Kazhes pierakstu burtnīca

Virziens, kurā gājām, sevišķi ticami neizskatījās - tā bija pārmērīga nomale, lai tur iztēlotos auto īres kantori. Bet gadās jau visādi. Un nevarētu taču būt, ka arī šajā reizē mēs būtu aizkūlušies nepareizā virzienā? Nevarētu taču? Ne? Un tad mēs sasniedzām nullpunktu, un, protams, nekāda Sixt biroja tur nebija, bet visprastākā daudzdzīvokļu māja. Ko šādā situācijā iesākt? Šķiet, ka koordinātes, kuras mums bija atliktas kā Sixt birojs, atkal jau atbilda mums vajadzīgajai adresei, tikai nepareizajā pilsētā. Nekur citur neesmu sastapies ar situāciju, ka lielpilsētā tās rajoni neskaitās daļa no pilsētas, bet gan kā patstāvīgas vienības ar savu adrešu sistēmu. Labi, ka ar brīvpieejas WiFi Izraēlā ir daudz labāk nekā bijām gaidījuši (kurš tad ticēs, ka ebreji tev tāpat vien Internetu dos!), tāpēc dabūjām īsto adresi. Nieka seši kilometri! Ko tagad darīt?

Klāt pienāca kāds izpalīdzīgs solīda paskata vīrietis, kurš arī atzina, ka esam nepareizajā pilsētā un teica, lai braucam ar taksi, citādi pazaudēsim vēl kādas pāris stundas. Piekritām viņam un tā kā viņš pieteicās, izmantojot kaut kādu ūberīgo aplikāciju, taksi mums izsaukt, tad sanāca bišķi mazāk problemātiski nekā sākumā bija šķitis. Taksis piebrauca ne vairāk kā minūtes laikā, un jau pēc brīža bijām ceļā. Vispār jau man galīgi nav raksturīgi pārvietoties ar taksometru, bet situācijās, kad ir iespēja nelietderīgi patērēt pāris stundas laika vai tai vietā izbraukt ar taksi, labprātāk rīkojos pragmatiski.

Taksis mūs pieveda gandrīz pie Sixt&39;a durvīm, jau savlaicīgi sagatavoju uzrādīšanai savu pasi, kad pēkšņi atklāju, ka pasē nebija cedeles, ko izsniedz, iebraucot Izraēlā. Jā - kamēr iepriekš šajā valstī tev spieda zīmogu robežssargi, tad tagad, lai atvieglotu iespēju citkārt iebraukt Izraēlai ne tik ļoti draudzīgās valstīs, tavu pasi atstāj no spiedogiem tīru, bet iedot atsevišķu cedeli, un šo lapiņu, dabiski, ir vēlams ceļojuma laikā nepazaudēt. Ļoti vēlams - ja tu mēģini bez tās izbraukt no Izraēlas, par to automātiski pienākas cietumsods no 5 līdz 10 gadiem un aizliegums tirgot alkoholiskos dzērienus līdz mūža beigām. Un tev ir jāsamaksā maiss sāls. Vai arī nē - to es nupat izdomāju un man ne prātā nenāk noskaidrot, kādas ir reālās sankcijas. Bet jā - lapiņas nebija, un es pieņēmu, ka šo problēmu risināšu kaut kad vēlāk (ja nu pati no sevis atrisinās?). Tā vietā varēju risināt problēmu, ka Sixt darbinieks uzskatīja, ka man mašīna ir rezervēta saņemšanai Jeruzalemē. Bet te nu gan es biju drošs par to, ka īres vieta bija tieši tā, kurā atradāmies un ka Jeruzalemē mums mašīna bija jānodod, nevis jāsaņem. Pamazām arī Sixta darbinieks atzina, ka auto tiešām mūs gaidīja Telavivā un sagatavoja īres papīrus. Vienīgi viņam vajagot to cedelīti, jo tā mani pasludinot par ārzemnieku un ārzemniekiem par auto īri nav jāmaksā PVN. Rūpīgi pārmeklēju savu mugursomu, bet nekur cedelīti neatradu. Beigās vīrs teica - galvenais, lai es to atrastu līdz auto nodošanai, jo mani par ārzemnieku varot atzīt arī tad.

Saņēmām savu Hyundai, uzzinājām, ka Izraēlā visām īres automašīnām pirms iedarbināšanas ir jāievada īpaša drošības kombinācija speciālā panelīti, to, ka neviens nekad šeit nebrauc, iepriekš neieslēdzis kondicionieri (citādi ilgi nedzīvosi), un bijām jau gatavi izbraukt, kad viens no Sixt personāla priecīgi pavēstīja, ka pie biroja durvīm bija atradis manu cedeli. Uff! Tomēr man izdevās izbēgt no mūža turpinājuma stingra režīma cietumā! Tad jau izbraucām daudz pozitīvākā noskaņojumā.

Šīs dienas gala mērķis mums bija hostelis pie Nāves jūras. Iepriekš jau mums bija radušās neskaidrības par to, kā tur pareizāk aizbraukt. Izraēlā pārvietošanās sakarā lielākā mīkla ir saistīta ar Palestīnas teritorijām. Kartē, vismaz Google kartē, izskatās, ka šo teritoriju ir itn daudz un ka Nāves jūrai, neiebraucot Palestīnā, var piekļūt tikai no valsts dienvidiem, braucot ar pamatīgu līkumu. Vienlaikus pašas Izraēlas kartēs palestīniešu teritorijas izskatās pēc atsevišķiem pleķiem, starp kuriem var izbraukt. Sākumā mums pat prātā nenāca braukt pa to daļu, kas Googles-prāt ir Palestīna, bet gan Nadavs, gan Sixt darbinieki teica - pa ceļu numur 1, kas iet uz Nāves jūru, varot droši braukt. Nu, ja jau var, tad var, un tad mēs arī tā braucām.

Kas ir īpaši, braucot uz Nāves jūru, ir tas, ka kādā brīdī tu pabrauc garām zīmei ar uzrakstu "sea level" un pēc tam vari tikai skatīties savā GPSā un novērtēt, cik dziļi zem jūras līmeņa būs iebraucis. Jāatzīst, ka es par šo "jūru", kura gan pa daļai ir ezers, jo tā nav savienota ar jūrām, bet savu statusu saglabā vienīgi sāļā ūdens dēļ, pirms brauciena zināju ļoti maz. Proti, to, ka tā ir ļoti sāļa un ka tajā ūdens ir tik blīvs, ka tu automātiski tajā uzpeldi, ko lai arī nedarītu. Bet es kaut kā biju palaidis garām to apstākli, ka šī jūra ir ne tikai ļoti dziļi zem jūras līmeņa, bet arī strauji izžūst. Un sakot strauji, šajā gadījumā es patiešām domāju strauji - ūdens līmenis tajā samazinās vidēji par 1.5 metriem gadā un ja nekas nemainīsies, pēc dažiem simtiem gadu Nāves jūra būs pārvērtusies par kārtējo Bībeles leģendu.


Vēl gan pirms mēs nonācām pašā jūras krastā, piestājām dabas parkā sauktā Ein Gedi, kur ir dažādi pastaigu maršruti, bet ar mūsu rīcībā esošo laiku pietika vienīgi maršruta gar dažiem ūdenskritumiem iziešanai, kur varējām labi apskatīt gan kalnu kazas, kuru šajā Izraēlas daļā ir daudz, gan kaut kādus pamatīgus grauzējus, sauktus par Hyrex, gan neapskatīt leopardus, kuri tur it kā esot. Bet leopardi jau ir nemanāmi un nenojaušami, tālab mēs samierinājāmies ar apziņu, ka varbūt bijām redzējuši kādu leoparda izkārnījumu (īpaši gan tādus nemeklējām un šis pieņēmums nebija balstīts faktos, patiesībā es neesmu drošs, ka mēs tur vispār redzējām izkārnījumus). Šaurais strautiņš, kurš maršruta galā pārtapa augstuma ziņā visai iespaidīgajā Dāvida ūdenskritumā, bija labs variants, kur vismaz nedaudz atvēsināties traki cepinošajā saulē un gan es, gan Anita vienā no ūdenskritumiem iegājām ar visām drēbēm, pateicoties kam vēl vismaz sekojošo stundu karstums mūs neuztrauca. Jāatzīmē, ka Ein Gedi, gluži kā citos Izraēlas dabas parkos, par ieeju ir jāmaksā, bet summa nav dramatiska (ap 7 EUR) un parasti maksāt ir vērts. Turklāt šādās vietās parasti ir ļoti tīrs (zināms, kā izskatās dabas teritorijās, arī Latvijā, kur laiž iekšā visus mudakus pēc kārtas), un ir pieejams bezmaksas dzeramais ūdens, kas dienvidos ir vitāli svarīgs.


Pēc parka apmeklējuma devāmies uz Masadu (nejaut ar MOSSADu), kur bija mūsu hostelis. Vispār jau par hosteli šo vietu saukt ir mazliet dīvaini - plaša viesnīca ar baseinu, konferenču telpām, iekšēju sinagogu un citām ekstrām, bet vienlaikus mūsu 7vietīgās istabas ar sadalījumu pa dzimumiem bija vistipiskākais hosteļa risinājums, kādu vien var iedomāties. Vienīgā īpatnība - hostelis bija gana tukšs, lai manā un Gundara istabā mēs būtu divi, bet Anitas istabā viņa - pavisam viena. Izrādījās, ka bijām ieradušies 45 minūtes pirms hosteļa baseina darba laika beigām, tāpēc pasteidzāmies ātri nopeldēties (kārtības labad taču vajag, nevar tak peldēties tikai jūrā!), un tikai pēc tam braucām uz Nāves jūru.


Pie jūras mums izdevās nokļūt pilsētiņā, kurā ir tikai viesnīcas un tikai tūristi, bet pēckara apstākļos pārmērīgi daudz tādu, protams, nebija. Mums viesnīcā bija rekomendēts doties uz publisko pludmali pie kādas no viesnīcām, un mums šķita, ka tieši šajā pludmalē mēs bijām nonākuši. Tiesa, šī pludmale bija itin nesimpātiska - tajā notika kaut kādi labiekārtošanas darbi un bija itin netīrs, bet ko gan citu var gaidīt no publiskās pludmales? Jāiet vien peldēties, lai gan neviena cita peldētāja tajā brīdī vēl nebija.


Sajūtas, pirmo reizi ieejot Nāves jūrā (vispār jau labāk to ir saukt par Mirušo jūru, bet kāds ir latviskais nosaukums, ar tādu nākas sadzīvot), bija ļoti dīvainas. Pirmais, ko tu ievēro, nav ūdens sāļums, bet gan tas, ka tas ir karsts. Katrā ziņā jūras ūdens bija karstāks par gaisu, būtiski karstāks par ķermeņa temperatūru un daudzos veidos itin grūti paciešams. Nākamais, ko tu ievēro, ka tas ir eļļains un tāds kā lipīgs, līdz ar to tu jūties tā, it kā tu peldētos eļļā pannā. Jā, un tad tu, protams, pamani, ka vienīgais veids, kā tur vispār ir iespējams atrasties ūdenī, ir atguļoties uz ūdens virsmas, un tā tu ņem un uzpeldi un turies uz ūdens. Ilgi gan to darīt nav iespējams, jo mazākās brūcītes (bez kurām neviens slēpņotājs un vispār cilvēks ar aktīvāku kā biroja amēbai dzīvesveidu nav iedomājams) visai ātri liek par sevi manīt - visas malas visi ātri sāk sūrstēt, un steidzami jādodas uz dušu.

Vietās, kur tuvumā nav dušu, peldēties Nāves jūrā nekādi nav prāta darīšana - ja vien tev nav vēlmes pārvērsties par skeletu ātrāk nekā taviem klasesbiedriem. Tāpēc mēs skalojāmies rūpīgi un pamatīgi, lai pēcāk nevajadzētu teikt ardievas kādai sava ķermeņa daļai. Anita ūdenī pavadīja vairāk laika kā mēs pārējie un pamanījās noklausīties divu pusmūža krievu tūristu sarunu par seksu.


Šajā rindkopā man vajadzētu uzrakstīt par to, ka pēc peldes mēs devāmies paēst kādā amerikāņu tīkla "restorānā", bet tai vietā labāk nokaunēšos un neko nerakstīšu. Nepatīk jau man tās iestādes apmeklēt, bet Gundaram esot statistika - katrā valstī vienreiz jāieēd, un statistiķus es saprotu labi, kā nekā - pats tāds esmu. Klau, varbūt aizšaujam nākammēnes uz Vāciju pēc kāda tūkstoša slēpņu? Nē, tas gan nebija domāts nopietni.

Atgriezāmies hostelī, kur mūsu istabiņās joprojām jaunu iemītnieku nebija, toties mums pašiem kaut kas bija - pudele vīna. Skaidrs, ka to vajadzēja degustēt, taču korķu viļķa gan nebija (pamēģini tu tādu ievest rokas bagāžā!), tāpēc gāju uz recepciju noskaidrot, vai šādu lietu var dabūt. Puisis recepcijā, šķiet, nebija sevišķs vīna eksperts, jo mēģināja piedāvāt galda nazi. Jā, protams, ar šādu rīku vīnu var atvērt bez problēmām - kas gan var būt labāks par trulu platu priekšmetu, ar kuru pat korķi pudelē neiespiedīsi! Tomēr šim čalim atradās kāds attapīgāks biedrs, kurš atnesa korķu viļķi, bet pretī pieprasīja glāzi vīna sev. Viltnieks! Tiesa, arī viņš šķita mazliet dīvains, jo glāzē jau priekšā bija ledus. Vīns ar ledu? Kaut kas man tur šķita dīvaini, bet varbūt tur tas tā ir pieņemts.

Mēs tikām vīnu dzērām gluži klasiskā stilā - uz koplietošanas terases un bez ledus. Bija doma uzspēlēt ar Gundaru šahu, bet uzpūta vējš un sagāza figūras. Toties saplānojām rīcības stratēģiju nākamajai dienai.

Gulēt gājām savlaicīgi, jo priekšā bija gaidāms ļoti īpašs rīts - iečekojoties hostelī, bijām saņēmuši informāciju, ka piecos no rīta var doties kalnā sagaidīt saullēktu (saule lec sešos, stunda jāpavada ceļā). Šķita, kas tas būtu prātīgs veids, kā sākt dienu - celties 4:40 un bliezt augšā kalnā. Zini, kā tas ir - kalns, saullēkts, apkārt ne dzīvas dvēseles, kaut kur netālu - mirusi jūra...

Tad nu drusku pirms pieciem izpeldējām vēl mazliet dulli no savām istabiņām, sagatavojušies vientulīgam un klusam kāpienam. Un ieraudzījām, ka hosteļa pirmajā stāvā ir bariņš cilvēku. Izgājām ārā pagalmā - atbraucis vesels autobuss. Sekojām pūlim, kas tikai arvien pieauga un pieauga - cilvēki parādījās no visām pusēm kā slikti personāži zombijfilmās. Bijām pārsteigti un izbrīnīti. Vai tiešām mēs sagaidīsim saullēktu pūlī? Kas bija šie visi cilvēki un ko viņiem tur vajadzēja? Vai mēs kļuvām par dalībniekiem kādā no senajiem ebreju rituāliem, kuros nepieciešams upurēt kristiešus? Un vai Gundaram bija vienīgajam cerības izglābties, jo viņš ir dievturis un par labākajām dievturu pagatavošanas receptēt Masadas iemītnieki varētu nebūt informēti? Bija ļoti baisi un mēs pat nenojautām, kas tam varētu sekot.