Cast A Giant Shadow
Kā jau biju apsolījis sev pašam, pēc grāmatas "How to Make a Jewish Movie" noskatīšanās, pieķēros arī tai Jewish movie, par kuru stāsta šī grāmata. Proti, Izraēlas Atbrīvošanas kara stāstam "Met milzīgu ēnu" ar Kērku Daglasu galvenajā lomā.
Skatīties šo filmu nav pārmērīgi vienkārši, jo tā ir no tās kategorijas kino, kas ne pārmērīgi labi noveco. Tāpat jāuzsver, ka tās režisors un scenārists Melvils Šavelsons bija no tiem cilvēkiem, kuriem nebija raksturīga reālistisku tekstu rakstīšana: viņa varoņi visi runā nebeidzamās asprātībās (un, lai arī es varu atzīt, ka ebrejiem kopumā ir diezgan raksturīgs šāds izteikšanās veids - bet ne gluži tādā mērā kā filmā, kur neatkarīgi no situācijas katra frāze ir pārspīlēta.), katra situācija ir vai nu pārmērīgi dramatizēta vai padarīta pārmērīgi komiska, līdz ar to arī kā vēstures stunda šī filma sevišķi labi nestrādā. Un, protams, te ir pārāk daudz mīlestības trijstūra starp Mikiju Mārkusu, viņa sievu un sievieti Izraēlā, kura brīžiem ir stipra un izlēmīga, bet citkārt - klasiska "damsel in distress", kurai nepieciešams bruņinieks spīdīgās bruņās, kas viņu izpestīs. Un slaveno otrā plāna personāžu piesaistīšana: Sinatra un Veins te acīmredzami ir galvenokārt tādēļ, lai te būtu Sinatra un Veins, kuriem ir kaut kā piemeklētas lomas, lai viņi te nebūtu absolūti nevietā.
Vai ir kaut kas labs, ko es varu par šo filmu pateikt? Hmm, tas ir labs jautājums: ja nu vienīgi apstāklis, ka tā kļuva par iedvesmu interesantai grāmatai, jo pats kino par sevi ir klišejisks un neizteiksmīgs, sevišķi mani nepārliecināja ne tā sadzīviskā puse, ne kauju ainas. Īsti filma nestrādā ne nekā drāma, ne kā komēdija, ne kā spriedzes gabals, līdz ar to - vienīgais iemesls, kālab kāds to varētu skatīties, būtu vēlme izsekot pilnībā Sinatras kino karjerai (nezinu gan, kālab kāds kaut ko šādu varētu gribēt sev nodarīt, it īpaši - zinot, ka filma ir divarpus stundas gara?).
Skatīties šo filmu nav pārmērīgi vienkārši, jo tā ir no tās kategorijas kino, kas ne pārmērīgi labi noveco. Tāpat jāuzsver, ka tās režisors un scenārists Melvils Šavelsons bija no tiem cilvēkiem, kuriem nebija raksturīga reālistisku tekstu rakstīšana: viņa varoņi visi runā nebeidzamās asprātībās (un, lai arī es varu atzīt, ka ebrejiem kopumā ir diezgan raksturīgs šāds izteikšanās veids - bet ne gluži tādā mērā kā filmā, kur neatkarīgi no situācijas katra frāze ir pārspīlēta.), katra situācija ir vai nu pārmērīgi dramatizēta vai padarīta pārmērīgi komiska, līdz ar to arī kā vēstures stunda šī filma sevišķi labi nestrādā. Un, protams, te ir pārāk daudz mīlestības trijstūra starp Mikiju Mārkusu, viņa sievu un sievieti Izraēlā, kura brīžiem ir stipra un izlēmīga, bet citkārt - klasiska "damsel in distress", kurai nepieciešams bruņinieks spīdīgās bruņās, kas viņu izpestīs. Un slaveno otrā plāna personāžu piesaistīšana: Sinatra un Veins te acīmredzami ir galvenokārt tādēļ, lai te būtu Sinatra un Veins, kuriem ir kaut kā piemeklētas lomas, lai viņi te nebūtu absolūti nevietā.
Vai ir kaut kas labs, ko es varu par šo filmu pateikt? Hmm, tas ir labs jautājums: ja nu vienīgi apstāklis, ka tā kļuva par iedvesmu interesantai grāmatai, jo pats kino par sevi ir klišejisks un neizteiksmīgs, sevišķi mani nepārliecināja ne tā sadzīviskā puse, ne kauju ainas. Īsti filma nestrādā ne nekā drāma, ne kā komēdija, ne kā spriedzes gabals, līdz ar to - vienīgais iemesls, kālab kāds to varētu skatīties, būtu vēlme izsekot pilnībā Sinatras kino karjerai (nezinu gan, kālab kāds kaut ko šādu varētu gribēt sev nodarīt, it īpaši - zinot, ka filma ir divarpus stundas gara?).
2023-03-07
comments powered by Disqus