Limbažu stāsti
Kārtējo reizi viesojoties Rozulas skolā, grāmatu plauktā paķēru izdevumu ar nosaukumu "Limbažu stāsti". Kā jau to var no manis sagaidīt, doma man bija - ja nu tur būs kaut kas par futbola vēsturi. Aša ieskatīšanās grāmatā zināmā mērā deva cerības, ka tur patiešām kaut kas jēdzīgs varētu atrasties - dažādu limbažnieku stāsti par dzīvi Limbažos galvenokārt līdz Otrajam pasaules karam un tā laikā vismaz hronoloģiski atbilda tam periodam, par kuru ir mana primārā interese. Un beigās pat izrādījās, ka manas cerības nebija veltas - bet par to vēlāk, jo primāri grāmata, protams, nav par futbolu.
Lielāko tās daļu veido trimdā nonākušā Edvīna Bārdas stāstījums. Te jāpiebilst, ka šis Bārda nebija tuvs radinieks futbolistiem Bārdām un vēl jo vairāk viņš nebija tas pats Edvīns Bārda, kas divdesmitajos gados spēlēja Latvijas futbola izlasē, bet gan dzejnieka Friča Bārdas brāļadēls, un par šo tēmu viņš ir uzrakstījis grāmatu "Atmiņas par "Rumbiņu" Bārdām". Šajā grāmatā tikām par literātiem Bārdām nekas nav stāstīts, jo viņi jau nedzīvoja Limbažos. Te tikām iepazīstam Limbažus ulmaņlaikos un mainīgajās okupācijas varās Otrā pasaules kara laikā. Ja raugās no ideoloģiskā skatu punkta, es teiktu, ka šī grāmata ir diezgan ok - skaidrs, ka tam pašam Bārdam kaut kāda nostaļģija pēc ulmaņlaikiem bija, bet bez pārmērīgām tās izpausmēm. Visādi citādi te ir gana daudz stāstu par vienkāršajiem cilvēkiem Limbažos, par uzņēmumiem, kas pilsētā darbojās, par tās attīstību līdz ar dzelzceļa un elektrības ienākšanu pilsētā, un tad par to, kā vietējie sākotnēji visu okupācijas režīmu apstākļos mēģināja turpināt savu dzīvi līdzīgi kā līdz šim, un kā tas neizdevās.
Tēma, kurai gribētos pievērsties atsevišķi un kura ir pietiekami saistīta ar tām, par kurām šo to arī esmu pētījis, ir par 1941. gada vasaru. Par deportācijām patiesībā te nav nemaz tik daudz rakstīts, jo 14. jūnijā no Limbažiem izsūtīja, šķiet, vienu ģimeni, vairāk ir vēstīts par tiem limbažniekiem, kuri patiešām veica pretpadomju darbību un kurus čeka notvēra vēl pirms pirms deportāciju datuma. Vairākos stāstījumos izskan Limbažu ebreju liktenis, un viens zīmīgs stāsts, kuram, manuprāt, grāmatā bišķi trūkst izvērsuma un pamatojuma. Proti, runa ir par to, ka pirmajās nacistu-komunistu kara dienās 1941. gada jūnija beigās (vai jau jūlija sākumā, tas nav tik ļoti būtiski), kad padomju karavīri jau bija atkāpušies prom no Limbažiem (bet vācieši bija vēl tālu), viena armijas vienība pēkšņi atgriezās pilsētā un to vēl uz atvadām kārtīgi izlaupīja. Atbilstoši tolaik izskanējušajai informācijai, šos karavīrus uz šādu rīcību bija pamudinājuši no Limbažu ebrejiem saņemti 14'000 rubļu, kas samaksāti, lai vērstos pret vāciešu atbalstītājiem pilsētā. Un šo 14'000 rubļu dēļ Limbažu latviešu attieksme pret pilsētas ebrejiem kardināli mainījusies. Vērtējot situāciju racionāli (kā man vismaz šķiet) un zinot, ka tā bija nacistu stratēģija - pret ebrejiem vērstus grautiņus iniciēt, bet pasniegt kā vietējo iedzīvotāju veiktus, gribas domāt, ka šis stāsts par samaksāto naudu izcēlies tieši šādi - proti, ir mērķtiecīgi veidots, palaižot baumas. Būtisks apstāklis, kāpēc tas Limbažos būtu bijis nepieciešams - kā uzsvērts grāmatā, Limbažu ebreji nebija izcēlušies kā sevišķi aktīvisti Baigā gada laikā, vadošie pilsētas komunisti bija no pašu latviešu vidus, un līdz ar to uz limbažniekiem sauklis "visi žīdi ir komunisti un visi komunisti ir žīdi" varētu tik labi nestrādāt. Tad nu vajadzēja citu risinājumu. Un tā rezultātā jau tā paša gada rudenī dzīvu ebreju Limbažos vairs nebija (ja kas - ar "viesizrādēm" tur paviesojās arī Arāja komanda). Kas attiecas uz "Limbažu stāstiem", te man nav līdz galam skaidrs - kālab līdz šim secinājumam nenonāca grāmatas autori, jo principā tas taču ir loģiski, ka kaut kādas darbības bija jāveic, lai, piemēram, pilsētā labi ieredzētie apģērbu veikala īpašnieki Šolomoviči (no kuriem viens bija Limbažu futbola komandas labākais spēlētājs) vai arī bijušie Aizsargu organizācijas biedri pēkšņi kļūtu par tādiem cilvēkiem, kuru nāvei nevajadzētu just līdzi, bet gan to veicināt.
Labi, mazliet par daudz aizrunājos par ebrejiem, kas galīgi nav šīs grāmatas tēma. Tad jau drīzāk par tās tēmu var pusludināt to nedēļu, kad krievu pilsētā vairs nebija, bet vāciešu tur vēl nebija (lai gan vismaz viens no autoriem atzīst, ka visticamākais vācieši tur jau uzreiz bija, tikai sākotnēji - neafišētā veidā, kas savukārt iet kopā ar manu augstāk izteikto teoriju) - laiks, kad latvieši cerēja, ka līdz ar komunistu padzīšanu būs atjaunota neatkarīga Latvijas valsts (varbūt ar kaut kādu Vācijas ietekmi, bet noteikti - ne daļa no Ostlandes), un kā no tā sanāca čušš. Un tas šeit ir aprakstīts ļoti ticami un dzīvi.
Vēl dzīvāka gan ir grāmatas nodaļa, kurai ar Limbažiem nav vispār nekāda sakara - par Bārdu ģimenes dzīvi vasarās Pabažos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, par kuģīšiem, kas tur braukāja, par eksperimentu, zēniem aizrokot Inčupes ieteku jūrā un pārpludinot tuvējās pļavas, par makšķerēšanu un vēžošanu, par Vili Lāci Pabažos, un par visādiem citādiem sīkumiem.
Un, protams, būtiskais jautājums - kas te ir rakstīts par futbolu? Šis tas ir - par Limbažu Saviesīgās biedrības futbola komandu, kura raksturota kā "otra labākā Vidzemē aiz Cēsīm", kas, protams, ir tipisks pārspīlējums, jo par limbažniekiem spēcīgākas komandas bija arī Valmierā un Valkā, bet Limbaži bija drīzāk Staiceles, Smiltenes vai Gulbenes līmenī. Vienlaikus, ja salīdzina ar to pašu Smilteni (kuru man sanācis labi iepazīt), Limbažos biežāk viesojās Virslīgas komandas, draudzības spēles tur aizvadīja gan RFK, gan JKS, gan LSB, kamēr ASK viesojās Latvijas kausa izcīņas ietvaros. Un arī Limbažos, kā vēsta autori, vietējās varas pārstāvji sekmēja futbola komandas attīstību, labākajiem spēlētājiem palīdzot darbavietu atrašanā. Un, kā pēc spēles pret RFK Limbažu futbola līdzjutēji bija gribējuši nonest savas komandas galveno varoni Maksi Šolomoviču nost no laukuma uz rokām, bet viņš izrādījies pārāk smags.
Secinājums: šī grāmata itin labi saliek kopā mazos stāstus, no tiem izveidojot lielo stāstu - bez liekas banalitātes, bez patosa. Jā, šo to (kā jebkurā grāmatā) varētu īsināt, ir mazliet atkārtošanās, bet kopumā - vērtīga grāmata.
(ja nu kas - tās sastādītājs ir nevis Edvīns Bārda, bet Bruno Plūme, kurš dienējis franču Ārzemnieku leģionā un rakstījis arī par latviešiem tajā, bet atkal jau - ne šajā grāmatā)
Lielāko tās daļu veido trimdā nonākušā Edvīna Bārdas stāstījums. Te jāpiebilst, ka šis Bārda nebija tuvs radinieks futbolistiem Bārdām un vēl jo vairāk viņš nebija tas pats Edvīns Bārda, kas divdesmitajos gados spēlēja Latvijas futbola izlasē, bet gan dzejnieka Friča Bārdas brāļadēls, un par šo tēmu viņš ir uzrakstījis grāmatu "Atmiņas par "Rumbiņu" Bārdām". Šajā grāmatā tikām par literātiem Bārdām nekas nav stāstīts, jo viņi jau nedzīvoja Limbažos. Te tikām iepazīstam Limbažus ulmaņlaikos un mainīgajās okupācijas varās Otrā pasaules kara laikā. Ja raugās no ideoloģiskā skatu punkta, es teiktu, ka šī grāmata ir diezgan ok - skaidrs, ka tam pašam Bārdam kaut kāda nostaļģija pēc ulmaņlaikiem bija, bet bez pārmērīgām tās izpausmēm. Visādi citādi te ir gana daudz stāstu par vienkāršajiem cilvēkiem Limbažos, par uzņēmumiem, kas pilsētā darbojās, par tās attīstību līdz ar dzelzceļa un elektrības ienākšanu pilsētā, un tad par to, kā vietējie sākotnēji visu okupācijas režīmu apstākļos mēģināja turpināt savu dzīvi līdzīgi kā līdz šim, un kā tas neizdevās.
Tēma, kurai gribētos pievērsties atsevišķi un kura ir pietiekami saistīta ar tām, par kurām šo to arī esmu pētījis, ir par 1941. gada vasaru. Par deportācijām patiesībā te nav nemaz tik daudz rakstīts, jo 14. jūnijā no Limbažiem izsūtīja, šķiet, vienu ģimeni, vairāk ir vēstīts par tiem limbažniekiem, kuri patiešām veica pretpadomju darbību un kurus čeka notvēra vēl pirms pirms deportāciju datuma. Vairākos stāstījumos izskan Limbažu ebreju liktenis, un viens zīmīgs stāsts, kuram, manuprāt, grāmatā bišķi trūkst izvērsuma un pamatojuma. Proti, runa ir par to, ka pirmajās nacistu-komunistu kara dienās 1941. gada jūnija beigās (vai jau jūlija sākumā, tas nav tik ļoti būtiski), kad padomju karavīri jau bija atkāpušies prom no Limbažiem (bet vācieši bija vēl tālu), viena armijas vienība pēkšņi atgriezās pilsētā un to vēl uz atvadām kārtīgi izlaupīja. Atbilstoši tolaik izskanējušajai informācijai, šos karavīrus uz šādu rīcību bija pamudinājuši no Limbažu ebrejiem saņemti 14'000 rubļu, kas samaksāti, lai vērstos pret vāciešu atbalstītājiem pilsētā. Un šo 14'000 rubļu dēļ Limbažu latviešu attieksme pret pilsētas ebrejiem kardināli mainījusies. Vērtējot situāciju racionāli (kā man vismaz šķiet) un zinot, ka tā bija nacistu stratēģija - pret ebrejiem vērstus grautiņus iniciēt, bet pasniegt kā vietējo iedzīvotāju veiktus, gribas domāt, ka šis stāsts par samaksāto naudu izcēlies tieši šādi - proti, ir mērķtiecīgi veidots, palaižot baumas. Būtisks apstāklis, kāpēc tas Limbažos būtu bijis nepieciešams - kā uzsvērts grāmatā, Limbažu ebreji nebija izcēlušies kā sevišķi aktīvisti Baigā gada laikā, vadošie pilsētas komunisti bija no pašu latviešu vidus, un līdz ar to uz limbažniekiem sauklis "visi žīdi ir komunisti un visi komunisti ir žīdi" varētu tik labi nestrādāt. Tad nu vajadzēja citu risinājumu. Un tā rezultātā jau tā paša gada rudenī dzīvu ebreju Limbažos vairs nebija (ja kas - ar "viesizrādēm" tur paviesojās arī Arāja komanda). Kas attiecas uz "Limbažu stāstiem", te man nav līdz galam skaidrs - kālab līdz šim secinājumam nenonāca grāmatas autori, jo principā tas taču ir loģiski, ka kaut kādas darbības bija jāveic, lai, piemēram, pilsētā labi ieredzētie apģērbu veikala īpašnieki Šolomoviči (no kuriem viens bija Limbažu futbola komandas labākais spēlētājs) vai arī bijušie Aizsargu organizācijas biedri pēkšņi kļūtu par tādiem cilvēkiem, kuru nāvei nevajadzētu just līdzi, bet gan to veicināt.
Labi, mazliet par daudz aizrunājos par ebrejiem, kas galīgi nav šīs grāmatas tēma. Tad jau drīzāk par tās tēmu var pusludināt to nedēļu, kad krievu pilsētā vairs nebija, bet vāciešu tur vēl nebija (lai gan vismaz viens no autoriem atzīst, ka visticamākais vācieši tur jau uzreiz bija, tikai sākotnēji - neafišētā veidā, kas savukārt iet kopā ar manu augstāk izteikto teoriju) - laiks, kad latvieši cerēja, ka līdz ar komunistu padzīšanu būs atjaunota neatkarīga Latvijas valsts (varbūt ar kaut kādu Vācijas ietekmi, bet noteikti - ne daļa no Ostlandes), un kā no tā sanāca čušš. Un tas šeit ir aprakstīts ļoti ticami un dzīvi.
Vēl dzīvāka gan ir grāmatas nodaļa, kurai ar Limbažiem nav vispār nekāda sakara - par Bārdu ģimenes dzīvi vasarās Pabažos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, par kuģīšiem, kas tur braukāja, par eksperimentu, zēniem aizrokot Inčupes ieteku jūrā un pārpludinot tuvējās pļavas, par makšķerēšanu un vēžošanu, par Vili Lāci Pabažos, un par visādiem citādiem sīkumiem.
Un, protams, būtiskais jautājums - kas te ir rakstīts par futbolu? Šis tas ir - par Limbažu Saviesīgās biedrības futbola komandu, kura raksturota kā "otra labākā Vidzemē aiz Cēsīm", kas, protams, ir tipisks pārspīlējums, jo par limbažniekiem spēcīgākas komandas bija arī Valmierā un Valkā, bet Limbaži bija drīzāk Staiceles, Smiltenes vai Gulbenes līmenī. Vienlaikus, ja salīdzina ar to pašu Smilteni (kuru man sanācis labi iepazīt), Limbažos biežāk viesojās Virslīgas komandas, draudzības spēles tur aizvadīja gan RFK, gan JKS, gan LSB, kamēr ASK viesojās Latvijas kausa izcīņas ietvaros. Un arī Limbažos, kā vēsta autori, vietējās varas pārstāvji sekmēja futbola komandas attīstību, labākajiem spēlētājiem palīdzot darbavietu atrašanā. Un, kā pēc spēles pret RFK Limbažu futbola līdzjutēji bija gribējuši nonest savas komandas galveno varoni Maksi Šolomoviču nost no laukuma uz rokām, bet viņš izrādījies pārāk smags.
Secinājums: šī grāmata itin labi saliek kopā mazos stāstus, no tiem izveidojot lielo stāstu - bez liekas banalitātes, bez patosa. Jā, šo to (kā jebkurā grāmatā) varētu īsināt, ir mazliet atkārtošanās, bet kopumā - vērtīga grāmata.
(ja nu kas - tās sastādītājs ir nevis Edvīns Bārda, bet Bruno Plūme, kurš dienējis franču Ārzemnieku leģionā un rakstījis arī par latviešiem tajā, bet atkal jau - ne šajā grāmatā)
2023-12-04
comments powered by Disqus