Brīvdienas Apsolītajā zemē: Negevas tuksnesis

2014-09-22

Kā jau tu droši vien nojaut, macu no mums neviens nepagatavoja, bet tā vietā iekasēja iejas maksu Masadas dabas parkā. Kā atklājās, saullēkta sagaidīšana tajā kalnā ir ļoti populāra vietēja aktivitāte, un cilvēku tur allaž esot daudz. Masadas cietoksnis, kā izrādās, ir otrais populārākais tūrisma objekts Izraēlā, piekāpjoties vienīgi Jeruzalemes zoodārzam. Savulaik to bija izdevies sagrābt ebreju dumpiniekiem cīņā pret Romas impēriju un tas kļuva par dumpinieku pēdējo atbalsta punktu Jūdejā. Romieši cietoksni aplenca, jūdi ilgstoši turējās, bet kad bija skaidrs, ka viss ir zaudēts, tika pieņemts kolektīvs lēmums, ka labāk ir visiem mirt, nekā piedzīvot verdzības negodu.

Mums gan nekas tik dramatisks nebija jādara, tik vien kā jāuziet pa taku/trepēm līdz kalna virsotnei. Skaidrs, ka romiešu laikā šis kalns bija mazāk iespaidīgs kā mūsdienās, jo jūra atradās daudz augstāk, absolūtais augstums virs jūras līmeņa šajā vietā ir itin smieklīgs - "kalna" virsotne atrodas 35 metrus virs jūras līmeņa, taču absolūtais kāpums mums tur sanāca pāri par 300 metriem, kas 50 minūšu kāpienam ir gana daudz. Jo īpaši, ja kāp tu pilnīgā tumsā, bet par spīti tam ārā jau ir ļoti pamatīga tveice. Līdz ar to šajā rītā jau pulksten sešos biju izdzēris 2 litrus no savas tolaik vēl aktuālās 3 litru normas.


Virsotnē mēs bijām vieni no pirmajiem, jo iešanas ātrums mums tomēr ir gana labs, un pēc kāda laika ieradās arī saule, kura pie mums atnāca no Jordānijas puses. Skats bija gana iespaidīgs, lai būtu bijis vērts tā dēļ celties bezdievīgā agrumā. Izstaigājām cietokšņa drupas, redzējām ebreju iesvētības, kas notika cietokšņa teritorijā esošajās sinagogas drupās, novērtējām izcili bezkaunīgus strazdiem līdzīgus putnus ar pērtiķu raksturu, un kāpām atkal lejā, jo hostelī mūs gaidīja brokastis, kuras bija pieejamas vien līdz pusdeviņiem.


Par šīm brokastīm jāatzīst, ka "Tripadvisor", kur bija lasītas hosteļa atsauksmes, lietotāju vidū droši vien netrūkst cilvēku ar augstām prasībām - katrā ziņā šīs bija vienas no labākajām brokastīm, ko man jebkad bija nācies ēst kādā viesnīcā (izņemot dažas patiešām glaunās) - tik bagātīgu zviedru galda piedāvājumu tu reti kur Eiropā atradīsi. Pēc brokastīm devāmies uz vēl vienu peldi baseinā, un tad jau bija laiks doties ceļā, jo mums līdz desmitiem bija istabiņas jāatbrīvo.


Sākotnējais plāns bija tāds, ka šajā dienā mums vajadzētu braukt uz pašiem Izraēlas dienvidiem, pilsētu Eilata pie Sarkanās jūras, kur bija sarunāts arī kaučsērfinga hosts. Taču mūsu Izraēlas ceļojuma pirmajā dienā biju no viņa saņēmis atvainošanās vēstuli, ka viņš esot bijis piemirsis, ka tajā dienā ir dzimšanas diena viņa mīļotajam vīrietim un ka tādēļ viņš pats būšot Telavivā, nevis Eilatā, bet pāris dienas vēlāk viņš gan mūsu labprāt uzņemtu. Tā kā hosta mums tur nebija un jābrauc būtu baigākais gabals, un mašīnai bija lietošanas ierobežojums - 250 kilometri dienā, un mums piektdienas rītā vajadzētu līdz 11:30 nokļūt Jeruzalemē, lai nodotu auto (un no Eilatas tie ir 350 kilometri), jau iepriekšējā vakarā izlēmām, ka uz Eilatu nebrauksim, bet tai vietā rezervējām sev naktsmītni kaut kādā kamieļu fermā (pēc bildēm izskatījās itin biedējoša vieta).


Līdz ar Eilatas atcelšanu šajā dienā mums nebija paredzēts viesoties pilsētās, tā vietā pievērošies citai Izraēlas stihijai. Vispirms gan vajadzēja veikt vēl vienu iegremdēšanos Nāves jūrā. Aizbraucām uz to pašu vietu kur iepriekšējā vakarā, atkal gribējām iziet cauri viesnīcas pagalamam līdz pludmalei, bet mūs aizturēja apsargs, pavaicājot, vai mēs šajā viesnīcā dzīvojam. Kā izrādījās, bijām iepriekš izmantojuši viesnīcas un nevis publisko pludmali, tāpēc šajā reizē mums norādīja īsto proletariātam pieejamo pludmali. Un liels bija mūsu pārsteigums, kad izrādījās, ka brīvpieejas pludmale gan pati bija daudz tīrāka un patīkamāka kā iepriekš pie viesnīcas redzētā, gan arī ūdens tur izskatījās daudz jaukāk. Tā ka Gundars varēja tikai nopūsties, ka viņš bija atstājis mašīnā peldbikses, jo vēl vienu peldi šajā jūrā ieplānojis nebija. Un arī ūdens, lai arī joprojām bija nepiedienīgi silts, šoreiz vismaz nešķita atbaidoši karsts, tālab man un Anitai izdevās būtiski jaukāka pelde kā dienu iepriekš. Arī tā mēdz gadīties.



Nākamā pieturvieta mums sanāca bībeliski īpašā vietā (tiesa, šajā zemē, šķiet, uz katra akmens savulaik sēdējis Jēzus, Mozus, Muhameds, Ābrahams vai vismaz Raimonds Kaže) - Sodomas kalnā. Šķiet, ka neviens īsti neapgalvo, ka šajā vietā patiešām būtu atradusies pilsēta, kuras vārds man neizbēgami saistās ar nacionālpatriotiem, kas izmanto katru iespēju pateikt, ko tieši un cik daudz viņi domā par sodomītiem, bet kalns tur tiešām ir. Un šī kalna būtiskākā īpatnība ir tāda, ka tas lielā mērā sastāv no sāls. Kā nekā - tieši par sāls stabu Dievs pārvērta Lota sievu, kura atskatījās uz degošo Sodomas pilsētu. Un viens sāls stabs šajā kalnā par Lota sievu arī tiek dēvēts. Tur ir arī ala, kurā esot dzīvojis Lots ar meitām pēc tam. Šķiet, ka man nevajadzētu šeit atstāstīt neko par tālāko Lota dzīvi ar meitām, jo par incestu arī es labprātāk nejokoju. Pēc ilgākiem nesekmīgiem mēģinājumiem atrast slēpni devāmies iekšā alā par spīti zīmei, kas vēstīja, ka tas esot bīstami un stingri aizliegts. Ziņkāre guva mūsos virsroku pār vēlmi netikt iesālītiem.


Kad ala bija apskatīta, turpinājām ceļu. Lai nokļūtu pie pāris tuvākajiem slēpņiem, izrādījās, ka bija nepieciešams braukt augšā tajā sāls kalnā. Tā kā mēs uz šo brīdi jau bijām pieņēmuši, ka mūsu sīkais Hyundai ir saucams par apvidus auto, tā nebija problēma - rūcinājām to, cik nu tas varēja, un pamazām kārpījāmies augšā. Sasniedzām punktu, kur kļuva skaidrs, ka tālāk ir jau nu pārāk stāvs, lai tur varētu uzkāpt ar šādu transporta līdzekli un tālāk gājām ar kājām. Vērts atzīmēt, ka Sodomas kalns atrodas tuksnesī (vismaz grūti šo vietu raksturot jebkā citādāk) - tāpēc ļoti piesardzīgi dzērām līdzi paņemto ūdeni, lai kādā brīdī nerastos problēmas. Šķiet, ka tādā karstumā es līdz šim vispār nebiju staigājis - kā vēlāk uzzinājām, šajā dienā ēnā bija bijuši 43 grādi. Un tu vari uzminēt, cik daudz ēnas ir tuksnesī. Kas gan Izraēlā ir labi - visur ir marķētas takas, arī tuksnešainā kalnā, jo variantu, kā un kurp iet, tur ir ļoti daudz. Pirmo kalna slēpni atradām veiksmīgi, otro - ne tik ļoti veiksmīgi. Tiesa, otrajā nebijām pirmie latvieši neatradēji - ar līdzīgām sekmēm tur pavasarī bija viesojies @airavs ar kundzi. Gundars piedāvāja doties meklēt vēl vienu slēpni, bet šo iniciatīvu noairējām, jo uz to laiku mums pudelē bija atlicis ap 0.2 litriem ūdens uz trijiem, un tas nav sevišķi daudz. Bija liels prieks nokļūt atkal mašīnā, jo vēl kādu pusstundiņu šajā karstumā mums diez vai vajadzēja pavadīt.


Pamazām tuvojāmies mūsu kamieļu fermai (slēpņu pa ceļam gan jau būtu bijis vēl pietiekami daudz, bet - cik var!). Iebraucām teritorijā, ieraudzījām aplokā bariņu no pārdesmit kamieļiem. Anita devās noskaidrot, kur mums tālāk jādodas (kur ir mūsu namiņš). Izrādījās - nekur, jo čalis recepcijā (ja tā var saukt leti būdā) pavēstīja, ka vispirms mums jāiedzer tēja. Nu, labi - kas jādara, jādara. Nesteidzīgi iedzērām tēju, spriezdami par to, vai par tēju mums nākamajā rītā piestādīs šausmīgu rēķinu (nepiestādīja nekādu) un tad devāmies apskatīt namiņu. Vienkāršs, bet patiesībā - pilnīgi pieņemams. Faktiski - kartona kaste, apsista ar kaut kādu lupatu, bet - ar kondicionieri istabā. Sēdēt tumsā gan negrasījāmies, tā vietā devāmies pēc vēl pāris slēpnīšiem. Sākotnējais plāns bija - 4 slēpņi vai - līdz apniks. Kā jau to varēja gaidīt, beigās virsroku guva "kamēr apniks" scenārijs, un mēs par to nemaz nepārdzīvojām - līdzās vienam vai diviem atrastajiem slēpņiem mums izdevās sastapt kamieļu grupiņu, kurai kādu gabaliņu sekojām (ar kājām), un tas noteikti bija duadz interesantāk par iespēju atrast kādu akmeņos noslēptu plastmasas kārbu. Tāpat Anitai nenoliedzami lielāku gandarījumu sagādāja fosīliju medības un atrastais lielais gliemežvāks nekā iespēja ieskricelēt savu vārdu blociņā.


Pienāca vakars (tumsa dienvidos iestājas gandrīz zibenīgi), un mums bija laiks atgriezties pie saviem kamieļiem. Vakarā Anitai izdevās sastapties ar dažādiem tuksneša iemītniekiem - lielu zirnekli, skorpionu, (iespējams) skarabeju, mums visiem tikām izdevās mazliet iepazīties ar pa dienu pārtikas veikalā itin nejauši dabūtu Limoncello - pudeli liķiera visai negaidītā veidā dabūjām kā bonusu klāt pie aptuveni 400 gramiem gaļas, kuru būtu pirkuši arī neatkarīgi no liķiera piedāvājuma. Dušā, tā kā tieši tur bija sastapts skorpions, neviens iet īsti nevēlējās, un iemigām mēs visi itin dīvaini - nogurums uznāca tik piepeši, ka pat noģērbties un izslēgt gaismu nepaspējām. Un nē - tas nebija alkohola ietekmē. Nopietni. Pat Limoncello bija knapi aizsākts, vienkārši pēkšņais vakara vēsums (tuksnesī naktis ir aukstas) bija nepierasti veldzējošs un atslābinošs.


No rīta mums bija jāceļas agri - līdz Jeruzalemei bija vēl gabals, ko braukt, un kamēr mēs vēl nomazgāsimies un uztaisīsim brokastis, zināms laiciņš bija vajadzīgs. Agri piecelties mēs piecēlāmies, bet tāpat sanāca visu darīt itin ilgi un izbraucām mēs jau pēc noteiktā starta laika. Par laimi ceļš uz Jeruzalemi nebija sevišķi kalnains un līkumots (atšķirībā no iepriekšējās dienas ceļa, attālinoties no Nāves jūras), līdz ar to Jeruzalemē mēs bijām tikai nedaudz pāri vienpadsmitiem, kur mums pie Sixt biroja bija paredzēts satikt Henu - mūsu nākamo hostu. Vēl pirms ierašanās Jeruzalemē mums bija radusies doma ieviest korekciju plānos - nenodot vis auto tajā pašā dienā, bet paturēt to līdz mūsu ceļojuma beigām, tādējādi atvieglojot gan pārvietošanos pa Jeruzalemi (piektdienas vakarā un sestdienā, pateicoties Sabata tradīcijām, sabiedriskais transports nekursē), gan aizbraukšanu uz Galilejas jūru un atgriešanos Telavivā. Pie Sixt hostu vēl nemanīja, tāpēc gāju skaidrot, kas un kā ar mašīnu. Pavēstīju, ka negribam to vēl atstāt, izrādījās, ka tas galīgi nav sarežģīts pasākums un jau divas minūtes vēlāk viss bija nokārtots. Hosta vēl nebija, lai gan bija jau 20 minūtes pāri norunātajam tikšanās laikam. Atkal jau izmantojot Izraēlā tik labi pieejamo WiFi, tiku Internetā un ieraudzīju ziņu no Hema, ka viņš drīz būšot. Un patiesi - nedaudzas minūtes vēlāk ieraudzīju mūsu mašīnai tuvojamies čali hūtē, Ukrainas T-kreklā (Rīgā tādā staigāt es diez vai uzdrīkstētos) un varavīksnes krāsu apsēju ap roku. Tas arī bija Hens.