Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesību sakot, es jau šo filmu vienreiz biju redzējis - 2002. gada augustā, ja būsim precīzāki, kad to varēja noskatīties Kino galerijā Jaunielā. Taču tas bija patiešām sen - pat vēl pirms sāku rakstīt blogu, līdz ar to īsti vairs nav pat taisnība. Cita lieta, ka šo filmu atcerējos pārsteidzoši labi - gan sižetu, gan to, ka patika. Bet tas jau nav šķērslis kādu filmu reizēm noskatīties arī atkārtoti - it īpaši, ja ir Ziemassvētki, un tev ir ienācis prātā, ka būtu īstā reize pievērsties mūziklam par seksu un nacismu.

Filmas darbība risinās pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Vācijā, kur pagaidām vēl valda dekadence, bet drīz valdīs kāds vīrs ar ūsām (kurš gan netiek filmā rādīts). Filmas centrālie varoņi ir amerikāņu dziedātāja Selija Boulsa (Laiza Minelli savas karjeras slavenākajā kinolomā) un angļu doktorants, privātskolotājs Briaens Robertss (Maikls Jorks). Viņa pa naktīm dzied kabarē, viņš pa naktīm nedzied kabarē, bet iepazīstas viņi tālab, ka viņš īrē istabu turpat, kur viņa. Sallija sapņo kļūt par slavenu aktrisi, bet galvenokārt specializējas uz mēģinājumiem šokēt - viņai ir teju neiespējami jebkādā sarunā neiepīt seksa tēmu, lai neapliecinātu, cik viņa ir šajās lietās brīvdomājoša un pieredzējusi, piemēram, gluži starp citu apvaicāties sarunu biedram, vai viņam ir gadījies to darīt ar punduri. Skaidrs, ka kā jau tas šādās situācijās ir itin dabiski, ar savu bravūru Sallija piesedz nedrošību un pārliecības trūkumu (ne par seksualitāti, ar to viss ir kārtībā, bet par dzīvi kopumā). Un tad, kad Sallija un Braiens ir jau pāris, viņi iepazīstas ar Maksimiliānu fon Hoini - bagātu aristokrātu, kurš gan ir tieši tik brīvs, cik Sallija vēlētos būt, līdz ar to viņš šķiet tik pievilcīgs. Un skaidrs, ka tas ir ceļš uz bezdibeni. Tāpat kā ceļš uz bezdibeni ved ne tikai mīlas pārīti, bet arī visu valsti, kurā viņi ir apmetušies uz dzīvi.

Līdzās atraktīvajiem muzikālajiem iestarpinājumiem no paša kabarē, filmas spēcīgākā epizode noteikti ir cits muzikāls veikums, kas galīgi netiek pasniegts kā komēdijas sastāvdaļa - pseidopatriotiskā (proti - mūzikla vajadzībām radītā) āriešu diženuma dziesma "Tomorrow belongs to me", kura, cik saprotu, pat spēja savaldzināt šādus tādus neonacistu grupējumus ar savu skaisto skanējumu par spīti tās autoru ebrejiskumam.

Allaž uzsveru, cik ļoti es savā būtībā neesmu mūziklu cilvēks, bet ir mūzikli, un ir mūzikli - un "Kabarē" ir viena no tām muzikālajām filmām, kur fragmenti starp dziesmām ir kas vairāk kā fragmenti starp pornofilmu ainām - tā ir patiešām filma ar muzikāliem elementiem, nevis tikai skaistu attēlu kopums. Skumja, smeldzīga filma par laikmetu, kas bija acīmredzami nolemts aiziet nebūtībā, kur personīgais varoņu stāsts lieliski sasaucās kopā ar plašāko sižetu tam apkārt.