The Dragons of Eden

Pat īsti nezinu, kas bija tas aspekts, kas mani bija pamudinājis Karla Sagana grāmatu "Ēdenes pūķi" ievietot tajā plauktā, kurā nonāca grāmatas kategorijā "pat bez lasīšanas skaidrs, ka nav vērts saglabāt". Iespējams, tīri autora vārds/uzvārds komplektā ar grāmatas nosaukumu man bija radījis sajūtu, ka šis darbs ir bestsellers kādā ziepju operām pietuvinātā lauciņā. Tiesa, būtu es apskatījis arī grāmatas vāku, šāda sajūta man diez vai būtu radusies, jo uz tā redzami dinozauru tipa radījumi komplektā ar cilvēkveidīgām būtnēm, nevis "Hameleonu rotaļu" aktieri. Proti, ar "Ēdenes pūķiem" autors ir domājis reptīļus senvēsturē un nevis kādā luksusa rajonā mītošus nežēlīgus un nežēlīgi skaistus cilvēkus.

Grāmatā Sagans virspusējā līmenī apskata Visuma vēsturi, dzīvības rašanos un tās attīstību uz Zemes, kā arī to, kā objektīvā vēsture ir saistāma kopā ar mitoloģisko vēsturi un vismaz kaut kādā mērā - kurā vietai šai mitoloģijai ir vēsturiskas saknes. Liels uzsvars šajā visā ir tam, kā cilvēks tapa par cilvēku un kāpēc tas noticis, un vai tas teorētiski varētu atkārtoties, piemēram, veicinot šimpanžu evolūciju. Jā, šajā ziņā var pat atrast šo to kopīgu šai grāmatai ar "Pērtiķu planētu". Pēdējās nodaļās parādās arī tēma par ārpuszemes civilizācijām (un ka stāšanās sakaros ar kādu šādu civilizāciju apliecinātu, ka civilizācija ir spējīga apvienot augstu attīstību ar sevis neiznīcināšanu, kas cilvēcei gan pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, gan joprojām ir aktuāla problēma). Lielākoties - nekā satriecoši jauna te nav (lai gan - kas zina, iespējams, ka tolaik šis tas no tur aprakstītā bija patiešām svaigs, piemēram, tā laika stāvoklis mašīntulkošanā), bet visai labs dažādu zinātnes nozaru un to stāvokļa pirms teju 50 gadiem kopsavilkums. Vismaz pagaidām šī grāmata no pensionēšanās tomēr būs izglābusies, lai arī par Sagana fanu kļuvis neesmu.
2021-12-24
7.5
comments powered by Disqus