Café Society
Nav tā, ka katra pēdējā laikā tapusī Vudija Alena filma būtu satriecošs meistardarbs, kuru ikvienam vajadzētu redzēt. Un tas jau ir tikai dabiski - drīzāk negaidīti ir tas, ka pēdējās desmitgades laikā viņš ir radījis vismaz trīs neapstrīdamus šedevrus: "Vicky Christina Barcelona", "Midnight in Paris" un "Blue Jasmine", turklāt patiesībā jau neviena no pārējām filmām nav bijusi tā pa īstam nebaudāma. Arī "Cafe Society" nekļūs par to reizi, kad teikšu "viss, Alenam ķēriens ir zudis!" (jo nav)
Mazliet bažas gan šajā reizē var radīt aktieru ansamblis: Vudija Alena filma, kur galvenajās lomās ir Džese Aizenbergs, Kristena Stjuarte (Bella no "Krēslas") un Stīvs Kerels pirmajā brīdī šķiet diezgan aizdomīga padarīšana. It īpaši tas patiesībā attiecas uz Aizenbergu, kurš vēsturiski itin daudz ir spēlējis dažādus tirliņus un sākotnēji rodas aizdomas, ka šī būs viena no tām filmām, kur varonis nēsā īsroku krekla kabatā daudzas pildspalvas un bikses uzvelk vismaz līdz padusēm. Taču nē - lai arī Alena varoņi visbiežāk nav alfa-tēviņi šī vārda standarta izpratnē, līdz klajām glupībām viņš tomēr nenolaižas.
Vispār jau kino pasaulei viena no populārākajām tēmām ir nostaļģija pēc pašas kino pasaules pagātnes. Tā nav tikai Holivudas iezīme, arī Eiropas kino itin bieži ir sastopamas filmas par filmām, un laikam jau tas ir dabiski - tas jau ir tikai loģiski, ka kino ļaudīm kino pasaule šķiet fascinējoša. Kafejnīcu sabiedrības galvenais varonis Bobijs Dorfmans no dzimtās Ņujorkas dodas pie tēvoča uz Holivudu, kur viņš (atbilstoši mammas vēlmēm) varētu kļūt slavens un bagāts, bet iesākumā vienkārši iekārtoties darbā. Tēvocis gan ir gaužām aizņemts un sākumā šķiet klaji vienaldzīgs, bet patiesībā viņš jaunietim tomēr nāk pretī un šo to palīdz sasniegt, cita starpā viņš iepazīstina Bobiju ar savu sekretāri Veroniku, kurā Bobijs teju acumirklīgi iemīlas. Un var jau saprast - viņa ir tik brīva, tik nepiespiesta un sevišķi nesatraucas par slavenībām, viņu dzīvi un citām bezvērtīgām muļķībām. Vienīgā problēma - Veronikai jau ir draugs, un Bobijs ilgstoši nenojauš, ka šis draugs ir jau pieminētais viņa tēvocis Fils, kurš ir precēts un jau kādu laiku nevar sadūšoties aiziet no sievas.
Seko pārpratumi un nepārpratumi, kas varētu kļūt par materiālu ļoti banālai romantiskai komēdijai, kurā beigās mīlestība izrādas stiprāka par visu un pārsteidzošā kārtā viss atrisinās. Taču Alens, kā zināms, pat savās vieglprātīgākajās filmās nav gluži tik vieglprātīgs, un līdz ar to arī "Cafe Society" spēj vieglumu savietot ar to, ka varbūt nemaz tik viegli viss nav. Ja man vajadzētu saskatīt kādu spēcīgu atsauci šajā filmā uz Holivudas zelta laikmetu (un ievērojot to, ka filmas darbība risinās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, tāda ir neizbēgama), tad tā būtu uz "Lēdiju no Šanhajas", kuras mīlas trīsttūra izspēle kaut kādā mērā ir ietekmējusi arī Alenu. Es neteiktu, ka "Kafejnīcu sabiedrība" mani apbūra - tās plūdums varētu būt labāks un laikam es arī neteiktu, ka trīs centrālo tēlu vidū ķīmija būtu izcila, bet nē - filma galīgi nav peļama, epizode ar prostitūtu - iesāceju vispār ir šedevrāla, un tas, cik labi, atšķirībā no tā paša "zelta laikmeta" stingrajām "happy end" prasībām Alens spēj parādīt to, ka viss bieži nav tik vienkārši, kā varētu vēlēties, ir tikai apsveicami. Un, protams, filmā ir lieliski tērpi, lieliska mūzika un ļoti patīkama atmosfēra.
Mazliet bažas gan šajā reizē var radīt aktieru ansamblis: Vudija Alena filma, kur galvenajās lomās ir Džese Aizenbergs, Kristena Stjuarte (Bella no "Krēslas") un Stīvs Kerels pirmajā brīdī šķiet diezgan aizdomīga padarīšana. It īpaši tas patiesībā attiecas uz Aizenbergu, kurš vēsturiski itin daudz ir spēlējis dažādus tirliņus un sākotnēji rodas aizdomas, ka šī būs viena no tām filmām, kur varonis nēsā īsroku krekla kabatā daudzas pildspalvas un bikses uzvelk vismaz līdz padusēm. Taču nē - lai arī Alena varoņi visbiežāk nav alfa-tēviņi šī vārda standarta izpratnē, līdz klajām glupībām viņš tomēr nenolaižas.
Vispār jau kino pasaulei viena no populārākajām tēmām ir nostaļģija pēc pašas kino pasaules pagātnes. Tā nav tikai Holivudas iezīme, arī Eiropas kino itin bieži ir sastopamas filmas par filmām, un laikam jau tas ir dabiski - tas jau ir tikai loģiski, ka kino ļaudīm kino pasaule šķiet fascinējoša. Kafejnīcu sabiedrības galvenais varonis Bobijs Dorfmans no dzimtās Ņujorkas dodas pie tēvoča uz Holivudu, kur viņš (atbilstoši mammas vēlmēm) varētu kļūt slavens un bagāts, bet iesākumā vienkārši iekārtoties darbā. Tēvocis gan ir gaužām aizņemts un sākumā šķiet klaji vienaldzīgs, bet patiesībā viņš jaunietim tomēr nāk pretī un šo to palīdz sasniegt, cita starpā viņš iepazīstina Bobiju ar savu sekretāri Veroniku, kurā Bobijs teju acumirklīgi iemīlas. Un var jau saprast - viņa ir tik brīva, tik nepiespiesta un sevišķi nesatraucas par slavenībām, viņu dzīvi un citām bezvērtīgām muļķībām. Vienīgā problēma - Veronikai jau ir draugs, un Bobijs ilgstoši nenojauš, ka šis draugs ir jau pieminētais viņa tēvocis Fils, kurš ir precēts un jau kādu laiku nevar sadūšoties aiziet no sievas.
Seko pārpratumi un nepārpratumi, kas varētu kļūt par materiālu ļoti banālai romantiskai komēdijai, kurā beigās mīlestība izrādas stiprāka par visu un pārsteidzošā kārtā viss atrisinās. Taču Alens, kā zināms, pat savās vieglprātīgākajās filmās nav gluži tik vieglprātīgs, un līdz ar to arī "Cafe Society" spēj vieglumu savietot ar to, ka varbūt nemaz tik viegli viss nav. Ja man vajadzētu saskatīt kādu spēcīgu atsauci šajā filmā uz Holivudas zelta laikmetu (un ievērojot to, ka filmas darbība risinās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, tāda ir neizbēgama), tad tā būtu uz "Lēdiju no Šanhajas", kuras mīlas trīsttūra izspēle kaut kādā mērā ir ietekmējusi arī Alenu. Es neteiktu, ka "Kafejnīcu sabiedrība" mani apbūra - tās plūdums varētu būt labāks un laikam es arī neteiktu, ka trīs centrālo tēlu vidū ķīmija būtu izcila, bet nē - filma galīgi nav peļama, epizode ar prostitūtu - iesāceju vispār ir šedevrāla, un tas, cik labi, atšķirībā no tā paša "zelta laikmeta" stingrajām "happy end" prasībām Alens spēj parādīt to, ka viss bieži nav tik vienkārši, kā varētu vēlēties, ir tikai apsveicami. Un, protams, filmā ir lieliski tērpi, lieliska mūzika un ļoti patīkama atmosfēra.
2017-01-26
comments powered by Disqus