Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmām kārtām Hens atvainojās, ka bija mazliet nokavējis, bet tad pavēstīja, ka vakarā mēs visi esam uzaicināti ciemos pie vienas viņa draudzenes, bet pēc tam viņš pats došoties uz kāda drauga dzimšanas dienu, kamēr mēs varēsim apskatīt Jeruzalemes bārus. Tiesa, vispirms vēl jāizdara vairākas lietas, tai skaitā viņam jānopērk dāvana draugam. Viņš izskatījās arī manāmi iepriecināts, uzzinājis, ka mums tomēr būs auto, jo pretējā gadījumā pārvietošanās būtu ļoti sarežģīta, jo viņš dzīvoja patālu no centra, bet sabiedriskais transports beigs kursēt pulksten četros pēcpusdienā un nebūs pieejams arī visu sestdienu.

Ar ko sākam? Dzelzceļa stacijā jāieiet veikalā, kur Henam jāatrod dāvana draugam. Aizbraucām uz centru uz vietu, kur Hens uzskatīja, ka varētu būt bezmaksas stāvvieta (skaidrs, ka pilsētas centrā bezmaksas stāvvietu ārpus brīvdienām nav, līdz ar to mēs galīgi nebijām pārsteigti, kad izrādījās, ka viņš kļūdījās), aizgājām uz dzelzceļa staciju, kur viņš šo dāvanu atrada. Pārvietojām auto tuvāk tirgum. Vispirms Hens mums parādīja, kā atrast vecpilsētu (ar GPS gan mēs paši to mācētu), tad "iegremdējāmies" tirgū. Te nu bija jāatzīst, ka Telavivas tirgus man patika daudz labāk - Jeruzalemē gan tajā bija daudz vairāk cilvēku, gan pārdevēji uzmācīgāki - tas jau bija gandrīz tipiski kaitinošs dienvidu tirgus, tieši tāds, kādos jūtos kā zivs Nāves jūrā. Par labu nenāca arī tas, ka atklājās, ka Henam nav iedzimta talanta uz iepirkšanos. Viņam telefonā bija saraksts ar dārzeņiem, kuri bija nepieciešami vakara pasākumam (gan viņš, gan viņa draugi ir vegāni, līdz ar to gaļas izēšanās nespīdēja). Kā rīkotos standarta cilvēks, ja viņam nepieciešams iegādāties tirgū sešus produktus? Domājams - apskatītos sarakstu, nopirktu produktus, vēlreiz atvērtu sarakstu, lai pārliecinātos, ka viss vajadzīgais ir dabūts, un dotos projām. Hena gadījumā process bija aptuveni šāds: apskatās telefonā sarakstu ar produktiem, izvēlas, kurš būtu pirmais iegādājamais produkts, pieiet pie pārdevēja, apskatās vēlreiz sarakstā, pavaicā produktu, apskatās sarakstā, samaksā par produktu, atkārto visu darbību secību nākamajam produktam pie cita pārdevēja, pēc iespējas - tāda, kas atrodas patālāk no iepriekšējā pārdevēja. Un tā sešas reizes. Ņem tu un šādi nezaudē saprātu! Ā, pilnīgi aizmirsu, ka Hena nesteidzīgie dzīves uzskati paredzēja arī to, ka viņam šķita pilnīgi iesaistīties verbālā konfliktā ar ielas malā sēdošu krievvalodīgas izcelsmes bomzi, kas aizvainoja Henu Ukrainas karoga dēļ.


Pēc tirgus apmeklējuma Henam vēl bija nepieciešams sagādāt pudeli vīna kādā īpašā veikalā turpat netālu no tirgus. Viņš rūpīgi pētīja pudeles, līdz izvēlējās kādu īpašu (kā pats teica) granātābolu vīnu. Varu piebilst, ka šis vīns vēl mūsu stāstījumā parādīsies, tāpēc par to informēju jau savlaicīgi.

Beidzot visi pirkumi bija galā un varējām braukt uz Hena dzīvokli. Parasta priekšpilsēta, parasta māja, parasts vecs nepieslēgts ledusskapis, kas aizsedz ieeju istabā ("Vajadzētu to izmest" - tā Hens), parasta biedējoša izgāztuve istabā. Un visur dzīvoklī. Netīri trauki uz viesistabas galda. Gāzes plīts, kas sen raud pēc mazgāšanas. Ļoti daudz putekļu itin visur. Sajūta, ka pie vainas nav vakardienas ballīte (tādas, domājams, nav bijis), bet vairāki mēneši nevīžības. Un tas - komplektā ar to, ka Hens pats savai ārienei acīmredzami velta daudz laika. Nebija īsti skaidrs, kur te pat varētu apsēsties, kur nu vēl naktī gulēt, bet... gan jau. Hens pavēstīja, ka pēc kādas pusstundas mēs varētu braukt ciemos, pirms tam viņam vēl šis tas jāizdara. Nu, labi. Apsēdāmies uz pašaušalīga dīvāna un iegrimām Internetā. Anita iegrima arī miegā, kam pat netraucēja aiz sienas notiekošie celtniecības/remonta darbi.

Būtu pārspīlējums teikt, ka pusstundas laikā mēs bijām gatavi startam. Hens, kuram it kā bija daudz jādara (piemēram, jāsaved kārtība dzīvoklī), bija ieurbies telefonā. Kad viņš no tā beidzot izurbās, viņš izlēmīgiem soļiem ķērās pie dzīvokļa kārtošanas - novietoja uz galda rūpīgāk savu hūti un saulesbrilles un pārpozicionēja viņam vien zināmas motivācijas vadīts uz galda divas alkohola pudeles. Ar to kārtošana principā bija pabeigta un viņš varēja atkal pievērsties telefonam (vienīgā reālā kārtošana, kas šajā laikā notika - Anita nomazgāja traukus, lai tie nestāvētu istabas vidū). Pēc kāda laiciņa viņš paziņoja, ka tūliņ jau brauksim, viņam vēl tikai jāieiet dušā. To viņš, protams, nesteidzās darīt, kādu laiku atkal iegrimdams telefonā. Beigu beigās viņš tiešām iegāja dušā un pilnīgi noteikti ilgāk kā stundu viņš tajā nebija, bet - mazāk kā pusstundu arī nē. Rezultātā, lai arī sākotnēji bija runāts, ka četros būsim jau ciemos, ne vēlāk kā sešos mēs izbraucām.

Aizbraukšana pie draudzenes arī nebija gluži vienkāršs uzdevums, jo Hens sevišķi labi nezināja, kur viņa dzīvo, un it nemaz nezināja, kuras ielas tajā apkārtnē ir vienvirziena. Beigu beigās atradām vietu, kur noparkot auto, un devāmies ciemos. Vēl atlika tāds sīkums kā atrast pareizo māju, kas Henam no pirmās reizes, protams, neizdevās. Bet nekas - piegājis pie kādas mājas durvīm, viņš atcerējās apskatīties telefonā un saprata - esam ne gluži pareizajā adresē. Tā nu beigu beigās mēs īsto vietu atradām.

Meitenes (kuras vārdu neatceros, jāatzīst, ka ar ebreju vārdu iegaumēšanu man negāja viegli, šķiet, ka vārds bija līdzīgs kā Ronija, tā viņu ērtības labad saukšu) dzīvoklis (vai vismaz - istabā, kurā mūs uzņēma) pārsteidza ar daudz tīrāku un patīkamāku iekārtojumu, nekā tas bija pie Hena. Ronija pati gan izskatījās tieši tā, ka mani galīgi nepārsteidza, kad uzzināju, ka līdz pusaudzes gadiem (vai pat ilgāk?) viņa bija dzīvojusi ASV - kā teikt, viņas bija itin daudz. Pēc brīža mums pievienojās vēl viens viņu draugs - arī ameriko-ebrejs vārdā Avi. Kā jau Anita bija paredzējusi, vakariņu gatavošana padevās itin lēns process (turklāt Hens visai elegantā stilā pamanījās izteikties tā, ka varēja padomāt, ka mēs bijām par divām stundām aizkavējušies mūsu un nevis viņa lēnīguma dēļ), bet beigu beigās kaut kas sāka tapt (ar Anitas iesaistīšanos, Gundars un es tikām bijām tik vien kā uzvilkuši pārvalkus dažiem dīvāna spilveniem). Šo to uzzinājām par Roniju, Avi un netiešā veidā arī Henu (kurš bija procesa vidū uz pusstundu pazudis vannas istabā - mums sākumā šķita, ka viņš bija istabiņā pie Ronijas dzīvokļa biedrenes, bet vēlāk itin droši sapratām, ka šāda versija būtu pilnīgi nepamatota). Tīri no vietējā kolorīta pētīšanas viedokļa šis vakars mums varētu būt saistošs, jo īpaši, ja kāds no mums specializētos antropoloģijā (kuru studē Hens), bet visādi citādi pasākums bija būtiski par lēnu un galīgi nebija sajūtas, ka mēs šo dienu pavadītu lietderīgi. No otras puses - aprakstīšanai blogā vakars bija gana kolorīts. Pie vakariņu galda mums pievienojās vēl viena meitene, kuru šeit saukšu par Samīru, pat ja tas nebija viņas vārds, kura ar pārējiem vakarētājiem apsprieda to, kuri bāri Jeruzalemē ir labākie un kuri - ne tik labi, mums gan bija grūti uzturēt šo sarunu, jo īsti tēmu nefiltrējam.

Hens tikām pamanījās izcelties. Viņš aizgāja no ledusskapja paņemt vīna pudeli (paša atnesto), salējis vīnu bija nedaudz pārsteigts par to, cik tas ir gaisīgs un pat nedaudz gāzēts, jo viņš bija itin pārliecināts, ka granātābolu vīnam bija jābūt daudz gruntīgākam. Tajā brīdī Avi vērsa Hena uzmanību uz apstākli, ka tas nemaz nebija viņa sagādātais vīns, ko mēs dzērām, bet gan Avi atnestais. Hens iebilda, ka tas neesot iespējams, jo viņš pats taču bija ņēmis pudeli, cītīgi strīdējās pretī, rādot uz etiķeti, kur nebija teikts ne vārda par granātāboliem. Beigu beigās viņš tomēr saprata, ka tas bija patiešām cits vīns, mazliet pasmējās, un aizgāja arī pēc savējā.

Vakars jau bija itin vēls, un Henam vajadzēja doties ciemos. Mums tikām nebija ne mazākās vēlmes vazāties pa Jeruzalemes bāriem - ne tikai tāpēc, ka bija piektdienas vakars un sabata dēļ vairums Jeruzalemes iestāžu bija ciet, bet gan tādēļ, ka vienkārši nebija iekšā, plus nebijām jau mēs tur tādā tipiskākajā tusētāju sastāvā - būtu līdzi braucis, piemēram, Raitis, par kuru Gundars vairākas reizes atzīmēja, ka šo mēs tik bieži pieminam, ka ir sajūta, ka Raitis atrodas mums līdzās, būtu cita lieta, bet tā mums tiešām negribējās tusēt. Līdz ar to Anita uzņēmās uz sevi atbildības nastu un paziņoja, ka viņa slikti jūtoties un ka būtu ļoti jauki, ja mēs varētu dabūt Hena dzīvokļa atslēgu un vienkārši doties gulēt. Hens par šo priekšlikumu sadrūma, jo, kā pats atzina, bija cerējis, ka mēs viņu naktī aizvedīsim mājās, kamēr mums bija (pamatotas) aizdomas, ka ar viņu sarunāt, ka, piemēram, pusnaktī mēs tiksimies, lai viņu aizvestu mājās, varētu būt visai riskanta padarīšana. Beigās viņš piekrita iedot mums atslēgas, vienīgi vajadzēja viņu vismaz aizvest uz ballīti. Lai nu būtu. Pateicāmies Ronijai, Samīrai un Avi par uzņemšanu, un devāmies prom. Veiksmīgi nodrošinājām, ka Hens no mašīnas kāpjot ārā nepakļuva zem mašīnas (sākām jau justies atbildīgi par viņu, jo šķita, ka paša spēkiem viņam šajā pasaulē izdzīvot varētu būt pagrūti), un devāmies uz viņa dzīvokli. Kaut kā sariktējām dīvānu, neizmantodami Hena ieteikumu, ka Gundars un es varētu gulēt zem vienas segas, un visai ātri iemigām.


No rīta mums bija paredzēts doties uz Jeruzalemes vecpilsētu, kamēr Henam bija daudz visa kā darāmā, līdz ar to viņš mums nevarēja piebiedroties. Ievērojot viņa operativitāti, mēs novērtējām šo aizņemtību, lai arī racionāli spriedām, ka neko jēdzīgu viņš dienas garumā visticamākais tāpat nesadarīs. Kas bija labi - tā kā bija sestdiena, kas Izraēlā ir vienīgā pilnā brīvdiena, un 30% Jeruzalemes iedzīvotāju ir ortodoksālie ebreji (ko man gan ir grūti nosaukt par labu lietu), pilsēta bija ne vien klusa un mierīga, bet pat parkošanās centrā nebija sarežģīta - par to nebija jāmaksā un bija daudz brīvu vietu. Devāmies iekšā vecpilsētas sirdī, kur par spīti Sabatam kūsāja dzīvība, jo tūrisma industriju jau reliģija apturēt nevar. Grūti teikt, vai tas ir labi vai slikti. Skaidrs gan ir viens - tirgotāju un tirgotavu Jeruzalemē ir vienkārši dramatiski daudz, suvenīrus tur tirgo tik plašā teritorijā, ka vai traks var palikt. Mēs gan primāri tomēr centāmies kaut ko apskatīt, atrast kādu slēpnīti un nevis apgādāties ar krāmiem, kuri visticamākais nākuši no visu krāmu dzimtenes Ķīnas.


Ko lai tev pastāstu par Jeruzalemi? Viss tur mums notika pēc tipiskas programmas - sekojām pūlim, nesekojām pūlim, novērojām dažādās dīvainības pakāpēs tērptus ortodoksālos ebrejus, meklējām (lielākoties - nesekmīgi) slēpņus, ieēdām kaut kādas bulkas, gājām pa Jēzus krusta ceļu (nē, tas noteikti nav tūristu objekts, bet kaut kas pilnīgi dokumentāli vēsturiski pierādāms!), pabijām baznīcā, kura esot uzbūvēta vietā, kur Viņš sists krustā, vecos arābu kapos, īsi sakot - pastaigājāmies, līdz mums apnika. Jāatzīst, ka man pat nav sevišķas intereses te izplūst detaļās par to, kas tieši ir apskatāms Jeruzalemē, jo man ir itin svešs tāds jēdziens kā sakrālais tūrisms un vienlaikus - man nepatīk vīpsnāt par citu cilvēku ticību, kad jūtu, ka tā ir no sirds un patiesa, pat tad, ja šī ticība tev liek sestdienās staigāt tikai ar kājām un negatavot ēst. Līdz ar to kaut kādā mērā es cienu arī tos ļaudis, ko var redzēt pie Raudu mūra un labprāt sevišķi nebāžos viņu svētvietās ar savu vēlmi monitorēt padholus vai gepardrakstu. Vienlaikus mani pamatīgi kaitina to pašu ticīgo savdabīgie mēģinājumi vienlaikus sekot visiem mūsdienās itin dīvainajiem principiem, nezaudējot neko daudz no personīgā komforta. Tā lasīju Internetā, ka Izraēlā esot likuma prasība daudzstāvu mājās, ja tur ir vairāk kā viens lifts, nodrošināt, ka viens no tiem darbojas tā sauktajā Sabata režīmā - automātiski piestāj visos stāvos pēc kārtas, lai īpatņi, kas nav tiesīgi spiest lifta pogu, varētu to sestdienās izmantot. Vai tāpat Tibērijā (par ko rakstīšu citā dienā) esot tā, ka runā, ka pilsēta esot uzbūvēta uz seniem kapiem, bet ticīgs jūds nedrīkst tādā vietā dzīvot, tāpēc šie ņēmuši un uzklājuši uz visām ielām vēl vienu slāni asfalta - lai kapus apsegtu un tie vairs neskaitītos. Nez kādēļ man šķiet, ka šādi piegājieni jebkuram Dievam būtu daudz netīkamāki par nevainīgiem jociņiem.


Nezinu, vai tu nolasīji manu domu, bet Jeruzaleme mums itin ātri apnika - ar visu tās seno vēsturi tā nespēja mūs sevišķi iekustināt, droši vien galvenokārt tādēļ, ka lai arī Jēzus tur, iespējams, ir staigājis, "Braiena" dzīve tāpat tika filmēta Tunisijā, līdz ar to manu svētvietu šajā pilsētā nav. Līdz ar to tikai dabiski, ka dienas otrajā daļā mēs vēlējāmies tikt no turienes prom. Kā trāpīgi Endrjū Loida Vēbera mūziklā izteicies Jūdass:

I am frightened by the crowd
For we are getting much too loud
And they&39;ll crush us if we go too far - if we go too far

Devāmies mēs uz Jeruzalemes apkaimi, par kuru diez vai tu kaut ko jēdzīgu uzzināsi tūrisma ceļvežos (lai gan - kas zina, varbūt arī tur ir risinājušies kādi bībeliski notikumi), bet kur bija atrodama vesela virkne ar slēpņiem gar velosipēdistu celiņu. Līdzās slēpņiem, ar kuru meklēšanu mums tur veicās pārsteidzoši labi, mūs interesēja arī tas, kas auga gar šo celiņu - iespēja ieēst bezmaksas dabas veltes, kuras pilnīgi citu garšu iegūst, ja tu tās plūc no koka/krūma. Vispirms mēs atradām mandeles, kuras dauzījām ar piemērota izmēra akmeni, lai tiktu klāt pašiem riekstiem. Tad nāca kārta vīnogām (zaļajām), pēc tam - vīģēm. Svaigas vīģes es pilnīgi noteikti nekad iepriekš nebiju ēdis, bet šeit to piedāvājums bija tik labs, ka kādā brīdī mums pat radās doma par Twitter atslēgas vārdu #cikvarēsttāsvīģes. Kad apnika vīģes, bija pieejamas arī sarkanās vīnogas. Un, ja vēl joprojām nebija gana - kādā pagalmā noplūcām granātābolu. Un ja vēl joprojām kaut ko gribējās, varēja dabūt kaktusa augļus. Tiesa, par pēdējiem jāatzīst, ka pašu augli klāj izcili nejaukas smalkas adatiņas, no kurām tev pēc tam neizdodas tikt vaļā vairāku dienu garumā, sajūtas rokām it nemaz nav patīkamas, katrā ziņā - tik garšīgs tas auglis nav, lai tā dēļ uzņemtos šādas ciešanas. Bija, protams, arī olīves, bet tās, diemžēl, svaigā veidā neiēdīsi. Kā lai arī nebūtu - dažādu augļu tur ir daudz un droši vien Izraēlā tu vari itin mierīgi izdzīvot, pārtikdams tikai no šādiem brīvi pieejamiem augļiem, jo daļa no šiem produktiem (īpaši - vīģes un mandeles) ir arī ļoti barojoši. Es pat gribētu teikt, ka šī pēcpusdienas pastaiga kļuva par vienu no mūsu Izraēlas brauciena virsotnēm - izcili labi pavadīts laiks!


Augļus bijām ēduši daudz, tomēr vakariņas ēst tāpat vajadzēja. Aizbaucām atkal uz Jeruzalemi un meklējām tur kādu restorānu. Ar to izrādījās sarežģīti - sestdienās vairums restorānu ir ciet, jo, redz, tie 30% ortodoksālu ebreju, kas dzīvo Jeruzalemē, nekādos apstākļos neēdīs iestādēs, kas mēdz strādāt arī sestdienās, līdz ar to restorānu īpašniekiem ir ekonomiski izdevīgāka pusotra diena dīkstāves nedēļā nekā zaudēt 30% potenciālo apmeklētāju pārējās 6 dienās. Izrēķināsim to matemātiski: ja pieņem, ka tev būtu 10 klienti, kas katru dienu iet pie tevis ēst un 3 no viņiem ir ortodoksi: strādājot 5.5 dienas nedēļā, tev būs 55 apēstas porcijas (ja piektdienā katrs ēd tikai pusporciju), bet bez ortodoksāļiem tu 7 dienās tiksi pie 49 apēstām porcijām, plus tev būs jāmaksā darbiniekiem par strādāšanu papildu 1.5 dienas. Secinājums: šādos apstākļos dabiski, ka sestdienās strādā tikai nedaudzi un visai dārgi restorāni. Kā arī McDonalds, uz kuru otro reizi nedēļas laikā iet mēs nebijām gatavi. Līdz ar to vienkārši iegājām pārtikas veikalā, lai paņemtu kaut ko, ko varētu vakarā pagatavot/apēst Hena dzīvoklī.

Tiesa, iekļūšana dzīvoklī izrādījās problemātiska - kad piezvanījām pie viņa dzīvokļa durvīm, Hens atvainojās, ka nevarēs mūs uzreiz ielaist, jo viņš nupat ir izmazgājis grīdu un jāsagaida, kamēr tā nožūs. Dīvaini, bet lai nu tā būtu - pasēdējām mašīnā, pagaidījām. Tāpat jau bijām pārsteigti par to, ka viņš bija veicis kādus mājas tīrīšanas darbus. Tiesa, izrādījās, ka neko vairāk kā ūdens izliešanu uz grīdas viņš veicis nebija - dzīvoklī joprojām valdīja līdzšinējais haoss, bet vismaz grīda bija slapja, lai arī ne sevišķi tīra - visa vakara garumā bija iespējams šur tur iekāpt kādā peļķē. Henam vakarā vēl bija paredzēta kāda iziešana, bet no rīta viņam bija gaidāma darba intervija, tāpēc viņš grasījās agri doties prom no dzīvokļa, kas nozīmēja, ka arī mums bija gaidāms steidzīgs rīts. Par to gan it nemaz nebēdājām, jo nebija jau tā, ka mums īpaši gribētos šajā dzīvoklī uzkavēties ilgāk nekā nepieciešams. Ieēdām vakariņas un gājām gulēt.


Naktī mūs pamodināja klauvējieni pie durvīm - izrādījās, ka Hens, kad pārradās kaut kad pēc pusnakts, bija aizbultējis durvis un viņa dzīvokļa biedrene - armijā dienoša meiča - ar savu suni nebija varējusi tikt iekšā. Kad Gundars piecēlās un viņu ielaida, meitene paziņoja, lai mēs tā citkārt nedarot - durvis nedrīkstot bultēt ciet. Skaidrot, ka mēs tur neesam iesaistīti, bet ka tā ir Hena izdarība, diez vai bija vērts.

No rīta itin žigli sakravājām savas mantiņas un devāmies ceļā. Priekšā mums bija ļoti atbildīgs lēmums - saprast, vai mēs vēlamies doties iekšā palestīniešu kontrolētajās teritorijās vai nē?