Kazhes pierakstu burtnīca

Teo dzīvoklis ar nekārtību mūs nepārsteidza. Ne tālab, ka tajā valdītu tīrība un kārtība, bet tāpēc, ka bijām jau viesojušies pie Hena. Turklāt pats Teo daudz labāk atbilda čalim, kuram nevīžība drīzāk piedien nekā traucē - kārtīgs tetovēts tipāžs, kura pleca somā neizbēgami atrodas vismaz pāris alus pudeles, ar pie spoguļa pieliktu vecu biļeti uz Red Hot Chili Peppers koncertu un ambicioziem plāniem kopā ar pāris čomiem doties rudenī mēnesi ilgā ceļojumā pa Latiņameriku.


Vakarā bija paredzēts, ka pie viņa nāks daži draugi, bet vispirms vajadzēja doties peldēties. Kā nekā ūdens jautājumos Teo ir autoritāte, jo viņš ir veikbordinga instruktors. Jā, nezinu, kāda ir tava izpratne par dzīvi kibucos, bet es biju dzirdējis, ka tie ir tāda kā variācija par kolhozu (tiesa - senāka nekā kolhozs), kur visi šajā komūnā dzīvojošie cilvēki apstrādā zemi, audzē augļus un dārzeņus un par to laikam pat nesaņem naudu. Savulaik tā patiešām esot bijis (vairāk vai mazāk), bet, kā mums uzsvēra visi kibucā sastaptie cilvēki, kibuci ir mainījušies. Līdz ar to Teo, kaut gan kibucā dzīvo kopš aptuveni 10 gadu vecuma (kad kopā ar vecākiem pārcēlies uz Izraēlu no Meksikas), nav oficiāls kibuca biedrs un nestrādā kibuca darbus. Tiesa, kibucs ar lauksaimniecību patiešām nodarbojas un jau ceļā uz turieni mēs redzējām pamatīgas plantācijas (tai skaitā siltumnīcas), kurās audzē teju visu to, ko Izraēlā vispār ir iespējams audzēt.


Nez kādēļ es biju pieņēmis, ka kibucs kā ļoti specifiska Izraēlai dzīves sistēma ir cieši saistīts ar judaismu un ka tajos dzīvo galvenokārt pamatīgi ticīgi ļaudis un ka tas bija iemesls, kāpēc Teo man sestdienas laikā nebija atbildējis uz epastu. Kā izrādījās, nevarēju būt tālāk no pacietības. Vairumā kibucu reliģisku cilvēku neesot nemaz, tie tieši izceļoties ar savu laicīgo dabu un, piemēram, Teo kibucā viena no gada nozīmīgākajām aktivitātēm esot alus dzeršanas sacensības, kurās Teo vienu gadu pat esot pārspējis kārtīgu vācu alusvēderu. Turklāt ne reizi vien Teo uzsvēra, ka viņš personīgi ciest nevarot hasīdiskos jūdus, kurus viņš dēvēja par pingvīniem. Tiktāl par reliģiju kibucos.

Bet šajā brīdī mēs, protams, nerunājām par reliģiju, bet gājām uz jūru (vispirms gan apgādājāmies ar alu). Teo gan mums uzreiz nepievienojās, jo viņam bija citas darīšanas, bet pēc kāda laiciņa parādījās gan, lai tad atkal pazustu. Ko es varu teikt par peldi Galilejas jūrā? Protams, tā nav nekāda jūra, bet gan ezers. Tiesa - salīdzinoši liels ezers, vismaz lielāks par visiem Latvijā sastopamajiem, bet ūdens tajā ir salds, līdz ar to jūras statusu tas ieguvis vien pateicoties Bībeles autoru izpratnei par ūdeņiem. Vienlaikus peldei tas ir vienkārši izcils - ūdens temperatūra tajā bija perfekta (ļoti silts, bet ne pretīgi silts kā Nāves jūrā), ezerā parasti ir pamatīgi viļņi, jo tajā esot aktīva ūdens plūsma, kas nodrošina arī straumi un peldēšanu padara interesantu. Un ūdens ir kolosāli dzidrs. Īsi sakot - tāds, ka plunčāties vari uz nebēdu. Protams, ja esi atlēts vari no Ein Gedi peldēt uz Tibēriju ezera otrā krastā (šķiet, ka tur bija platums 9 kilometri un bez atbalsta laivas tas esot aizliegts), bet to mēs nedarījām, tā vietā vienkārši brīnišķīgi padzīvojāmies pa ūdeni.


Droši vien mēs tur būtu varējuši plunčāties līdz pat vakaram, tomēr gribējām vēl šo to apskatīt, atrast kādu slēpni utt. Kopā ar Teo ieskrēju veikalā pēc šādiem tādiem produktiem, kas mums noderētu vakarā, bet mums pašiem Teo izsniedza pudeli, kurā no otrā ielā pusē esošā restorāna bija jādabū mājas vīns. Diemžēl izrādījās, ka vīns bija beidzies, tāpēc pie mājas vīna šajā vakarā netikām, izlīdzoties ar veikala vīniem, kuriem gan arī nebija ne vainas. Bet par to - mazliet vēlāk.


Slēpņošanas sakarā vispirms uzbraucām vienā uzkalnā, no kura pavērās labs skats uz apkārtējiem plašumiem, bet galvenais vakara mērķis mums bija kāds slēpnis, kuram bija pieejams pirmatradēju gods jeb FTF. Jau trīs mēnešus tas tur stāvēja un gaidīja ceļiniekus no Latvijas, un mēs nevarējām likt slēpnim vilties. Tiesa, tikt tam klāt nemaz tik viegli nebija - mums nācās pamatīgi pabraukāt apkārt, līdz atradām ceļu, kas pieveda drusku tuvāk kā kilometra attālumā no nullpunkta, un tālāk gan gājām ar kājām. Pa kalniem, pa lejām, gar kaktusaudzēm nonācām vienā no šī apvidus senākajām ebreju apmetnēm (ne tādā ziņā kā senākajām Bībeles izpratnē, bet 19.gadsimta beigu cionisma izpratnē - kad sākās masveida kustība ebreju pārceļošanai uz Palestīnu). Slēpnis "zem akmens", kas jāmeklē akmeņu laukā, zinām izaicinājumu sagādāja, bet Gundara acs bija vērīga un pēc nedaudzām minūtēm varējām līksmot. Pamazām sāka tuvoties vakars, un mums vēl vajadzēja tikt uz lielā ceļa (jo uz slēpni braucām pa atkal jau Hyundai pamatīgi izaicinošiem celiņiem), ko veiksmīgi paveicām. Tad vēl pamēģinājām atrast dažus citus slēpņus ar visai skumjiem rezultātiem, un devāmies uz vakariņām.


Atšķirībā no Jeruzalemes ballītes, šoreiz vakariņas tapa itin operatīvi, un arī kompānija bija vismaz man tīkamāka - līdzās Teo tur bija viens viņa čoms un divas meičas, no kurām vai nu katra bija draudzene vienam no viņiem, vai arī nebija, īsti necentos saprast. Bet vismaz uzzinājām šo to par sieviešu dienestu Izraēlas armijā (viena no viņām bija bijusi savas vienības fotogrāfe), par ceļošanu pa Jaunzēlandi (viena no meitenēm bija izmantojusi ko līdzīgu kaučsērfingam, paliekot pie gados vecākiem jaunzēlandiešiem, kam patīk ebreji un kas vēlas viņus pievērst kristietībai), par vietējo skatījumu uz situāciju Gazas sektorā (meitene ņēma ļaunā, kad runāja par Izraēlas-Palestīnas konfliktu, jo konflikts esot Izraēlai ar Hamas) un citām tēmām, par ko sākotnēji biju domājis ar vietējiem nesarunāties. Pusnaktī mūsu latviešu trio devās vēlreiz nopeldēties jūrā-ezerā (sen nebija veiktas pusnakts peldes!) un tad pamazām bija laiks gulēt. Ā, vēl piemirsu piebilst, ka kādā brīdī vakara ballītē iepeldēja viens savdabīga paskata čalis (būtu iederīgs jebkurā amerikāņu stoner komēdija par zāles pīpētājiem) ar divām ne mazāk savdabīgām meitenēm, no kurām vienai bija izteikti tālo austrumu vaibsti. Iespējams, tie bija brīvprātīgie, kādu kibucos netrūkst un kuriem nav jābūt jūdiem, lai varētu tur dzīvot, strādāt un ballēties. Tiesa, ar šo trijotni ne vārda nepārmijām, jo viņiem bija sava pasaule.


No rīta mums pēc idejas sevišķi daudz laika nebija, jo pēcpusdienā vajadzēja jau lidot uz Rīgu, bet vispirms vajadzēja paviesoties Tibērijā un tur iepirkt šādas tādas lietas vešanai mājup (bijām samaksājuši par vienu somu nododamās bagāžas, lai varētu atvest kādu pudeli vīna un kādu kasti dateļu). Turklāt Teo bija mūs nokauninājis, ka Jeruzalemē nebijām ieēduši humusa restorānā, tāpēc mums bija obligāti kopā ar viņu tāds jāapmeklē Tibērijā. Par pašu Tibēriju gan Teo neko labu neteica - lai arī pilsēta ir ļoti labi stratēģiski novietota, tajā ir pieejami termālie ūdeņi un tās priekšpilsētā (atkal jau atbilstoši leģendām) Jānis Kristītājs Jordānas upē kristījis Jēzu, pilsētā valdošie ortodoksāļi necenšoties to padarīt draudzīgu tūristiem, izņemot ortodoksālos tūristus, līdz ar to pilsēta stagnējot.

Mums par laimi humusa restorāns gan nestagnēja, bet tajā varēja dabūt humusu tādā veidā, kā to pieņemts ēst Tuvajos Austrumos - siltu, mērcējot tajā svaigu pitas maizi, piekožot klāt visdažādākās lietas. Ja iepriekš bijām ēduši Izraēlas veikalos iegādājamu humusu, kas nešķita nekas īpašs, šis bija patiešām labs. Līdz ar to pārtikas lielveikalā nopirkām plastmasas kārbiņas, kurās šajā pat restorānā pēcāk iepildījām humusu, ko aizvest mājās. Tāpat apgādājāmies ar maizi, kura pirkšanas brīdī vēl bija silta.


Teicām Teo lielu Paldies par mūsu izmitināšanu, vakariņām un visādi citādi lielisku uzņemšanu, novēlējām piedzīvojumiem bagātu ceļojumu, un posāmies Telavivas virzienā. Šķita, ka laika mums vēl ir gana, un varam sevišķi nesteigties, lai arī zinājām, ka lidostā jāierodas savlaicīgi, jo tur var sanākt piedzīvojumi (un patiešām sanāca). Ar nesteigšanos gan mazliet ieberzāmies - iebraucām vienā pilsētā, kur apmeklējām Izraēlas senāko (virtuālo) slēpni, meklējām veikalu, kur Anita varētu dabūt mandeļu krēmu (neatradām) un tad ilgstoši riņķojām, kamēr atradām veidu, kā pareizi nokļūt lidostā. Kad beigās to atradām, izrādījās, ka Sixt birojs bija patālu no termināļa un mums vēl paveicās, ka auto kantoris nodrošināja transportu līdz tam. Tomēr laika bija maz, drudžaini pārkrāmējām mantas, lai iespējami vairāk saliktu nododamajā somā un devāmies nodot bagāžu. Taču līdz uzrakstam "airBaltic" es netiku, jo mani apturēja, lai uzdotu dažus jautājumus. "Sākās", padomāju es. Un patiešām sākās.