Izdarības ar ķirbi
Aizvadīto brīvdienu centrālākais pasākums nenoliedzami bija pastaiga pa Lojas upi. Šī bija no tām reizēm, kad varu pateikt Paldies slēpņošanai kā hobijam - gadās, ka tā aizved uz patiešām interesantām vietām un reizēm bez slēpņiem man būtu grūti atlicināt laiku kaut kam, ko patiešām gribās darīt - piemēram, kārtīgi pabrist pa upi.
Kā vēsta šajā sakarā Wikipedia, Loja, saukta arī par Loģi vai Klinšupīti, ir Gaujas labā pieteka Sējas un Krimuldas novados, tā iztek no Jērkules ezera, tek pa Idumejas augstieni, tās lejtecē pie Murjāņiem ir dziļa grava. Tieši dziļā grava, dabiski, ir tā daļa, kas interesanta upju tūristiem, un pa turieni mēs arī gājām. Slēpņotājiem šajā maršrutā ir dots ieteikums braukt ar auto līdz Rāmkalniem un tālāk doties pa upi. Mēs, protams, izlēmām darīt pa savam, un Rāmkalnos atstājām pieķēdētus velosipēdus, bet automašīnu - posma otrā galā ar domu doties riteņu virzienā un līdz auto braukt ar tiem, lai nebūtu garlaicīgas iešanas gar šoseju. Tā arī izdarījām.
Par slēpņu sēriju uzreiz varu pateikt - ļoti labi nostrādāta, man ļoti patika un ne tikai tāpēc, ka tā motivēja uz upes brišanu, bet arī ar to, ka slēpņi novietoti tādā veidā, ka parasti ir mazliet izaicinājums tikt slēpnim klāt, bet vienlaikus - izaicinājums nav tik liels, lai man nebūtu pa spēkam (jo kāds gan prieks par pārāk grūtu izaicinājumu) - kāpelēšana pa kokiem, stiepšanās un kombināciju domāšana, lai izpildītos tur, kur aprīkojuma nav gana. Turklāt Loja ir patiešām skaista upe - ar iespaidīgiem klinšainiem stāvkrastiem, nebeidzamiem līkumiem un tieši tādā dziļumā, lai pa to varētu itin komfortabli brist. Lai gan bija jau septembra otrā dekāde, laiks bija patīkams un pietiekami silts, lai varētu neiespringt uz ekipējumu un pa upi brist vienkārši botās un šortos. 
Galvenais piedzīvojums šajā gājienā mums sanāca ar ķirbi. Ejam pa upi, skatāmies reizēm uz kaut kādiem atkritumiem, vismaz pāris sīkumus arī no upes izvācām, un te pēkšņi upes vidū kaut kas oranžs un izskatās pēc ķirbja. Pieejam - patiešām ķirbis. Kā tas te gadījies? Upē katrā ziņā nav izaudzis, droši vien no kaut kurienes atpeldējis. Visticamākais - kā rausītis aizbēdzis no saviem saimniekiem un mēģinājis aizvelties iespējami tālāk, bet palicis uz sēkļa. Izskatījās, ka ķirbis upē nav stāvējis ilgi, tāpēc arī mēs ilgi nedomājām un to pievācām. Tam bija itin ērts rokturis, tāpēc ņēmu to aiz tā un nesu. Izskatījās tas šādi:
Taču pēc kāda laiciņa nest ķirbi apnika un izdomāju, ka to var palaist arī peldēt paša spēkiem - ne velti mēs gājām pa straumi. Izrādījās, ka ķirbis ir itin paklausīgs (ne tā, kā mans suns) un tā ātrums kopumā sakrita ar mūsējo, taču laiku pa laikam to straume aiznesa uz krastu un nācās to atkal iestumt, tāpēc izdomājām vēl vienu optimizācijas risinājumu - iesējām ķirbi vienā no kāpšanai paredzētajām cilpām, un tālāk to vedām kā sunīti pie siksniņas. Bija pat žēl, ka pretī nenāca kādi slēpņotāji, kurus varētu pārsteigt ar šādu skatu. Bet neatkarīgi no pārsteigšanas, manuprāt, šī bija ļoti prātīga metode - ķirbi aiztransportējām bez sevišķas piepūles un izskatījās tas gana labi, lai pašiem būtu prieks. Bet vēlāk dabūjām vakariņās suši ar ķirbja pildījumu un brokastīs - ķirbja pankūkas, tā ka nebijām velti šo resgali pievākuši.
Tā kā ar slēpņu meklēšanu mums reizēm ne sevišķi ātri gāja un arī citādi baisi nesteidzāmies, upē pavadījām savas 5-6 stundas, un pa dažai reizei ūdens dziļums tajā sasniedza arī #alfabeta_peldes prasīto līmeni, bet jau tuvāk mūsu ceļa galam neviļus man sanāca arī tā kārtīgāk izpeldēties, kad kādā brīdī pamats zem kājām pazuda un ielikos upē līdz pleciem. Atbilstoši aizspriedumiem un stereotipiem pēc visas dienas slapjām kājām un kāda laika arī slapjām drēbēm ne gluži jūlijā apaukstēšanās ir neizbēgama, taču realitātē, kā jau var nojaust, ne man, ne Marinai nekas pēc šīs pastaigas nekaitēja, ja nu vienīgi kurpēs bija ļoti daudz smilšu. Un vakarā dīvainā kārtā bija daudz lielāks nogurums, nekā to varētu gaidīt pēc nieka 9 kilometru noiešanas. Laikam jau brišana pa upi tomēr ir drusku grūtāka nekā iešana pa ceļu.
Pēc tam svētdienā mums bija lieli plāni ar orientēšanās poligonu apmeklēšanu, bet tie samazinājās, jo atklājās dažādas problēmas ar ekipēdjumu, tāpēc tai vietā vienkārši aizbraucām uz Cēsu pusi, kur man bija jāuzmeklē daži slēpnīši no veco slēpņu saraksta. Ar vienu no tiem, novietotu kaut kur pie Sārumu kalna, sanāca pamatīgākā čakarēšanās, jo pat puslīdz precīzu tā atrašanās vietu noskaidrot neizdevās un mēs tur novandījāmies savas stundas trīs, varbūt pat drusku vairāk. Jauki, protams, ka labā kompānijā jebkura aktivitāte ir laba, arī neveiksmīga viena slēpņa meklēšana, tāpēc nekādu pārmetumu par nejēdzīgu laika patēriņu nevienam nebija, turklāt divus citus slēpņus - dzelzceļa tiltā pār Amatu un pie Dzilnas ieža - veiksmīgi atradām. Varētu teikt - salīdzinoši mierīgi pavadītas brīvdienas, bet gana daudz laika svaigā gaisā, saulītē un vēl ar gardu ēdienu.