Kazhes pierakstu burtnīca

Viss sākās otrajā aprīlī, kad airBaltic paziņoja par īpaši lētām aviobiļetēm. Tajā brīdī man pat prātā nenāca, ka šī piedāvājuma rezultātā varēšu savu apmeklēto zemju sarakstā iekļaut Palestīnu. Atskatīsimies mazliet vēsturē.


Viss sākās ar epastu, ko es izsūtīju dažiem draugiem 2.aprīļa rītā:

AirBaltic šobrīd izmetis pārdošanā lidojumus gandrīz uz visiem iespējamiem maršrutiem par 28-38EUR vienā virzienā (kas tālākiem maršrutiem ir ļoti garšīga cena). Tiesa, pamatā tās lētās cenas ir uz rudeni, kas principā ir ok, jo vasara arī Latvijā ir laba. Līdz ar to ir doma rudenī aizšaut uz kādu no sekojošiem variantiem: Tbilisi, Baku, Telaviva. Laiks - atkarībā no tā, kad var dabūt lētākās cenas uz ne pārāk daudz dienām (līdz 5 darba dienām), proti - jebkas no septembra līdz novembrim. Par tādām detaļām kā - ko tieši darīt tur, domās vēlāk (īrēt auto, neīrēt auto, pārvietoties ēzeļa mugurā). Būtiskākais - biļetes vajadzētu pasūtīt ātri. Un - dabiski - meklēju kompāniju :)

Vēl nezinot, kurp būs brauciens, uzreiz piekrita Gundars: "Braucam. Datumi der rudenī visi, izņemot no 06.10-26.10." Sākumā šķita, ka braukt piekritīs arī Iveta (vēl nezinot - kurp tieši), bet viņai īsti nederēja piedāvātie datumi. Pamazām atkrita varianti ar Tbilisi un Baku, jo nevarēja dabūt biļetes draudzīgā cenā abos virzienos. Beigās atlika tikai viens variants - septembra pirmā nedēļa Izraēlā (par patīkamo cenu 70EUR no cilvēka), ar nelielu tielēšanos braukt piekrita arī Anita, un tā bija komplektēta komanda: Anita, Gundars un es. Par to, ko tur darīsim un tamlīdzīgiem sīkumiem izlēmām, ka domāsim vēlāk - laika vēl bija atliku likām, gluži kā bija rakstīts sākotnējā epastā.


Un tad sākās jautrība Gazas sektorā. Nē, Gazas sektorā ar jautrību nekad nav bijis problēmu, bet šovasar tur gāja īpaši skarbi un kardarbība Izraēlā aktivizējās itin pamatīgi. Ziņas bija labāk nelasīt, atceroties par to, ka mums uz turieni bija paredzēts braukt. Labi, uz Gazas sektoru gluži nē, bet raķetes Izraēlas teritorijā nebija nekāds retums un aptuveni mēnesi pirms mūsu gaidāmās izbraukšanas man bija radušās ļoti nopietnas šaubas par to, vai man to patiešām vajag. Kā teikt - man netrūkst nākotnes plānu tepat Latvijā un riskēt šobrīd nemaz negribās. Līdz ar to, kad Anita atgādināja, ka mums vajadzētu izdomāt maršrutu, mana pirmā reakcija bija - kādu maršrutu? Jāsaprot, vai mēs vispār turp brauksim!

Uzrakstīju Izraēlas kaučsērfinga grupā jautājumu - braukt vai nebraukt? Cik bīstami tur ir, ko iesaka vietējie? Atbildes bija aizdomīgi pozitīvas - ka neesot par neko sevišķi jāuztraucas, Telavivā sirēnas par kādu tuvojošos raķeti atskanot tikai vidēji reizi dienā un viss esot normas robežās, lai droši braucam, būšot labs ceļojums. Zini, kā ir ar uzticēšanos visādiem aizdomīgiem dienvidniekiem? Tieši tā arī ir. It kā jau tie vārdi nomierināja, bet šaubas joprojām palika. Labi vēl, ka neilgi pirms mūsu došanās ceļā tika noslēgta vienošanās starp pusēm par īslaicīgu uguns pārtraukšanu un bija vismaz kaut kādas cerības, ka tik traki nebūs.

Anita tikām bija izdomājusi maršrutu, kas sevī ietvēra visas četras Izraēlas jūras, tuksnesi un vēl arī Jeruzalemi. Uz dažām dienām bija domāts ņemt nomā auto, bet pārējās - pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Lai nestāvētu pilnīgā dīkā, es uzņēmos komunikāciju ar dīvānsērferiem un savlaicīgi dabūju mums patvertni uz divām naktīm Telavivā un vienai naktij Tibērijā pie Galilejas jūras. Vienai naktij Anita dabūja hosteli netālu no Nāves jūras, pārējais vēl bija ar iespējamiem variantiem. Vismaz izlēmuši, ka jābrauc, mēs bijām, bet vienlaikus es rēķinājos, ka varētu gadīties pārmērīgās bīstamības dēļ visas dienas pavadīt Telavivā, īpaši neizejot no bumbu patvertnes un tik vien kā atrodot vienu slēpni Izraēlā. Ar tik lielu piesardzību nekad vēl ceļojumā devies nebiju. Nezinu, varbūt tas arī bija par iemeslu, ka mugursomā līdzās patiešām nepieciešamajām lietām ieliku arī šaha dēlīti.

Pat nokļūšana lidostā neizdevās gluži bez piedzīvojumiem - atstājis pie vecākiem pieskatīšanā savu jautrīti suni, devos uz 22.autobusu. Tikai jau izgājis apskatījos sarakstu un atklājās, ka laika līdz autobusam manā rīcībā bija gaužām maz, nācās uzskriet. Pieturā ierados 20 sekundes pirms provizoriskā autobusa pienākšanas laika, bet to nemanīja. Pavaicāju kādai sievietei, kas sēdēja šajā pieturā: "Vai 22. jau aizgāja?" Saņēmu apstiprinošu atbildi - esot gan aizgājis. Gaidīt nākamo īsti nevarēju, vajadzēja apturēt kādu taksometru, bet neviens nenāca. Sāku jau uztraukties, un tad pēc piecām minūtēm gaidīšanas atnāca 22.autobuss, kurā iekāpu ne tikai es, bet arī tā sieviete, kura teicās redzējusi autobusu aizejam. Iespējams, viņa runāja par autobusu, kurš bija aizgājis pirms pusstundas, bet varbūt atbilde bija jāsaprot daudz dziļākā, garīgā līmenī, par pazaudētajām iespējām un zudušo laiku. Vai arī viņai latviešu valoda nebija gana skaidra, lai viņa saprastu, par kāda numura autobusu es jautāju.

Kā lai arī nebūtu, lidostā ierados puslīdz laicīgi, Anita un Gundars gan jau kādu laiku mani tur gaidīja. Veiksmīgi pārvarējām drošības kontroli (šaha dēlītis nevienu neinteresēja), vēl vienu drošības kontroli (tomēr uz Izraēlu devāmies) un tikām lidmašīnā. Lasot grāmatu, spēlējot "Kontaktus" un šahu planšetē aizritēja četrarpus stundas lidmašīnā, līdz sveiki un veseli piezemējāmies Telavivas lidostā.


No lidmašīnas es kāpu būtiski pirms Gundara un Anitas, kuri bija kaut kur aizkavējušies. Knapi biju paspējis nokāpt pa trapu, kad man pienāca klāt vīrs formas tērpā, lūdza uzrādīt pasi un pavēstīja, ka viņš man uzdošot dažus jautājumus. "Sākās," padomāju es...