Kazhes pierakstu burtnīca

Kas bija Boriss Jeļcins? Paaudzei, kas vecāka par mani, uz šo jautājumu atbildes noteikti ir, turklāt - ļoti dažādas, atkarīgas gan no tā, kādi ir šo cilvēku pasaules uzskati, gan tas, kura perioda Jeļcins ir tas, kas viņam pirmais nāk prātā. Jauniešiem droši vien tā ir tikai viena nenozīmīga figūra jau tāpat garlaicīgajā pasaules vēsturē, par kuru vispār neko nav vērts zināt, maksimums, varbūt Internetā redzēts kāds video, kur Krievjas prezidents acīmredzamā alkohola reibumā dara kaut ko tizlu. Taču šī būtu tā reize, kur es teiktu: kaut ko zināt gan ir vērts, jo Jeļcins bija viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā persona tajos notikumos, kas ļāva 1991. gadā Baltijas valstīm (un ne tikai Baltijas valstīm) atgūt brīvību. Līdz ar to, manuprāt, latvietim ir vērts iepazīties ar šo viņa memuāru grāmatu, kas tapusi vēl laikā, kad pat 4. maija deklarācija nebija pieņemta, ar visu to, ka ne visos jautājumos Jeļcins ir uzticams stāstītājs.

Grāmatā gan ir atstāstīta tās galvenā varoņa dzīve teju līdz sešdesmit gadu vecumam, reālais atslēgas periods, protams, ir astoņdesmito gadu otrā puse, kurā sākotnēji Jeļcins sekmīgi kāpa pa komunistiskās partijas kāpnēm uz augšu, tad pēc atļaušanās publiski kritizēt vienu no lielākajiem svētumiem - PSRS līderi Gorbačovu - tika nobīdīts tālu malā, bet tad strauji atguva savas pozīcijas un pat vēl pastiprināja tās, kam kulminācija, protams, bija iznāciens uz tanka 1991. gada augusta puča noslēgumā. Šis slavas brīdis gan būs ārpus grāmatas lappusēm, taču tas ir mirklis, kuru noteikti vērts turēt atmiņā, lasot "Grēksūdzi".

Būtu pārspīlēti teikt, ka grāmata ir satriecoši labi uzrakstīta. Neesmu sevišķā sajūsmā par tās struktūru, daudzas epizodes ir stieptas un pārmērīgi pašslavinošas. Savus jaunības dienu varoņdarbus Jeļcins pilnīgi noteikti ataino ar pārspīlējumiem, veidojot sev tādu kā supervaroņa tēlu, kam nav pārāk daudz saiknes ar realitāti. Kaut kādas vispārīgas biogrāfijas līnijas no šī stāstījuma izlobīt, protams, var, bet ar detaļām ir tā kā makšķernieku stāstos - pārmērīgi tām uzticēties nevar. Taču manā skatījumā šī grāmata nemaz nav jālasa kā Jeļcina biogrāfija, bet vairāk - kā liecība par to, kāda bija dzīve PSRS un cik ļoti šī valsts bija sapuvusi, jo īpaši tās augšgalā. Kā pāris reizes grāmatā tiek uzsvērts: PSRS bija izdevies pierādīt, ka ir iespējams uzcelt komunismu vienā atsevišķi ņemtā valstī... aptuveni 20 cilvēkiem. Par to grāmatā ir daudz - ka priekšnieks šādā sistēmā pat tad, ja viņam ir labi nodomi, ātri vien saprot, ka uzlabot dzīves līmeni visiem (kam tas ir nožēlojams) ir pārāk sarežģīts uzdevums, vieglāk ir to pacelt nelielam cilvēku skaitam, kuram jau tas tāpat ir labs. Spēcīgi aprakstīta kauna sajūta, ieejot lielveikalā ASV un redzot to, kas tur ir pieejams, atceroties tukšos veikalu plauktus mājās. Te ir par kultūru, kurā neizbēgama sastāvdaļa ir locīšanās vadības priekšā un nebeidzama turēšanās pie privilēģijām, jo veicināja sistēma, kurā tev nekas nepieder kā tev pašam, bet viss kā nomenklatūras pārstāvim. Proti, tikko tu esi prom no augstā čina, tev nekā vairs nav, tāpēc tu dari visu no sevis atkarīgo, lai ar šo činu tevi apglabātu. Un līdz ar to - ja kādu atļāvās kritizēt par sliktiem lēmumiem, tad tikai nelaiķus.

Galvenais skaistums šai grāmatai (ja to, protams, var saukt par skaistumu) ir tas, ka tā nav retrospekcija no droša attāluma. Nē, tā ir izdota vēl tādos apstākļos, kad citādāk uzpūtis vējš varēja Jeļcinu atkal nomest zemē vai pat sliktāk kā vienkārši zemē, kad izteikt salīdzinājumus, kuros tu atzīsti, ka tā sociālistiskajā dzimtenē cilvēki dzīvo sliktāk kā "pūstošajos Rietumos", bija gana bīstami. Šajā ziņā šī grāmata ir patiešām lieliska - jā, gaužām subjektīva, taču tajos jautājumos, kas attiecās uz procesiem PSRS, nevis Jeļcina dzīvē, nav pamata autoram neticēt. Sāpīgu tēmu ir daudz: PSRS attiecības ar reliģiju, Molotova-Rībentropa pakta slepenie protokoli, sarežģītā situācija "republikās" un daudz visa kā cita (mazliet pieminēti ir arī narkomānijas un HIV jautājumi - atkal jau asi un sāpīgi). Apvārsni šāda lasāmviela noteikti bagātina. It īpaši - cilvēkam, kas šēro Internetā visādas muļķības par to, cik laba bija dzīve padomijā (taču skaidrs, ka šāds cilvēks diez vai lasīs šo grāmatu). Kā jau augstāk teikts - izlasīt ir vērts, bet tā nav pati aizraujošākā lasāmviela (salīdzinoši Sandras Kalnietes grāmata par Atmodu "Es lauzu, tu lauzi, mēz lauzām. Viņi lūza" ir uzrakstīta saistošāk, bet to mazāk vērtīgu rada iespēja atskatīties uz notikumiem ar tagadnes acīm, nevis acumirklīgās izjūtas, vēl atrodoties notikumu epicentrā). Kopumā Jeļcins, protams, bija lielā mērā traģiska personība - cilvēks, kas mēģināja Krieviju pavērst uz demokrātijas ceļu, bet rezultātā (lielā mērā arī savu cilvēcisko vājību dēļ) radīja oligarhus, karu Čečenijā un arī Putinu, un tagad šķiet daudziem nav īsti skaidrs, kā tieši vērtēt to, ko viņš paveica un kādas tam visam bijušas sekas. Ja kas - būtiska detaļa, izdota šī grāmata 1990. gadā tika Rīgā (nosaukums oriģinālvalodā: Борис Ельцин. Исповедь на заданную тему).