces anekdošu iestudēju Borisa Frumina režijā bija dzirdēts Jaunajam Rīgas teātrim nepiedienīgi daudz sliktu atsauksmju. Izrāde, kurā viss notiek palēninājumā ar 4 stundas ilgām mocībām, kur puse auditorijas pēc pirmā cēliena notin makšķeres, galīgi neizklausās pēc našķa. Bet biļetes nopirktas un jāiet ir. Kā tad nu būs?
Izrādījās - ne tik melns tas velns kā Maļēviča kvadrāts. Nenoliedzami, izrāde ir lēna, un jo īpaši pirmajā tās cēlienā Iveta Pole un Gatis Gāga cenšas viens otru pārspēt tajā, kurš ilgāk nepakustēsies un neizdvesīs zilbi. Taču pamazām tu pie izrādes ritma pierodi, un to īsti pat vairs neizjūti. Tāpat tu pierodi pie tā, ka teksti un domas šeit atkārtojas, teksti un domais šeit atkārtojas, šeit atkārtojas, un vari izbaudīt aktierspēli, kura ir labā līmenī.
Divi šī iestudējuma cēlieni savstarpēji ir saistīti vien ar to, ka to abu darbība norisinās viesnīcas numurā kādā LPSR mazpilsētā, vai tā ir viena un tā pati pilsēta, nav pat īsti būtiski. Vērts gan piebilst, ka gadījumā, ja pilsēta ir tā pati, tad viesnīca noteikti arī - jo kārtīgā padomju pilsētā ir tikai viena viesnīca, vēlams, nosaukta šīs pašas pilsētas vārdā, līdz ar to varu pieņemt, ka izrādes darbība rit viesnīcā "Madona".
Pirmā cēliena sarežģījumu veido mīklains vārds "metranpāžs" - amats, ko ieņem Gāgas atveidotais basketbola cienītājs, kuram rodas nesaprašanās ar viesnīcas "Madona" administratoru Andra Keiša izpildījumā. Par to basketbolu man gan ir kāds skarbāks vārds sakāms - tā kā izrādes darbība uz Madonu pārcelta no kādas Krievijas mazpilsētas un latviešu skatītāja ērtības labad basketbola spēle, kuras tiešraidei seko Gāgas varonis, ir ar Rīgas VEF līdzdalību, izrādē ir viens vēsturiskajai patiesībai neatbilstošs elements. Nē, es neesmu tik traks, lai būtu pārliecinājies, ka neviena VEF spēle nekad nebija beigusies ar rezultātu 27-27 pēc pirmā puslaika, bet ko nu gan es zinu droši, ka vienpadsmitos vakarā (kad sākas izrādes trādirīdis) basketbola spēles ar VEF līdzdalību nevarēja notikt - padomijā tik vēlu sporta sacīkstes aizvadītas netika un uz Rietumiem no Maskavas laika zonas VEF nespēlēja. Bet tā jau pat pēc maniem standartiem ir pamatīga piekasīšanās sīkumiem.
Tikām otrais cēliens vēsta par diviem itin prastiem vīriem, kuri viesnīcā jau kuro dienu dzer, bet atgadījusies nelaime - beigusies nauda, un te pēkšņi kāds vīrs bez acīmredzamas personīgas intereses šiem grib dāvāt 100 rubļus. Skaidrs, ka kaut kas šajā lietā nav tīrs, jo pat mīlestība nav tikai mīlestība, un labi, ka man ir auto (lai vai kāds, bet ir).
Aptuveni trīs ar pusi stundas, ko ilga izrāde, patiesībā paskrēja itin ātri, un žēloties par zaudētu vakaru un sliktu saturu galīgi nevaru. Jā, izrāde ir itin pamatīgs balagāns ar visai ierobežotu paliekošo vērtību, bet kopumā tā radīja daudz labāku iespaidu, nekā biju gaidījis. Vienlaikus - ja man vajadzētu tev ieteikt piecas vai kaut desmit izrādes, ko noskatīties JRT, diez vai "Provinces anekdotes" būtu manā rekomendāciju sarakstā.
Izrādījās - ne tik melns tas velns kā Maļēviča kvadrāts. Nenoliedzami, izrāde ir lēna, un jo īpaši pirmajā tās cēlienā Iveta Pole un Gatis Gāga cenšas viens otru pārspēt tajā, kurš ilgāk nepakustēsies un neizdvesīs zilbi. Taču pamazām tu pie izrādes ritma pierodi, un to īsti pat vairs neizjūti. Tāpat tu pierodi pie tā, ka teksti un domas šeit atkārtojas, teksti un domais šeit atkārtojas, šeit atkārtojas, un vari izbaudīt aktierspēli, kura ir labā līmenī.
Divi šī iestudējuma cēlieni savstarpēji ir saistīti vien ar to, ka to abu darbība norisinās viesnīcas numurā kādā LPSR mazpilsētā, vai tā ir viena un tā pati pilsēta, nav pat īsti būtiski. Vērts gan piebilst, ka gadījumā, ja pilsēta ir tā pati, tad viesnīca noteikti arī - jo kārtīgā padomju pilsētā ir tikai viena viesnīca, vēlams, nosaukta šīs pašas pilsētas vārdā, līdz ar to varu pieņemt, ka izrādes darbība rit viesnīcā "Madona".
Pirmā cēliena sarežģījumu veido mīklains vārds "metranpāžs" - amats, ko ieņem Gāgas atveidotais basketbola cienītājs, kuram rodas nesaprašanās ar viesnīcas "Madona" administratoru Andra Keiša izpildījumā. Par to basketbolu man gan ir kāds skarbāks vārds sakāms - tā kā izrādes darbība uz Madonu pārcelta no kādas Krievijas mazpilsētas un latviešu skatītāja ērtības labad basketbola spēle, kuras tiešraidei seko Gāgas varonis, ir ar Rīgas VEF līdzdalību, izrādē ir viens vēsturiskajai patiesībai neatbilstošs elements. Nē, es neesmu tik traks, lai būtu pārliecinājies, ka neviena VEF spēle nekad nebija beigusies ar rezultātu 27-27 pēc pirmā puslaika, bet ko nu gan es zinu droši, ka vienpadsmitos vakarā (kad sākas izrādes trādirīdis) basketbola spēles ar VEF līdzdalību nevarēja notikt - padomijā tik vēlu sporta sacīkstes aizvadītas netika un uz Rietumiem no Maskavas laika zonas VEF nespēlēja. Bet tā jau pat pēc maniem standartiem ir pamatīga piekasīšanās sīkumiem.
Tikām otrais cēliens vēsta par diviem itin prastiem vīriem, kuri viesnīcā jau kuro dienu dzer, bet atgadījusies nelaime - beigusies nauda, un te pēkšņi kāds vīrs bez acīmredzamas personīgas intereses šiem grib dāvāt 100 rubļus. Skaidrs, ka kaut kas šajā lietā nav tīrs, jo pat mīlestība nav tikai mīlestība, un labi, ka man ir auto (lai vai kāds, bet ir).
Aptuveni trīs ar pusi stundas, ko ilga izrāde, patiesībā paskrēja itin ātri, un žēloties par zaudētu vakaru un sliktu saturu galīgi nevaru. Jā, izrāde ir itin pamatīgs balagāns ar visai ierobežotu paliekošo vērtību, bet kopumā tā radīja daudz labāku iespaidu, nekā biju gaidījis. Vienlaikus - ja man vajadzētu tev ieteikt piecas vai kaut desmit izrādes, ko noskatīties JRT, diez vai "Provinces anekdotes" būtu manā rekomendāciju sarakstā.
2014-11-11
comments powered by Disqus