Kur skatās vīrieši

Kad Marina ieraudzīja, ka es lasu grāmatu "Kur skatās vīrieši?", viņa uzdeva dabisko jautājumu: vai tad tu to tāpat nezini? Vispār jau viņai, protams, ir taisnība - skaidrs, ka uz krūtīm, un ja šāda nosaukuma grāmata nav fotoalbums, tad nekādas dižas vērtības tādai pēc definīcijas nevar būt. Bet ja jau šādu izdevumu plauktā biju atradis un izlēmis, ka pirms to pārvērst makulatūrā, jāpārliecinās, vai gadījumā tā nav literatūras šedevrs, tad ņēmu un to ātri izlasīju.

Cala Melameda vārds diez vai ir mūsdienās plaši un labi pazīstams, un ne bez iemesla, jo tas žanrs, kurā viņš rakstīja, neizceļas ar augstu ilgtermiņa vērtību. Primāri šis kungs bija satīrists un feļetonists, kas publicējās "Dadzī", "Krokodilā", "Daugavā", "Padomju jaunatnē" un citos padomju laika izdevumos. Itin daudz viņa tekstu piedzīvoja publikāciju arī grāmatās, turklāt, domājams - ar itin normālām tirāžām, jo tolaik šāda veida literatūra ļoti labi kotējās. Lielākais trūkums visādiem feļetoniem, protams, ir tāds, ka četrdesmit piecus gadus vēlāk lasītājam ir itin maz nojautas, par ko vispār ir stāsts, jo tās sadzīviskās problēmas, kas bija aktuālas septiņdesmito gadu sākumā, ne obligāti ir aktuālas mūsdienās. Un vēl jo vairāk problēmas, kas ir aktuālas stagnējoša sociālisma apstākļos, ne obligāti ir aktuālas mežonīga kapitālisma apstākļos. Un - kas ir vēl būtiskāk - runa jau ir tikai par tām stagnējoša sociālisma problēmām, par kurām drīkstēja rakstīt, nekaitējot pašam stagnējošajam sociālismam kopumā, līdz ar to situācija kļūst vēl sarežģītāka.

Grāmata ir tāds pamatīgs kišmišs, kas sākas ar aforismu krājumu, piem., tādām frāzēm kā:
- Vai ateistam talants arī ir no Dieva?
- Revidenta bloknotā: "Lugā ir daudz paužu, aktierus izmanto nelietderīgi."
- Visvairāk pagātni nožēlo tie, kam nav nākotnes.
- Taisnība ir nevis tam, kuram ir taisnība, bet tam, kuram es piekrītu.
- Vēsmas mākslā ir tik mainīgas, ka ne visi vējrāži paspēj pagriezties tām līdzi.

Atsevišķas frāzes nav sliktas, bet mani diezgan izteikti kaitina aforismu krājumi, ko uzskatu par vienu no bezjēdzīgākājiem grāmatu veidiem, kas pastāv tikai tāpēc, lai tos dāvinātu cilvēkiem, kuriem tu nevari izdomāt sakarīgas dāvanas. Tad vēl turpinās ar bišķi citām variācijām par trāpīgām frāzēm, kur sāncensis definēts kā "cilvēks, ar kuru tev sakrīt gaume, bet ne intereses". Atkal jau - nav slikti, bet bezvērtīgi.

Turpinājumā sākas īsi pastāsti, kuri reizēm ir smieklīgi, reizēm nav. Daļēji tā kā anekdotes, daļēji tā kā nē. Sevišķu politiski audzinošo zemtekstu tajos nejūt, bet es neteiktu, ka būtu arī ļoti smieklīgi. Tas gan patiesībā nav tikai attiecībā uz Melamedu jūtams - sadzīviski smieklīgas lietas no padomju laikiem uz mūsdienu cilvēku galīgi nestrādā, jo tev trūkst konteksta tam, kāpēc kaut kas ir smieklīgs. Jā, gadās atsevišķas tēmas, kas nav totāli novecojušas, bet uz kopējā fona tas neko daudz neglābj, un sākotnēja prognoze - grāmatas nonākšana makulatūrā - saglabājas. Kā teikt - ja jau vīrieši tāpat skatās uz pupiem, īsti vajadzības skatīties šajā grāmatā viņiem nav.
2018-10-13
6.0
comments powered by Disqus