Kazhes pierakstu burtnīca

Brauciena no Nāntali uz Helsinkiem vienīgā kaut cik interesantā daļa bija braukšana cauri tuneļiem, kuru posmā Turku - Helsinki ir diezgan daudz un kuri iepriecināja Esteri. Visādi citādi līdz Somijas galvaspilsētai tikām bez piedzīvojumiem un, sekojot navigācijas ieteikumiem, pa apvedceļu apbraucām pilsētai, intensīvā satiksmē tā arī ne reizes neiekļuvuši. Viens no galvenajiem apsvērumiem dažādu situāciju risināšanai šajā ceļojumā mums bija - lai būtu mazāk čakara, tāpēc Helsinkos devāmies uz to pašu kempingu, kurā bijām viesojušies jau iepriekšējā nedēļā. Tiesa, šajā reizē izlēmām izvairīties no likuma par četriem metriem starp teltīm un vienkārši izmantot vienu telti. Uz vienu nakti arī mazākajā mūsu teltī vietas būs gana, tā izlēmām, zinot, ka Olandē itin mierīgi tajā pavadījām divas. Mazāk darba ar guļvietu sagatavošanu un novākšanu, mazākas izmaksas (jo par katru telti jāmaksā - tā gan nav būtiska izmaksu pozīcija) un vēl jo vairāk nav jāsatraucas par to, vai kempinga administrācija neizrādīsies ar vācu tipa domāšanu un nevazāsies apkārt ar metramēru.

Mūsu plāni šai dienai bija gaužām mierīgi - precīzāk, mani plāni. Proti, Marina bija izdomājusi, ka tā kā Jurģis joprojām bija nevesels un es vēl nesen tāds biju bijis, prātīgāk būtu, ja uz Helsinku centru brauktu viņa divatā ar Esteri. Man principā nebija iebildumu, varējām padzīvoties arī pa kempingu. Helsinkos esmu bijis daudz, un pat šoruden man vēl paredzēta vizīte šajā pilsētā, lai jau brauc. Marinai tikām bija doma atgriezties turpceļā apmeklētajā Lego veikalā, kurā viņa bija noskatījusi iespēju uzpildīt masiņu ar paša izvēlētām detaļām. Marina cītīgi bija plānojusi, kādas tieši detaļas viņa vēlējās (savukārt man par Lego ir aptuveni tāda pat interese kā Marinai par pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Latvijas futbolu), tad nu - novēlējām viņām laimīgu ceļu un palikām kempingā.

Mūsu plāni nebija sevišķi apjomīgi - galvenais bija aiziet līdz kādam tuvējam veikalam un nopirkt pāris produktus nākamajam rītam, nopirkt mazliet saldumu ar lakricu (jo atgriezties no Somijas bez lakricas ir tikpat nepiedodami kā pārbraukt no Lasvegasas ar naudu vai no Amsterdamas - banānus neieēdušam) un, kā pēc brīža pavēstīja Marina, iemest pastkastē daudzās sarakstītās pastkartes. Nekā sarežģīta šajos uzdevumos nebija, taču viens mini piedzīvojums mums sanāca. Proti, gājām mēs uz veikalu, pēkšņi klāt pienāk čalītis un kaut ko man somu valodā saka. Atbildu, ka nesaprotu. Šis pāriet uz angļu valodu un jautā, vai viņš varētu no mana telefona piezvanīt uz mājām, jo viņš netiek iekšā, atslēgas un telefons ir tur. Manā galvā mirklī sāk šaudīties domas - vai tas izklausīsies rasistiski, ja teikšu viņam Nē (čalis bija tumšādains). Tad - ja es viņam iedošu telefonu un viņš ar to metīsies skriet prom, es viņam nevarēšu pat dzīties pakaļ, jo man te ir Jurģis. Un - man ir pirms pāris nedēļām nopirkts jauns telefons, bez telefona palikt galīgi nevar, arī prāmja biļetēm citādi klāt netiksim. Atbildēju, ka nemēdzu nevienam dot savu telefonu. Čalis pateica, viss ok, un aizgāja. No vienas puses nejutos sevišķi labi - nav labi būt aizdomīgam. No otras - kas gan varētu būt tizlāks kā cenšoties parādīt, ka es neesmu aizspriedumains, rezultātā iekulties nepatikšanās un radīt pašam nopietnas neērtības. Turklāt, ja tas čalis tiešām ir normāls cilvēks un kaut kur turpat netālu dzīvo, gan jau, ka viņš var telefonu palūgt kādam cilvēkam, kas ar viņu ir vairāk vai mazāk pazīstams. Proti, varbūtība, ka viņš tomēr bija blēdis bija gana augsta. Un, racionāli vērtējot, neatkarīgi no ādas krāsas, dzimuma, seksuālās orientācijas un citām pazīmēm, es svešiniekam uz ielas savu telefonu rokās nedotu. Izņemot, ja viņš būtu pilnā FK PPK atribūtikā.



Šķiet, neko citu vērā ņemamu mēs šajā laikā neizdarījām, Jurģis daudz laika pavadīja pie auto stūres (tas ir viens no viņa pēdējo mēnešu galvenajiem hobijiem), es lasīju grāmatu, pēc dažām stundām pārbrauca arī Marina un Estere, vakariņās ieēdām pārslas ar paniņām (kuras Marina bija nopirkusi, nespējot somu Lidlā atšķirt tās no piena), un tad jau gājām gulēt. Tas notika visai agri, jo bija svarīgi apstākļi.

Marina man bija jau savlaicīgi jautājusi - cikos mums ir prāmis no Helsinkiem uz Tallinu? Sākumā atteicu kaut ko no kategorijas "dienas vidū", tad apskatījos - divos. Informējām Katleriešus, ka pie viņiem parādīsimies sestdienas pēcpusdienā, bet labi, ka piektdienas pēcpusdienā Marina pati ieskatījās manā telefonā un konstatēja, ka solītais "prāmis divos" bija nevis no Helsinkiem uz Tallinu, bet gan no Mariehamnas un Turku, proti, tas, ar kuru jau bijām braukuši. Tikām īstais prāmis uz Tallinu bija deviņos no rīta. Maza kļūdiņa, tā teikt, kuru nepavisam nebūtu bijis labi atklāt jau sestdien, ierodoties ostā un secinot, ka mūsu prāmis ne tikai ir jau aizbraucis, bet drīz būs jau atkal ieradies. Tas, protams, ietekmēja piektdienas vakara plānus - tādā ziņā, ka vajadzēja maksimāli savlaicīgi iet gulēt, lai nākamajā rītā mēs sešos būtu gatavi sākt krāmēt savu iedzīvi un ne vēlāk kā septiņos būtu izbraukuši no kempinga.

Sešos patiešām bijām jau augšā (pārmaiņas pēc pat pulkstenī bija uzlikts modinātājs, kuru gan nevajadzēja, tāpat piecēlāmies pirms tā). Par vienu gan jāsūdzas nav - kad vajag, esam ļoti pat operatīvi, no pamošanās brīža līdz laikam, kad izbraucām no kempinga, pagāja ne vairāk kā 40 minūtes, kas situācijā, kad tev tomēr ir jāsavāc telts un viss tās saturs, ir itin labs sasniegums. Ar nekādu nopietnu brokastošanu gan nodarboties nevarējām, paļāvāmies uz kaut kā iekošanu mašīnā un pēc tam arī uz prāmja. Agrā rīta stundā Helsinkos vēl viss bija mierīgi, līdz ostai tikām bez jebkādiem korķiem, un varējām itin daudz laika gaidīt līdz mūs patiešām ielaida prāmī.


No visiem četriem braucieniem ar prāmi, ko mēs veicām šī ceļojuma laikā, pēdējais izrādījās pats smagākais. Tur gan lielā mērā bijām vainīgi paši - apsēdāmies kafejnīcā un Jurģim iedevām telefonu, kurā viņš sāka skatīties multenes. Kad pēc kāda brīža bijām attālinājušies no krasta un Internets pārstāja darboties, sākās skandāls: "Gribu multenes!" Marina šim piedāvāja, ka var uzspēlēt kādu spēlīti, kam nevajag Interneta, bet Jurģis laida vaļā lielo brēcienu, ka negrib viņš spēlītes. Ja negrib, tad negrib - savācu no viņa telefonu! Un sākās nākamais raudāšanas raunds, tagad Jurģim spēles jau šķita labs variants, bet šis vilciens bija aizgājis. Beidzās viss ar to, ka Marina pilnā rīklē kliedzošu Jurģi aiznesa uz prāmja klāja, izvēdināties un izkliegties, ar skaidrojumu, ka viņus par sliktu uzvedību izdzina ārā. Vai tā ir laba audzināšana? Gan jau, ka nav. Bet palīdzēja. Turpmākajā brauciena laikā Jurģis, pirms ieslēgt pilno sirēnu, aizdomājās, vai ir tā vērts. Ar lielākām vai mazākām sūdzībām Tallinu sasniedzām un varējām sēsties atkal auto.

Te atklājās vēl viena mūsu ceļojuma īpatnība - Tallinā ieradāmies ar iespējami tukšu bāku. Pēdējo reizi degvielu bijām pildījuši pirms prāmja no Tallinas uz Helsiniek un visu laiku Somijā bijām nodzīvojuši ar Igaunijā iegādātu degvielu. Benzīns Somijā ir par 20-25 centiem litrā dārgāks kā Igaunijā, kamēr LPG šķiet, ka Somijā īsti nav sastopama. Sevišķi daudz jau mēs arī apkārt nebraukājām, un idejiski šķita stilīgi iztikt 10 dienas bez degvielas uzpildes. Tiesa, tas nozīmēja, ka jau uz prāmja mēs uzbraucām ar auto paziņojumu, ka benzīna nav atlicis nemaz, bet zināms, ka šādos apstākļos vēl kādu sprīdi nobraukt var. Tallina gan mūs sagaidīja ne sevišķi viesmīlīgi - ar gandrīz nulles ātruma korķi, pa kuru kaut kā vajadzēja tikt līdz benzīntankam. Beidzās viss labi - degviela nebeidzās, uzpildījāmies un drīz jau sasniedzām Lasnamē.

Katlerieši bija interesējušies par mūsu plāniem šai dienai, uz ko Marina bija atbildējusi - iedzert vīnu un ieiet vannā. Vai arī ieiet vannā un iedzert vīnu, kas nozīmē apmēram to pašu. Uzreiz gan ciemos doties nevarējām, jo Jurģis gulēja diendusu mašīnā, bet Alisi vecāki mēģināja nolikt diendusā mājās. Iebraucām veikalā, iegādājāmies dzērienus, pa to laiku Alise bija iemigusi, tad nu varējām doties iekšā un augšā. Atkal jau dienas lielākais plāns ar mani nekādi saistīts nebija - Marina un Anita devās garā pastaigā (tiesa, tā kā vīnu viņas iedzēra jau turpat dzīvoklī, sākotnējo plānu par vīna dzeršanu no ūdens pudeles viņas piemirsa). Raitis, es un bērni tikām devāmies tuvākā pastaigā pa rotaļu laukumiem, visiem bērniem cītīgi ripinoties ar saviem skrejriteņiem. Kad bijām izstaigājušies, piestājām veikalā pēc saldējuma. Kad sākām to ēst, pēkšņi sāka pamatīgi pūst vējš, pārbiedējot bērnus, manējiem slēpjoties man no katras puses azotē un pamatīgi nosmērējot manu jaku ar kūstošu saldējumu. Tad gājām atpakaļ uz dzīvokli, laiku pavadījām ēdot, pļāpājot un malkojot alu, kā jau tas pieklājas pēdējā ceļojuma vakarā. Tad atnāca meitenes, mēs vēl kaut ko uzēdām, un visai agri devāmies pie miera. Šoreiz plāns bija, ka es gulēšu ar Esteri uz paklājiņa, bet Marina ar Jurģi gultā. Sanāca gan mazliet citādāk - Jurģis izlēma, ka grib gulēt ar mani gultā, tad nu Marina iekārtojās ar Esteri.



Pēc labi gulētas nakts pienāca pēdējais ceļojuma rīts, kas nozīmēja vienlaikus arī pēdējo iespēju uzskriet ārpus Latvijas. Jutos jau gana atlabis pēc slimošanas, lai kādu aplīti pa Lasnamē varētu veikt. Biju dzirdējis, ka Edijs, viesojoties pie Katleriešiem, mēdzot skriet līdz televīzijas tornim, tad nu arī es šajā reizē tā izdarīju. Maršruts glīti ved pa meža takām, ir arī drusku reljefs, kilometru gan maz, tāpēc atceļā izlēmu veikt nelielu līkumu, lai beigās savāktos 12 un nevis 8 kilometri. Tā arī izdarīju, pašam patika - izvairījos no auto satiksmes, un beigās veiktais aplis pat izskatās relatīvi loģisks, nevis tāds, ka maršrutu saplānoju jau skriešanas laikā (kā tas reāli bija).

Atgriezos no skrējiena, visi pa šo laiku bija vairāk vai mazāk pamodušies. Uzēdām brokastis. Bērni uzvedās salīdzinoši mierīgi, un pat Pūpols nevienam vairs neuzbruka. Un tad jau mums bija laiks doties prom no Tallinas, vēl gan piestājot Prismā un iepērkot našķus, lai piedalītos Kārļa (Gunas un Mārtiņa dēla) ceturtās dzimšanas dienas ballītē. Jā, tā nu sanāca, ka mums ceļojums sākās ar bērna dzimšanas dienas ballīti un beidzās ar to pašu.

Turp gan bija visai ilgi jābrauc (šķiet, ka vismaz Jurģim izdevās ceļā izgulēties) - ballīte notika ciematā netālu no Duntes (nezinu, vai ir legāli atklāt tā atrašanās vietu, neesmu noskaidrojis, kā pret šo izturas GDPR). Kad mēs tur ieradāmies, vairums svinētāju bija jau priekšā, bet lietus vēl nebija ieradies. Taču drīzumā gan lietus bija klāt, un turpmāk projām nedevās. Tā kā neesmu bērnu ballīšu recenzents, neko daudz par šo pasākumu nestāstīšu, izņemot to, ka mums bija vērienīgs gājiens/ripojiens līdz jūrai, kur vairākiem cilvēkiem arī lietus netraucēja izpeldēties, bet es šajā reizē atturējos (turklāt nav jau tā, ka es šo divu nedēļu laikā nebūtu kārtīgi izpeldējies jūrā Somijā). Un tad jau - mājās uz Rīgu. Ceļojums ar to bija noslēdzies. Manuprāt, lielisks ceļojums, kur mūs lutināja laikapstākļi: ar kārtīgu lietu tikāmies tikai Tallinā turpceļā un vietā netālu no Duntes atceļā, saule pārmērīgi necepināja, paviesojāmies vairākos foršos muzejos, apskatījām iepriekš neredzētas vietas Somijā, un vēl arī satikām draugus.