Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmā iepazīšanās ar Izraēlas zemi man patiešām padevās jautra - drošībniekam itin gari un plaši izstāstīju ceļojuma mērķus (esam tūristi, braucam apskatīt Telavivu un Jeruzalemi), to, kādā veidā esmu pazīstams ar saviem līdzbraucējiem, kāpēc vispār izvēlējos braukt tieši uz Izraēlu, un tā tālāk. Palaida vaļā. Tālāk, protams, pasu pārbaude imigrācijai. Dīvainā kārtā, kamēr vēl stāvējām rindā, pienāca klāt kāds cits drošības iestāžu pārstāvis un palūdza, lai uzrādām pases. Kā gan citādi - stāvi rindā uz pasu pārbaudi, bet vispirms uzrādi pasi! Un tad - lielākā izklaide. Meitene pie lodziņa mani sīki par visu izprašņāja un beigās pavēstīja, ka pirms mani laidīs tālāk, man būs jāaiziet uz "kabinetu", kur man uzdos dažus jautājumus. Mazliet satraucoši, ne?


Un tagad - uzmini, kādus jautājumus man tur uzdeva! Patiešām - mēģini uzminēt! Pirmais jautājums - kāds Rīgā šobrīd laiks, vai ir silts. Otrais - vai melleņu šogad daudz? Vīrs, kas mani tirdīja, jaunības gadus bija pavadījis mūspusē un tālab saruna ar viņu man galvenokārt bija par ogošanas un sēņošanas tēmu. Pēc šīs svarīgās tēmas izrunāšanas mani beidzot palaida pie Anitas un Gundara, kurus neviens šādi tirdījis nebija. Vēlāk, protams, sapratu, ar ko biju šķitis tik aizdomīgs - līdzās bārdai, ko pāris nedēļas nebiju skuvis, man bija gana apšaubāma satura pase - kopš tā pagājušā gada sākumā izsniegta esmu vairākas reizes saņēmis zīmogus Turcijā, bijis Albānijā, Kosovā un Bosnijā - teju visās eiropeiskajās islāma valstīs. Diez vai Izraēlā uz šo skatās bez piesardzības. Un man jau pašam arī ir skaidrs, ka viņiem ir gana nopietns pamats uztraukties par visādiem aizdomīgiem personāžiem, vēstures piemēru pietiek. Ja kas - arī vienu no sakarīgākajiem Izraēlas premjeriem, 1994.gada Nobela Miera prēmijas laureātu Ichāku Rabīnu nogalināja apsēsts tipāžs, kurš dažus gadus pirms atentāta bija pasniedzis ivritu Rīgas ebreju skolā.

Nekādu citu piedzīvojumu ar drošībniekiem mums vairs nebija (līdz pat lidojumam atpakaļ uz Rīgu), bet pirmās dienas vakars sanāca izcili saraustīts. No lidostas mums vajadzēja nokļūt pie mūsu dīvānasērfošanas hosta Nadava, kurš bija devis precīzas instrukcijas par to, ar kādiem transporta līdzekļiem jābrauc, cik minūtes un cik tas maksās. Iesēdāmies mēs pie lidostas vilcienā un nu tik brauksim. Aizbraucām - nepareizajā virzienā. Līdz galapunktam. Nākamais vilciens pēc stundas. Grandiozi. Nu, neko, sēdējām stacijā un sērfojām "internetus", vienīgais mierinājums - šī stacija bija tik nomaļa, ka diez vai būtu pamats satraukties, ka tur gadīsies kāds terorists. Aizbraucām uz centru, atradām vajadzīgo autobusu, iesēdāmies. Dīvaini šķita, ka tas kaut kā galīgi negāja pareizā virzienā, cerējām, ka tas brauks uz kādu lielāku ceļu, bet nu baigais attālums līdz mūsu naktsmājai (pāri par 20 kilometriem). Pavaicājām šoferim - kā tad, atkal nepareizais virziens! Izkāpām ārā, mēģinājām atrast savu pirmo slēpni Izraēlā (neveiksmīgi), ieēdām kebabus un braucām atkal otrā virzienā. Un te nu bija jautrība - braucam, braucam, bet visu laiku autobuss iet kaut kādiem līkumiem un lokiem un līdz vajadzīgajai adresei nemainīgi 22 kilometri. Sākām satraukties. Un tad vienā brīdī sapratām - Garminā uzlikta nepareiza adrese, bet pareizo uzlikt nevaram, jo kaut kāda iemesla dēļ Gundara aparātā uzstādītajā kartē nestrādāja meklēšana. Un te ieraudzīju GPSā - esam iebraukuši pilsētas daļā, kas saucās tāpat kā rakstīts mūsu saimnieka adresē - Ramat Gan. Vaicājām apkārt sēdošajiem pasažieriem - kur mums jākāpj ārā, lai nonāktu mums vajadzīgajā ielā. Domas dalījās, arī šoferis nebija pārliecināts. Beigu beigās, šķiet, šajā pasākumā bija iesaistījušies kādi 10 cilvēki, līdz tika nonākts pie kopsaucēja par īsto pieturu (cik nojaušu, šī nebija diži populāra iela). Izkāpām no autobusa, mazliet vēl pačakarējāmies, līdz uzgājām mums vajadzīgo ielu, atradām vajadzīgo māju un arī Nadavu. No brīža, kad nolaidāmies Telavivas lidostā, līdz ienākšanai Nadava dzīvoklī bija pagājušas sešas stundas. Nenoliedzami - produktīvi pavadīts laiks.


Vakarā (kurš jau bija pienācis) devāmies kopā ar Nadavu uz tuvējo veikalu pēc kādiem pārtikas krājumiem un tad, tā kā viņam bija jādodas pie draugiem spēlēt pokeru, mēs viņa piemājas parciņā atradām slēpni un devāmies uz dzīvokli atpūsties. Pārtikas veikalā atkārtoti apstiprinājās jau iepriekš novērotais - Telavivā bieži vien ar vietējiem kaut ko sarunāt ir vieglāk krieviski nekā angliski (nebija gan tā, ka mums bieži radās problēmas, ka kāds mūs nesaprastu, tas tā - informācijai). Neko daudz šajā dienā redzējuši nebijām, bet pēc lidojuma jau vispār parasti ir drusku nogurums, un viss šī vakara čakars neko mazāku šo nogurumu darījis nebija, un no rīta mums bija plāns beidzot pa īstam sākt ceļojumu.

Pie kaučsērferiem viena tipiska problēma ir tāda, ka tev nākas agri celties un doties kaut kur, jo saimnieks dodas uz darbu. Šoreiz mums šādas problēmas nebija divu iemeslu dēļ - pirmkārt, Nadavs jau vakarā mums bija iedevis sava dzīvokļa atslēgu, līdz ar to varējām pārvietoties pilnīgi brīvi, turklāt viņš pats šobrīd nestrādā, jo viņam bija apnicis .NET programmētaja darbs (kā lai tāds neapnīk!) un tagad viņš jau kādu laiku neko īpašu nedara. Tāpēc viņš varēja mums piebiedroties pastaigai pa Telavivu, kad vien bijām gatavi tajā doties. No rīta vēl pacīnījāmies ar kartēm, līdz izdevās uzstādīt kādu, kas būtu izmantojama navigācijā.

Vispār jau Telaviva ir savdabīga pilsēta, kas galvenokārt izceļas ar to, ka tai nav diži daudz vēstures. Apvidū, kur (atbilstoši bilžu grāmatām) ir staigājuši tādi biedri kā ķēniņš Dāvids, Zālamans, Mozus, Jēzus, Muhameds un kurp tikai slinkais savulaik nedevās Krusta karā, Telaviva paceļas lepni ar savu dibināšanas gadu - 1909. Mūsu ērā. Līdz ar to viduslaiku vecpilsētu tur vari nemeklēt un pat tirgus tajā izskatās itin mūsdienīgs. Ar tirgu arī sākām pastaigu pa pilsētu hosta Nadava vadībā. Kā viņš uzsvēra, salīdzinājuma ar Jeruzalemi, Telavivā tirgus ir mierīgāks un rietumnieciskāks - pārdevēji te necenšas viens otru pārkliegt, piedāvādami savu preci, bet gan gaida, kamēr tu pats izvēlēsies. Man pieņemama pieeja. Nopirkām pāris futbola šalles un devāmies tālāk.


Tā mēs nonācām vietā, kas jau sākotnēji bija mūsu galvenais mērķis Telavivā - pludmale. Ja jau pilsēta nav nekas grandiozs, tad vismaz jāizbauda laiks pie ūdens. Patīkami pārsteidza, ka pludmalē līdzās komercguļamkrēsliem bija pieejamas arī nojumes "parastajai tautai", jo saulē uzturēties tur galīgi nešķita prātīga lieta - tā cepināja uz velna paraušanu (ēnā gaisa temperatūra varētu būt ap 35 grādiem, kas nav tas, ko latvietis parasti sagaida no septembra). Sanāca, ka Anitai bija nepieciešams atgriezties tirgū, jo viņa hosta miteklī bija atstājusi savu peldkostīmu, bet pret nūdistiem Izraēlā sevišķi pozitīva attieksme neesot. Valstī, kur reliģija un valsts ir viens vesels, tas laikam nav pārsteidzoši. Kā nekā tur ortodoksālo ebreju pārmērīgas klātbūtnes dēļ sestdienās nav pat pieejams sabiedriskais transports. Dīvaini vienīgi, ka šiem ortodoksāļiem pagalam nesokas cīņa ar seksuālajām minoritātēm, un Telavivā ne tikai daudzviet mana varavīksnes karogus, bet tur notiekošajām Praidā mēdzot sanākt ap 100&39;000 cilvēku. Tātad, Zakse aizgāja pēc peldkostīma, mēs tikām gulšņājām ēnā kopā ar hostu, runādamies par šo un to. Gundaram kādā brīdī runāšanās apnika un viņš aizgāja peldēt. Tad atnāca arī Anita, un nu jau peldēt varējām iet visi trīs - Nadavs gan palika krastā, jo viņam ūdenī negribējās. Ir jau tiesa - vietējie ir pieraduši pie tā, ka silts ūdens jūrā ir pieejams ļoti regulāri, kamēr mums tā ir eksotika. Tik siltā jūrā es droši vien vēl nebiju peldējies - fantastiski patīkama pelde ar pamatīgiem viļņiem, dzidru ūdeni, kas tevi labi tur uz savas virsmas un žilbinošu sauli. Ūdenī pavadījām kādu stundu un ārā devāmies nevis tādēļ, ka būtu kļuvis vēss vai apnicis, bet tālab, ka it kā vajadzēja doties kaut kur tālāk.


Vispirms gan man vajadzēja ar Nadavu uzspēlēt šahu, ja jau dēlītis bija līdzi. Iepriekšējā vakarā viņa dzīvoklī biju ievērojis, ka viņam arī bija savs šahs, kas lika domāt - cerību uz uzvaru man nebūs. Partija gan patiesībā izvērtās itin spraiga, ilgstoši sekmīgi aizstāvējus, bet tad aizrāvos ar pretuzbrukumu un tiku iespiests stūrī. Latvijas - Izraēlas starptautiskajā šaha cīņā biju piedzīvojis zaudējuma rūgtumu.


Un tālāk mēs gājām uz vietu, kas saucas Jaffa - senu ostas pilsētu, kurai blakus arī attīstījās Telaviva un kuru Telaviva sen jau ir aprijusi. Šajā arābu pilsētiņā esot pabijuši gan svētais Pēteris, gan pravietis Jona (tas, kas dzīvojās vaļa vēderā), gan jau pieminētais ķēniņš Zālamans, kas ostas pakalpojumus izmantojis Pirmā Tempļa celtniecībā. Mūsdienās Jaffa ir saistoša ar to, ka tā ir daudz autentiskāka austrumu pilsēta kā Telaviva - ar tipisku reģionam arhitektūru, turklāt relatīvi brīva no tūristiem. Kā teica Gundars - šeit viņš ieraudzīja to, pēc kā viņš uz Izraēlu bija devies, jo Telaviva tomēr vairāk līdzinās mūsdienīgai Eiropas pilsētai, kur turklāt ik uz stūra notiek celtniecības darbi.


Tālāk ceļš mūs tomēr veda uz pašu Telavivas centru, izstaigājām vismaz daļēji tā saukto Balto pilsētu - UNESCO kultūras mantojumā iekļauto Telavivas centra apbūvi, kur visas mājas ir baltā krāsā, celtas kaut kādā 20.gadsimta vidū populārā stilā - ne to konstruktīvisms, ne to kaut kas cits acij ne īpaši tīkams. Pamazām sāka gribēties ēst. Vispirms "uzpildījāmies" ar garšīgu saldējumu kafejnīcā, kur mīklainā kārtā pie sienas bija liela pagājušās sezonas futbola Čempionu līgas grupu turnīra tabula (nez, kādi īpatņi dodas uz saldējuma kafejnīcu, lai uzzinātu svaigākos spēļu rezultātus?), bet pēc tam nonācām Nadava par labu atzītā kafejnīcā, kur ieturējām pieklājīgu maltīti, jāatzīst gan, itin eiropeiskā garā, bez sevišķas vietējās eksotikas. Pēc vakariņām mūsu saimnieks devās pie draugiem, bet mēs - caur pāris slēpņiem uz mājām. Šoreiz vismaz zinājām, ar kādu autobusu un kādā virzienā jābrauc, līdz ar to nekādu problēmu ceļa atrašanas ziņā nebija.


Kas priecēja - diena bija aizritējusi mierīgi (kā mums Nadavs bija teicis, pamiera iespaidā varējām būt itin droši, ka visa nedēļa būs klusa), ielās redzētie armijnieki par mums nebija likušies ne zinis (armijnieku Izraēlā ir ļoti daudz, obligātais karadienests ir 3 gadi un izvairīšanās no tā nav sevišķi populāra), un sajūta pilsētā bija itin droša - cilvēki mierīgi devās savās ikdienas gaitās, neizskatījās satraukti un izbiedēti.

No rīta ieēdām brokastis (bijām pasākuši pie katras iespējas nopirkt pa kādam mango, kuri tur bija apbrīnojami gardi un sulīgi), teicām Paldies Nadavam par laipno mūsu izmitināšanu (turklāt jāatzīmē, ka viņam bija itin plašs un jauks dzīvoklis ar interesantu stila elementu - virtuvē visi plaukti bija aizpildīti ar tukšām brokastu pārslu pakām, kā viņš teica - lai neizskatītos tik tukši, jo dzīvojot vienatnē daudz pārtikas nevajag) un devāmies uz Sixt biroju, kur mūs gaidīja īres auto.


Nē, patiesībā vispirms mēs devāmies uz pastu iegādāties markas mūsu daudzajām iepirktajām kartiņām, un ar to sanāca jautrība. Nadavs bija teicis, ka pasts atrodoties turpat blakus pārtikas veikalam, ko viņš mums bija parādījis. Ar pasta atrašanu īpaši viegli negāja - nācās vien jautāt vietējiem, kuri rādīja dažādos virzienos, līdz uzgājām sīku un neuzkrītošu pasta iecirkni. Tajā bija tikai viena darbiniece, kura vai nu nerunāja angliski (un krieviski) vai arī nebija gatava sadarboties, grūti teikt, bet uz lūgumu pārdot mums markas, viņa atbildē teica kaut kādu adresi "numur 6" un rādīja ar roku. Sapratām, ka mums vajag citu, tepat blakus esošu pasta iecirkni. Ar vairākkārtīgiem jautājumiem vietējiem mēs tā arī nesapratām, kur tas numur 6 atrodas un pēc brīža padevāmies - gan būs pasts citā pilsētā. Devāmies vien uz auto biroju. Vai pareizāk - domājām, ka devāmies.