Kazhes pierakstu burtnīca

Ja tu man pavaicātu pirms ceļojuma uz Izraēlu sākumu, vai mēs plānojam apmeklēt Palestīnu, es uz tevi vispirms apskatītos kā uz traku un pēc tam atbildētu: "Protams, nē! Vai tev prāts?" Taču tu zini, kā tas ir - iepriekš saklausītie šausmu stāsti šķiet arvien mazāk saistoši, jo ilgāk tu uzturies kādā zemē, par kuru tās visas šausmas dzirdētas. Un arī mūsos ar katru dienu vairāk iezagās doma - bet varbūt tomēr varētu ieskriet Palestīnā un tur atrast vienu slēpnīti? Šo domu tikai stiprināja Hena teiktais (lai gan viņš nebija pats uzticamākais informācijas avots), ka tur nekā sevišķa, no kā baidīties, neesot, un ka ārzemniekiem vēl jo vairāk problēmu nebūšot - kaut vai uz Bētlemi vien dodas visdažādākie tūristi. No otras puses, pēdējais Bētlemē pabijušais amerikāņu slēpņotājs šim mērķim bija par 500 dolāriem noalgojis gidu, kas viņu tur nogādāja - tas, savukārt, neizklausījās sevišķi droši - doties uz vietu, kur tev rekomendējams savs personīgais gids.

Iepriekšējā vakarā mēs bijām jau gandrīz izlēmuši, ka mēs jau nu tomēr varētu tādu īsu vizīti Palestīnā veikt, līdz es biju rūpīgāk izlasījis mūsu auto īres līgumu, kurā, protams, bija teikts, ka iebraukšana Palestīnā ir tabu. Taču jau iepriekš biju ievērojis, ka viens slēpnis mums sanāktu gandrīz pa ceļam uz Galilejas jūru - ceļš veda nedaudzu kilometru attālumā no Jērikas (Jericho) - vienas no vecākajām pilsētām pasaulē, kur, savukārt, atradās kalns, kurā velns esot kārdinājis Jēzu, kurā, savukārt, bija slēpnis. No rīta mēs izlēmām tā - ar auto Palestīnā mēs, protams, nebrauksim, bet varētu pamēģināt tur ieiet ar kājām. Kā teikt - kāpēc nē? Protams, pie nosacījuma, ka attālums līdz slēpnim būs daudzmaz saprātīgs un ja neizskatīsies, ka tā ir pārmērīga avantūra. Tajā brīdī iespējamību, ka mēs patiešām varētu doties Palestīnas teritorijā, vērtēju uz kādiem 10 procentiem. Īsti nekas nemainījās, taču jo tuvāk Palestīna nāca, jo drošāki mēs kļuvām. Un tā nu mēs noparkojām mašīnu lielā ceļa malā pirms zīmes, ka Izraēlas pilsoņiem došanās aiz šīs zīmes ir pretlikumīga un bīstama dzīvībai (bet mēs jau tādi nebijām), paņēmām līdzi pudeli ūdens un devāmies iekšā Palestīnā.


Patiesībā jau nekā TĀDA tur nebija - skaidrs, ka labklājības līmenis pat tādā itin tūristiskā vietā kā Jērika nav nekāds spožais, izskatās tur viss daudz noplukušāk un skarbāk nekā Izraēlā, bet citādi - varēja gaidīt arī ko ļaunāku. Vispār mums bija tā ģeķīga doma, ka varētu mēģināt līdz Jērikai aizstopēt (līdz slēpnim no mūsu auto bija aptuveni 5 kilometri), bet turpceļā uz to nesadūšojāmies, tik vien darījām, kā atkāvāmies no taksometriem, kas pieteicās mūs kaut kur aizvest. Mazliet pārsteidza, ka palestīniešu teritorija mūs nesagaidīja ar stingru robežu - tik vien kā kādā brīdī ceļa malā parādījas kaut kas līdzīgs armijas bāzei, no kuras iznāca daži čaļi, lai mūs nopētītu pa gabalu. Pavaicājām, vai mēs drīkstam iet tālāk, saņēmām atbildi, ka drīkstam, viss kārtībā. Ja jau kārtībā, tad kārtībā, gājām vien tālāk, pat mūsu pases neviens nevēlējās apskatīt.


Pašu Jēriku skatīt mums nebija īsti ne laika, ne gribēšanas, bet Kārdināšanas kalnā nokūt gan gribējās (kur tu dabūsi lielāku slēpņošanas kārdinājumu par iespēju kļūt par pirmajiem latviešiem, kas slēpņojuši palestīniešu kontrolētajās teritorijās!). Turp, kā bijām izlasījuši slēpņa aprakstā, no lejas veda gaisa tramvajs, kuru arī mēs cerējām izmantot. Sasniedzām gaisa tramvajiņu staciju. Mums bija bažas par to, kā gan mēs tur varēsim samaksāt, jo mums nebija palestīniešu naudas un nebija arī skaidrs, kā pie tādas tikt. Kā atklājās trošu tramvaja kasē, tā nebija liela bēda, jo tur pretī ņēma Izraēlas šekeļus un ASV dolārus. Tikai vēlāk noskaidrojām, ka Palestīnā savas valūtas nemaz nav, līdz ar to arī satraukumam pamata nebija bijis. Brauciens ar gaisa tramvajiņu bija itin iespaidīgs, droši vien manā gadījumā - otrais iespaidīgākais pēc Honkongā veiktā. Virsotnē mūs sagaidīja slēpnis un klosteris (kā nekā ne jau kurā katrā vietā Kristus kārdināts). Gundaram šis vispār kļuva par pirmo apmeklēto klosteri dzīvē, kamēs tik ļoti to novērtēt nevarēju, jo pat šogad vien Balkānu brauciena laikā biju pabijis vairākos klosteros. Par slēpni neko tādu īpašu nepateikšu - tur galvenais bija prieks un gandarījums par atradumu, un mazāk - jebkas saistībā ar paša slēpņa kvalitatīvajām īpašībām. Par klosteri man arī nekā sakāma nav - tā varētu būt interesanta vieta, kur dzīvot - daļēji klintī izkalts, daļēji uz klints uzbūvēts klosteris, bet vienlaikus - esmu bijis interesantākos, ja arī ne tik bībeliskos.


Veicām ceļu lejup, iegādājāmies šādus tādus Palestīnas suvenīrus (futbola šalles, ledusskapja magnētus) un - prom no Palestīnas, atpakaļ uz Izraēlu! Šoreiz gan mēģinājām stopēt, bet bez rezultātā. Toties bez visas stopēšanas teju katra garām braucošā mašīna mums uzpīpināja. Kā mēs savā naivumā domājām - tāpēc ka ārzemnieki. Kā vēlāk uzzinājām no hosta Izraēlā - tāpēc ka Anitai bija nepiesegti pleci un kuru palestīnieti gan neuzbudinās šāda erotika, zinot to, ka viņu sievietes staigā tā, kā jau pieklājas godīgām musulmanietēm. Stopēšanā labākais rezultāts bija kāds auto, kurš mūs būtu kaut kur vedis, bet tikai ne ārā no Jērikas. Diemžēl mums nebija vēlmes doties uz palestīniešu viesībām, tāpēc gājām vien pašu spēkiem tālāk. Šoreiz ar mums vēlējās aprunāties robežsargi/karavīri, bet neko diži vērtīga saruna nesanāca, jo viņi gandrīz nerunāja angliski, tik vien kā varēja mums pavaicāt: "Do you speak Arabic?" Kā gan citādi! Viss mūsu trio vēsturiski nācis no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, vai tad pēc izskata nevar pateikt? Šie mēģināja vēl kaut ko mums teikt, bet Anita pilnīgi bez ceremonijām pavēstīja: "Sorry, we have to go." un šie nevarēja iebilst - ja vajag, tad vajag, kāda runa! Nonākuši pie auto, ar prieku novērojām, ka tas nebija pa šo laiku uzspridzināts, riepas arī nebija pārdurtas un pat priekšējā stiklā neviens nebija iesviedis krāsas spaini. Īsi sakot - ļoti veiksmīga vizīte Palestīnā mums sanāca.


Iedomājos, ka tu varbūt īsti nezini, kas un kā ir ar to Palestīnu. Savulaik katrs latvietis zināja Gobziņa dziesmu par to, ka palestīniešiem nav māju, bet kādā mērā tieši viņiem nav māju un kā tas tā sanācis - to arī es vēl pirms dažām nedēļām nojautu visai aptuveni un tikai pamazām radās kaut kas līdzīgs kopējam skatījumam uz lietām. Ļoti labi tas aprakstīts šajā vietnē - ar visu obligāto dziesmu. Ja mēs ignorējam visu senāko vēsturi, bet pievēršamies vienīgi 20.gadsimtam, tad hronoloģiski tas sanāk aptuveni šādi:
1) Palestīnu (tā tolaik dēvēja nevis mūsdienu palestīniešu teritorijas, bet arī to, ko saucam par Izraēlu) kontrolēja otomāņu (turku) impērija
2) briti vienojās ar tur dzīvojošajiem arābiem (un arī ebrejiem), ka tie sadumposies pret turkiem un ļaus britiem iegūt Palestīnu savās rokās
3) tā arī notika. Apmaiņā briti apsolīja nākotnē šajā vietā izveidot divas valstis - Palestīnas arābu valsti un Izraēlas ebreju
4) pēc 2.Pasaules kara šis plāns gandrīz tika realizēts - briti Palestīnai deva brīvību, Izraēla pasludināja neatkarību (ieskatoties kartē, Izraēlas tā laika teritorija bija būtiski mazāka kā mūsdienu Izraēlai)
5) atbildē uz Izraēlas neatkarību visas apkārtējās arābu valstis ieveda Palestīnā savu karaspēku
6) jaundibinātās Izraēlas armija itin pamatīgi šiem sadeva sutu, pievācot daļu teritorijas, kura bija paredzēta Palestīnas valstij
7) arābi piekāpās, bet ļaunu prātu paturēja
8) gandrīz 20 gadu garumā (četrdesmito beigas - 1967.gads) Palestīna un Izraēla naidīgi līdzāspastāvēja, taču tad notika 6 dienu karš, kurā Izraēla itin kārtīgi sadeva sutu saviem arābu kaimiņiem, pārņemot kontroli pār Gazas sektoru un Rietumkrastu (faktiski - visām palestīniešu teritorijām).
9) kopš tā laika militāri konflikti reģionā periodiski atkārtojas, Palestīnas valsts joprojām nav normāli nodibināta, Izraēla ir pārcēlusi uz Jeruzalemi savu galvaspilsētu (ko gan starptrautiski neviens nav akceptējis un par Izraēlas galvaspilsētu visi joprojām atzīst Telavivu, kur gan nav valdības iestāžu)10) pirms gadiem 15-20 šķita, ka situācija Izraēlā-Palestīnā varētu daudz maz noregulēties, pateicoties itin saprātīgajiem tolaik valdījušajiem Jasiram Arafatam no palestīniešu puses un Ichākam Rabīnam no Izraēlas. Taču Rabīnu nogalināja (jau pieminētais) Rīgā strādājušais ebreju ekstrēmists, Arafats pats nomira un atkal viss turpinās ar tikai lielāku sparu, jo īpaši kopš kontroli pār Gazas sektoru ieguvusi itin radikālā apvienība Hamas.


Visu šo konfliktu rezultātā palestīniešu kontrolē palika visai neliela daļa Palestīnas teritoriju, atsevišķi plankumi kartē, būtiskākā daļa no tām ir Gazas sektors - teritorija Vidusjūras krastā, kamēr pārējās ir mazi pleķīši šur un tur (kā piemēram - Jērika). Palestīniešu teritorija iedalās trīs kategorijās - A, B un C, kur pēdējā faktiski ir pilnīgā Izraēlas kontrolē, otrā - daļēji Izraēlas, daļēji Palestīnas un tikai A kategorija ir pilnībā palestīniešu pārziņā. Lieki teikt, ka mūsu īsā vizīte bija uz A līmeņa teritoriju (jo C pat geocaching lapā skaitās pie Izraēlas).

Pavisam interesanta situācija attiecībā uz Izraēlas-Palestīnas attiecībām sanāk, ja uz to raugies no latvieša skatu punkta. Kuri ir labie un kuri sliktie, to pateikt ir grūti. No vienas puses - Izraēla ir okupējusi palestīniešu teritorijas. No otras - Izraēla ir vienīgā valsts, kur ivrits ir valsts valoda un ebreji var izkopt savu kultūru, kamēr apkārt ir vieni vienīgi arābi. No vienas puses Izraēla uztur ļoti spēcīgu armiju un mēdz iebrukt kaimiņvalstīs. No otras - kaimiņvalstis to vien domā kā iebrukt Izraēlā. No vienas puses - sliktie ebreji (žīdi). No otras - Palestīna un arābi, kurus allaž atbalstīja Padomju Savienība un tagad - Krievija. Kas tur ir pamatnācija, kas - okupanti, grūti saprast. Skaidrs, ka Izraēlas valsts dibināšana tieši tajā vietā bija kļūda. Bet - vai to tagad iespējams labot? Kā par šo vēlāk izteicās mūsu hosts Teo (par viņu - noslēdzošajā apraksta nodaļā), būdams Izraēlas patriots un allaž gatavs doties karot (draugu, nevis valsts dēļ, kā viņš teica) - pret sliktu izglītību nav iespējams cīnīties ar lodēm, un miers Gazas sektorā nav panākams ar militāru spēku. Vai tur kādreiz pienāks miers vai arī palestīniešiem vēl ilgi nebūs māju? Kas to lai zina un ne jau šajā blogā uz šiem jautājumiem taps atbildēts.


Noteikti par šiem jautājumiem kaut ko domājām un runājām ceļā uz kibucu Ein Gedi, kur mums bija paredzēts pavadīt mūsu pēdējo nakti Izraēlā. Vajadzīgo vietu atradām viegli, uzkāpām otrajā stāvā, pieklauvējām pie durvīm un gājām iekšā.