Brīvie radikāļi 3: vēl brīvāk, vēl radikālāk
Ja godīgi, šajā sestdienā es gribēju būt Durbē (Zemlika). Ja godīgi, šajā sestdienā man vajadzēja būt Berlīnē. Ja godīgi, es labprāt šajā sestdienā būtu bijis Siguldā (kalnu maratons). Sanāca - ka biju Ketonu kausā. Un būšu Berlīnē. (teksts iesākts Rīgas lidostā, pabeigts jau svētdien Berlīnē)
Dalībnieku sastāvs "Brīvo radikāļu" komandai bija pārsteidzoši neprognozējams. Vai pareizāk - prognozējami neprognozējams. Oskars nav īsti slēpņotājs (vismaz viņš nezina savu lietotāja vārdu), un paskaidrot - kā un kāpēc es pazīstu Oskaru, ir pārāk sarežģīti, lai būtu vērts. Ar Ingrīdu nebiju pazīstams. Elīna mums piebiedrojās šorīt, jo viņai nebija komandas. Vispār jau pēc nolikuma komandā bija atļauts būt tikai trīs cilvēkiem, bet organizētājs Bindons teica, ka šādā gadījumā mēs laba rezultāta gadījumā dabūsim vien trīs kausus. Nav it kā liela bēda, pārītis man jau ir.
Laika apstākļi nelutināja, lai neteiktu vairāk. Vēl nebijām pat īsti startējuši, kad uzdevumu lapas jau bija slapjas un pašķīdušas. Labi vēl, ka biju paķēris līdzi pāris rezerves vāciņus, citādi mēs būtu varējuši bildēt objektus pilnīgi uz dullo, cerībā, ka kadrā patrāpīsies kaut kas vajadzīgs. Plāns bija standarta - neiespringt uz rezultātu, iespringt uz labu laika pavadīšanu. Manuprāt, izdevās visai labi. Atšķirībā no iepriekšējo gadu Ketonu pasākumiem, šoreiz gandrīz visu laiku pārvietošanās notika ar kājām un vienīgi pašās beigās uz fināla vietu braucām ar tramvaju.
Ko labu sadarījām? Mēģinājām sarunāt ar pašvaldības policistiem, ka viņi varētu atteikties no mūsu piedāvāta kukuļa. Policisti nebija noskaņoti uz jautrību un atteicās atteikties. Kas nenozīmē, ka viņi būtu piekrituši paņemt kukuli. Nezinu, vai formulējums "baltmaizes klaips" būtu šo situāciju vērsis par labu. Paviesojāmies zoo veikalā, kur varēja samīļot klēpja sunīti, ķirzaku (hameleonu? varānu? man tie abinieki visi izskatās vienādi) un zivis. Kārtīgi izdzīvojāmies pa lietu. Nopirkām grāmatu un krītiņus. Biju cerējis grāmatu lasīt ceļā uz Berlīni, bet, protams, aizmirsu to Oskara somā. Bildējāmies pie intīmpreču veikaliem, policijas iecirkņiem, zīlēšanas saloniem un citām sabiedriski vērtīgām iestādēm. Ļoti labi izstaigājāmies. Pa vidu piestājām konditorejā, nobaudīt bulciņas un sildošus dzērienus atbilstoši katra gaumei, pie reizei risinot rēbusus. Finišā ieradāmies ar pāris minūšu rezervi, tā ka - viss kārtībā.
Gala ballītē "Alā" mana uzturēšanās nevarēja būt ilga, jo nevēlējos nokavēt lidmašīnu uz Berlīni. Viesmīlis uzvedās dīvaini, ne obligāti - šī vārda labākajā nozīmē. Iespējams, piedāvājums salauzt Elīnas kredītkarti bija jāizprot kā joks, bet īsti tā neizklausījās. Visai dīvaini viņš peldēja apkārt, piedāvādams vienīgi mūsu galdiņam pelēkos zirņus, uz kuriem neviens nepiesakoties (jo citiem jau arī nepiedāvāja), toties mūsu pasūtīto ēdienu atnest nesteidzās. Savu alu es tā arī nesagaidīju, tāpat kā "Ketonu kausu" rezultātus. Par tiem uzzināju jau dažas stundas vēlāk un vien to, ka pie balvām netikām. Bet tas nekas - galvenā balva (manuprāt) ir labi pavadīta diena lielisku cilvēku sabiedrībā. Vai lieliski pavadīta diena labu cilvēku sabiedrībā. Paldies Ingrīdai, ka viņai nebija komandas! Paldies Elīnai, ka viņai nebija komandas! Paldies Oskaram, ka viņš piekrita piedalīties, lai arī viņš pilnīgi noteikti neseko Latvijas geo-aktivitātēm! Atvadīšos ar spēcīgu frāzi: par brīvu radikālismu un radikālu brīvību! Priekā!
Visas bildes