Kazhes pierakstu burtnīca

Viens no galvenajiem Ūsikaupunki apskates objektiem ir Auto muzejs. "Pag, Auto muzejs pilsētā ar 15'000 iedzīvotāju?" tu man vaicāsi. "Bauskā arī ir auto muzejs, bet tur nav pat 10'000 cilvēku!" pretī došu es. "Ā, nu, labi. Ejam iešaut pa aliņam?" tu atbildēsi. "Vienu jau var!" es atbildēšu, un viss šis teksts aizies pilnīgā beztēmā.

Tomēr, kamēr vēl esam skaidrā, atgriezīsimies Ūsikaupunki mašīnu muzejā. Tāds tur patiešām ir, un kaut kādas līdzības ar tā Bauskas kolēģi vismaz no ārpuses var saskatīt. Proti, muzeja ēka ir angārs, un ekspozīcija nav grandiozi liela. Sākotnēji gan mēs vispār nesapratām, kāds ir tā darba laiks un kur ir ieeja, bet ar šo kaut kā galā tikām (lai arī uz izkārtnēm abās ēkas pusēs bija ziņots vienlaikus, ka darbu tas sāk desmitos un vienpadsmitos, kuri vēl nebija pienākuši). Iekšā tikām, šeit izrādījās, ka arī Esterei jau vajag biļeti (lai arī ar atlaidi), un varējām skatīties, ko tad šis muzejs piedāvā.

Būtiskākais gan izrādījās tas, ko tad nepiedāvāja - tā bija apsēšanās pie kādas mašīnas stūres. Jurģis ar asarām acīs un skaļiem kliedzieniem ziņoja, ka viņš grib sēdēt pie stūres, bet labākais, ko varējām viņam piedāvāt, bija pasažiera vieta Londonas taksometrā. Vispār jau mašīnas galīgi nav mana stihija, bet vienlaikus nenoliedzu, ka vecās mašīnās ir savs skaistums. Un, protams, bija stilīgi, ka viena no trim muzeja zālēm bija veltīta Saab'iem - pazīstu dažus cilvēkus, kuri šādu ekspozīciju ļoti pat novērtētu. Vienlaikus man lielā mērā interesantākas šķita dažādi miniatūri modelīši, atainojot skatus no filmām un pasakām. Par muzeju kā tādu es teiktu - nebija slikti, bet cenas/kvalitātes attiecība te nebija izcila.





Taču turpinājumā man izdevās muzeju pieredzi būtiski uzlabot (tiesa, vienatnē, jo ģimenei tas nebūtu šķitis saistoši). Nav noslēpums, ka man patīk šaubīgas kvalitātes joki, bieži - tādi, kas vairumam cilvēku nemaz nešķiet smieklīgi, un "Bonk" muzejs perfekti atbilda manai vērtību sistēmai. Tātad, ja tu gadījumā neesi dzirdējis par to, tad korporācija darbojas 52 valstīs, algojot ap 13'000 strādnieku. Korporācijas vēsture ir ap 150 gadus sena, kopš laikiem, kad Pērs Bonks rada dažādus pielietojumus Baltijas anšovu eļļai - sākot ar tās lietošanu zobratu eļļošanai un turpinot ar gardo dzērienu "Garum", kura narkotiskos efektus Krievzemē novērtēja visi - sākot ar mācītājiem un beidzot ar Ļeņinu. Vēlāk nāca Ūsikaupunki apgāde ar elektrību, izmantojot milzīgo no Peru ievesto "anšovetu" ražotu elektrību, ierīces attālinātai domu lasīšanai, pilnībā defunkcionētas ierīces, Kosmiskā terapija, dusmu enerģijas pārvēršana par "canned hate" kā iekurs grilliem, lokalizēti Melnie caurumi un tā tālāk un tā joprojām. Bonk muzejā tu vari aplūkot gan dažādas ierīces, ko ražo un ražojusi šī korporācija, gan materiālu fotogrāfiju un preses izvilkumu veidā, kas stāsta par šo dīvainā kārtā tik reti starptautiski piesaukto korporāciju. Un, ja tev vēl pēc ekskursijas pa muzeja telpām nav gana, vari turpat blakus pagrabā apmeklēt Bonk radītāja Pēra Bonka mauzoleju.





Ja gadījumā tas nekļuva skaidrs tāpat, tad, protams, tas viss ir joks un fantāzijas augļi - šis ir muzejs, kas ir veltīts izdomātai korporācijai, patiesībā tā ir vairāku mākslinieku (Alvar Gullichsen, Robert Stanley, Magnus Weckströn, Magnus Scharmanoff un Olli Lehtinen), kā arī inženiera-mehāniķa Henrik Helpiö darba rezultāts. Un viss muzeja saturs ir nācis drīzāk no Monty Python, nekā no reālās pasaules. Tieši tāpēc šis muzejs ir tik burvīgs, un vēl jaukāju to dara apstāklis, ka tā darbinieki, pildot gida funkcijas, tevi izvadā pa muzeja telpām, ar maksimāli nopietnu sejas izteiksmi stāstot pasakas par "Bonk" vēsturi un ne brīdi neļaujot tev sākt šaubīties par jebkā muzejā dzirdamā patiesumu. Kā jau teikts - tieši šāda stila humors man ļoti iet pie sirds, līdz ar to varu teikt, ka šis ir viens no labākajiem muzejiem, kādos man jebkad nācies paviesoties. Ja nu kas - Pēra Bonka mauzolejā neko daudz tu neredzēsi, jo Bonks gājis bojā mistiskā eksplozijā (kura bija vai nebija saistīta ar tā saukto Tunguskas fenomenu).



Kamēr es biju muzejā, Marina ar bērniem bija rotaļu laukumā. Tad satikāmies un devāmies uz Raumu. Sākotnēji es Raumu biju nolūkojis kā pilsētu, kuras tuvumā mums vajadzētu apmesties kempingā - kā nekā tās vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, šajā pilsētā es iepriekš nebiju bijis, un tā atrodas gana netālu no Turku. Taču šo ieceri sanāca atmest pēc iepazīšanās ar atsauksmēm par Raumas pievārtē esošo kempingu. Proti - vietas teltīm esot draņķīgas, trokšņains un ar ļoti bēdīgu virtuvi. Vieta esot laba, ja tu brauc ar kemperi, bet mēs nebraucām ar kemperi. Līdz ar to beigās par nakšņošanas vietu izvēlējāmies Ūsikaupunki kempingu, bet Raumu atstājām kā galamērķi dienas izbraucienam, ko apvienojām ar Jurģa diendusu ceļā uz pilsētu.


Lai arī nebijām te uz nakšņošanu, Raumu patiešām var atzīt par interesantāko pilsētu, ko šī ceļojuma laikā apmeklējām. Raumas vecpilsētu veido aptuveni 600 vēsturiskas koka ēkas, kuras gan nav dramatiski senas, jo pilsētu 17. gadsimtā nopostīja divi ugunsgrēki, taču pats apbūves ansamblis esot saglabājis līdzīgu formu, kāda tam bijusi vēl Viduslaikos. Pirmām kārtām mēs gan devāmies ieēst pusdienas, apmeklējot Marinas Internetā uzietu picēriju, kurai varam veltīt tikai tos labākos vārdus. Pēc tam devāmies nelielā ekskursijā pa vecpilsētu, ko interesantāku darīja krāmu tirgus. Kā izrādījās, bijām uztrāpījušies uz Raumas krāmu tirgus nedēļu - vecpilsētā dažādu māju pagalmos vietējie iedzīvotāji tirgoja visdažādākās lietas, kas pašiem vairs nebija vajadzīgas un reizēm - arī īpašus pašdarinātus nieciņus. Manā un Marinas izpratnē galvenā vērtība šiem tirdziņiem bija tajā, ka to dēļ daudzi pagalmi, kuri normālos apstākļos būtu slēgti, bija atvērti tādiem garāmgājējiem kā mēs, varējām tajos ielūkoties, apskatīties, ko tur tirgo un doties tālāk. Bērni, protams, vairāk interesējās par konkrētajām lietām, ko tur tirgoja, un reizēm nācās viņus pārliecināt, ka šo konkrēto krāmu mums tomēr nevajag. Īpaši foršs bija viens pagalms, kurā līdzās krāmu tirdziņam bija kaut kas pa vidu starp mākslas galeriju un miniatūru etnogrāfisku muzeju. Tur Jurģis pilnā nopietnībā mēģināja man iegalvot, ka mums vajagot senlaicīgu un ļoti smagnēju telefonu ar ripu.





Pastaigas ietvaros diezgan izteikti pazaudējām orientāciju telpā, jo telefoni mums bija izlādējušies un kad tu pa vienu pusi pagalmā ieej iekšā, pa citu izej ārā, skaidri saprast, no kuras puses tu atnāci, nav vienkārši. Vienu brīdi jau izteikti sākām iet nepareizajā virzienā, taču tad tālumā pamanījām baznīcu, no kuras puses bijām nākuši un, pārliecinājušies kārtējā krāmu tirgus malā izvietotajā kartē ar vietām, kur vēl kaut ko labu var dabūt, par izvēlētā virziena pareizību, uzņēmām kursu uz turieni.



Pēkšņi mūs uzrunāja kāda sieviete, skaidrā latviešu valodā: "Vai jūs runājat latviski? Tāds prieks dzirdēt latviešu valodu. Es jau 20 gadus dzīvoju Somijā!" Tā nu aprunājāmies ar kundzi, kura Rīgā nav bijusi jau sen, taču kurai ir skaidrs viedoklis par to, kas Latvijā notiek. Proti - ka viss ir slikti un ka viņai nav skaidrs, kā tur vispār kāds vēl var dzīvot (perfekta lieta, ko teikt no turienes atbraukušiem cilvēkiem!). Marina vēl izmeta papildu āķi ar tekstu - ka tagad iebraucis diezgan daudz ukraiņu, un dabūja pretī (gaidīto), ka viņai, tai kundzei, tos ukraiņus bez maksas nevajagot. Kamēr viņas pašas mammai ir 400 eiro pensijai, Latvijas valsts vēl atļaujas kaut ko maksāt ukraiņiem. Nu, jā, sausais atlikums šai sarunai bija tāds, ka ar kontaktinformāciju neapmainījāmies. Kopumā, protams, bēdīgi šādu pasaules uzskatu klausīties no cilvēka, kas, cik var saprast, Somijā ieguvis labu izglītību, strādā labi atalgotu darbu, bet uzskata, ka palīdzēt kara bēgļiem - tā ir bezjēdzīga nodarbe.

Pēc atvadīšanās no tautietes, turpinājām ceļu uz auto, ko arī sekmīgi sasniedzām, vienīgi emocijas par šo tikšanos bija mazliet uzkāpinātas, un es pat teiktu, ka tās vēl joprojām nav pilnībā mani atlaidušas. Bet tas nemazina lietas būtību, ka Rauma ir ļoti simpātiska pilsēta, kuru noteikti ir vērts apmeklēt. Staro citu, Raumas hokeja komandā "Lukko" spēlējuši vairāki Latvijas hokejisti: Leonīds Tambijevs, Aigars Cipruss, Atvars Tribuncovs, Aleksejs Širokovs un Jānis Sprukts. Tiesa, Latvijas izlases rekordists Tambijevs sevi atklājis kā simtprocentīgu vatņiku un, cik saprotu, Širokovs arī ir tās pašas operas dalībnieks. Šaubos, ka tas liek izdarīt jebkādus secinājumus par Raumas ietekmi uz cilvēku psihi, šie fakti tikai tā - vēsturei.

Būtisks iemesls, kāpēc Rauma mums patika - tās vecpilsēta izskatās īsta un dzīva, nevis ir tikai smuki sakopta tūristiska paradīze bez vietējiem iedzīvotājiem un vietējas dzīves (kā mākslīgas vecpilsētas piemērs allaž nāk prātā Dubrovniki Horvātijā - ļoti smuka pilsēta, bet absolūti nedzīva).


Braucām atpakaļ uz Ūsikaupunki un uz kempingu. Estere izteica vēlmi vēl vienu reizi izbraukt ar kajaku, bet šoreiz mana atbilde bija Nē - šajā dienā jau tāpat bija pieredzēts gana daudz, šai reizei pietiks. Gājām gulēt, nākamajā dienā bija paredzēts doties tālāk.

Viens no patīkamajiem bonusiem Ūsikaupunki kempingā bija tā cenā iekļautā rīta sauna. Nekad iepriekš gan nebiju dzirdējis, ka kāds pirtī ietu no rīta, bet, kā izrādās, Somijā pastāv arī rīta saunas kultūra (lai arī tā nav super izplatīta), un man noteikti šķita saistoši izmēģināt arī šādu lietu. Jau iepriekšējā rītā biju mēģinājis pielauzt Marinu, lai viņa aiziet uz pirti (sievietēm tā bija no astoņiem līdz pusdesmitiem, vīriešiem - no pusdesmitiem līdz vienpadsmitiem), bet viņa atteicās. Piedāvāju vēlreiz otrajā rītā, sākotnēji šķita, ka Marina tiešām būs gatava, bet beigās viņa, protams, izdomāja atrunu, kāpēc viņa nekādā ziņā uz pirti neies. Nu, neko, gāju tad es, jo man vajadzības meklēt atrunas nebija.

Vispār jau jāsaka - sauna kā sauna, nekā unikāla šajā pieredzē nebija, lai arī patiešām pirtošanās no rīta šķita tāda mazliet dīvaina padarīšana, bet mazums, ko cilvēki mēdz darīt. Sākotnēji man kompāniju sastādīja kāds somu vīrs ar dēliem aptuveni mūsu bērnu vecumā, tad pievienojās vēl viens ar meitu, un beigās vēl viens bezbērnu vīrietis. Sākotnēji šie visi savā starpā runāja somu valodā, līdz kāds no viņiem uzdeva jautājumu somiski man, noskaidrojot, ka es viņu valodu nesaprotu. Somijā vispār esmu novērojis, ka vietējie parasti pieņem, ka esmu, ja ne gluži soms, tad vismaz somiski runājošs. Papļāpājām tad mazliet angliski, šī bija tā retā reize, kad kāds, izdzirdis, ka esmu no Latvijas, varēja teikt: "O, jūsējie šogad hokejā izcīnīja medaļas!" Pat Zviedrijā, manuprāt, būtu mazticami uztrāpīties uz kādu, kas tik rūpīgi seko hokejam, lai zinātu par Latvijas sasniegumiem, bet Somija tomēr ir gan par hokeju fanojoša zeme, gan ne tik ļoti panākumiem pārsātināta, ka tur vietējie var kaut ko zināt pat par Latvijas ledushokeju. Divas reizes nopirtojos, divreiz atvēsinājos jūrā, un tad devos atpakaļ pie ģimenes.

Nepatīkamais pārsteigums bija, ka pirtošanās man beidzās ar iesnām, kuras patiesībā sākās gandrīz uzreiz pēc iznākšanas no pirts. Protams, varbūt es nepietiekami sasildījos pēc otrās peldes vai var atrast vēl kādus skaidrojumus tam, kālab sanāca tieši šāda notikumu hronoloģija, bet fakti bija tādi, ka pirtī es iegāju pilnīgi vesels, bet no tās iznācu drīzāk slims, un dienas gaitā mana kondīcija tikai pasliktinājās. Loģiskāk gan, protams, būtu pieņemt, ka Jurģa saaukstēšanās (viņš bija slimts jau trešo dienu) mani bija saķērusi jau iepriekš, bet pirtošanās no kaut kā izcēla virspusē.

Atstājuši kempingu, devāmies virzienā uz Nāntali (vēl vienu Somijas pilsētu, kuras vārds zināms tikai retajam). Tajā mēs ieradāmies tik agri (ceļā aizgāja aptuveni stunda - pusotra), ka sākotnēji šķita, ka doties uz jaunu kempingu vēl būs par agru, vajadzētu vispirms sameklēt vietu, kur paēst. Marina atkal jau bija noskatījusi picēriju, taču šeit mūs pirmo un pēdējo reizi ceļojuma laikā piemeklēja sarežģījumi atrast stāvvietu. Beidzot pie tādas tikām, gribējām jau doties prom no auto, kad kāda kundze no citas mašīnas pie mums vērsās bargā somu valodā. Paskaidroju, ka viņu nesaprotu, viņa vēlreiz kaut ko pateica somiski. Vēlreiz pateicu, ka nezinu somu valodu, viņa atkal turpināja runāt somiski. Beidzot pēc manas trešās replikas viņa pārgāja uz angļu valodu, lai pavēstītu, ka šī ir slimnīcas stāvvieta un tā ir "for sick people" un lai mēs vācamies no turienes prom. Nekādu skaidru zīmju par šo tēmu gan nebija, tik vien kā info, ka mašīnu te var atstāt ne ilgāk kā uz divām stundām, tomēr izvēlējāmies ar sirdīgo kundzi nestrīdēties, un braucām vien prom. Uz kurieni? Uz kempingu. Kā izrādījās, Nāntali ar stāvvietām situācija nav spožākā - tā kā pilsētā atrodas Muminzeme, kura piesaista vairāk tūristu nekā pilsētas infrastruktūra spēj normāli pamest, tad šeit par stāvvietām kāš itin labu naudu. Taču, ja tu atstāj auto kempingā, vismaz par šo lietu vari nedomāt.

Tad nu aizbraucām uz kempingu, uzslējām tur teltis (uz kraujas malas, lejā bija futbola laukums), un devāmies nelielā pastaigā uz pilsētu ar mērķi tur ieēst pusdienas picērijā, kura atradās pavisam tuvu no slimnīcas, bet faktiski nebūt ne tālu arī no mūsu kempinga. Bērni sacentās čiekuru spārdīšanā lejā no kalna, un tā nu mēs ienācām Nāntali centrā. Picērija bija visnotaļ smalka no izskata, bet cenās - tieši tāda pati kā divas iepriekšējās, ieskaitot turku "pizza-kebab". Gardi paēdām, un tad vēl mazliet apskatījām, ko tad piedāvā Nāntali. Kā izrādījās, pilsētā jau sākās Unikeonpäivä (par to detalizētāk stāstīšu nākamajā rītā), un uz katra stūra tur tirgo dažādas ar muminiem saistītas lietas. Izrādījās, ka daļu no tām uz atlaidēm - pat par saprātīgām cenām. Marina šo to noskatīja, es (kā jau parasti) - nē. Aizgājām līdz ostai, tad gar kaut ko līdzīgu Brīvdabas muzejam devāmies atpakaļ virzienā uz kempingu. Kā jau allaž, mūsu pastaiga nebija sevišķi gara, bērni vēl padzīvojās visnotaļ stilīgā rotaļu laukumā, kas atradās pie ēkas, kuras funkcijas mēs nespējām saprast. Tad atgriezāmies kempingā, apmetāmies uz segas pie telts, pavērojām futbola treniņu, kaut ko uzēdām, un tā šī diena visai rāmi noslēdzās. Bet nākamā sākās ar to, kā dēļ mēs vispār te bijām ieradušies.





Proti, pilsētas Nāntali vārdu pirmo reizi es noteikti ieraudzīju Moominworld jeb Muminzemes izklaižu parka aprakstā, taču doties uz šo pilsētu mani mudināja kaut kas pavisam cits, daudz vairāk atbilstošs manai savdabīgajai humora gaumei. Proti, uzzināju, ka mums ir visas iespējas apmeklēt vienu no gada svarīgākajiem notikumiem šajā pilsētā - Miegamiču diena. 27. jūlijs visā Somijā ir Nacionālā Miegamiču diena jeb Unikeonpäivä, bet tieši Nāntali šī tradīcija izpaužas visspožāk. Ignorējot to, ir vai tai apakšā reliģiski motīvi (mūsdienās - īsti nē), šīs dienas doma ir sekojoša: tev nebūs ilgi gulēt, bet ja tu tomēr aizgulēsies, tuvinieki parūpēsies par kvalitatīvu pamošanos. Atbilstoši priekšrakstiem, maigā metode, kā pamodināt savas ģiemnes guļavu, ir uzliet viņam virsū spaini ūdens (nez, kā pēc tam izžāvēt matraci?), bet spēcīgā - izpeldināt viņu tuvākajā ūdenstilpē. Un Nāntali tradīcija ir tāda, ka šīs dienas rītā kādu īpaši izvēlētu pilsētas iedzīvotāju (vai - cilvēku, kas patlaban ir pilsētā) svinīgi ielidina jūrā pilsētas ostas teritorijā. Skaidrs, ka es gribēju kļūt par šāda pasākuma liecinieku.

Vienīgais mīnuss - kā jau iepriekš ziņots, kopš iepriekšējā rīta pirts apmeklējuma nejutos sevišķi labi. Bet - ja jau ceremonija jāapmeklē, tad tā jāapmeklē, plus vēl cerēju ar rīta skrējiena palīdzību padarīt sevi atkal veselāku (tas reizēm nostrādā, reizēm dod pilnīgi pretēju efektu). Lai nebūtu pārāk daudz jādomā, turklāt pilsētu jau tāpat vairāk vai mazāk bijām apskatījuī, izlēmu dažus pirmos kilometrus izskriet tepat pa stadionu - ja jau tu stadionu vari redzēt no savas telts, un iekļūšana tā teritorijā ir gaužām vienkārša, kālab gan lai neizmantotu tā skrejceļus? Tā arī izdarīju, veicu desmit apļus pa stadionu un tad posos pilsētas virzienā. Būtiskais - līdz septiņiem man vajadzēja pie ostas, kur bija jānotiek svinīgajai ceremonijai. Diemžēl nebiju painteresējies par pasākumiem vēl detalizētāk, tad būtu uzzinājis, ka sešos no rīta turpat tuvējā parkā notiek skrējiens (nesapratu, cik ļoti nopietni tas funkcionēja kā sacensības, katrā ziņā es biju ieradies uzreiz pēc tā beigām, līdz ar to vēl redzēju cilvēkus ar numuriem, bet viņi atsildījās, nevis gatavojās skriet). Ar svinīgo pasākumu tikām izrādījās, ka septiņos nevis met to personāžu jūrā, bet tikai sākas svinīgais gājiens - pidžamās un naktskreklos tērpti vietējie iedzīvotāji iet pa Nāntali ielām, šķindina katlus un pannas, taisot troksni, lai neviens nepaliktu guļam. Diemžēl nekā skandināma man nebija, bet līdzi gājienam devos. Tā beigās gan tāpat uzreiz nekas nenotika, izņemot to, ka sāka spēlēt orķestris. Pati lidināšana jūrā bija gaidāma tikai astoņos, kas nozīmēja, ka man sanāca diezgan atdzist, pēc skriešanas dirnot ūdens malā. Lai tik traki nebūtu, vēl mazliet paskrēju, bet rezultātā sanāca tā, ka te es uzkarsu, te atdzisu - nekā veselīga tajā noteikti nebija.

Beidzot pienāca pulksten astoņi, un, divu bundzinieču pavadījumā, atnesa kaut ko, apsegtu ar segu. Kad šo kaut ko iekratīja jūrā, izrādījās - tas bija vīrietis. Kā vēlāk noskaidroju - prāmju kompānijas Finn Lines izpilddirektors, proti, gana ietekmīgs cilvēks, bet vienlaikus - ar ūdeni vismaz uzņēmuma specifikas dēļ pazīstams. Slavenākais cilvēks, kas peldējies Miegamiču dienas ietvaros, esot tā laika Somijas prezidentes Tarjas Halonenas vīrs. Nez, vai Latvijā kāds būtu uzdrošinājies iesviest ūdenī Levita kundzi (tai skaitā - vai kāda pirmā lēdija / pirmais kungs) parakstītos uz šādu izgājienu? Lai vai kā, ar visu to, ka galīgi nejutos labi, biju ļoti priecīgs par savu līdzdalību šajā ceremonijā. Šādu sviestainu tradīciju dēļ Somija ir viena no tām valstīm, kur es varētu sevi iztēloties pārceļamies uz dzīvi. Vēl jāpiebilst, ka visā šajā pasākumā tiek plaši lietots termins "Unikeko", kas laikam apzīmē to laimīgo, ko izvēlas peldināt.
Video ar iemešanu jūrā

Piedalījies (kā skatītājs) svinīgajās rīta ceremonijās, skrēju atpakaļ uz kempingu, kas gan nebūt nebija viegli, jo mana pašsajūta strauji tuvojās līmenim "sasodīts, cik draņķīgi". Taču citu variantu īsti nebija, turklāt mums šai dienai bija itin vērienīgi plāni, vairāk nekā tikai brokastošana kempingā, kurai Marina jau bija labi sagatavojusies uz manu ierašanās laiku.

Par to, vai ir vai nav vērts doties uz Muminu zemi, bija domāts daudz un ilgi. No vienas puses, it kā jau vajadzētu - ne jau katru gadu esam Somijā un vēl jo vairāk Muminzemes tiešā tuvumā, plus vēl Esterei esmu lasījis priekšā lielāko daļu grāmatu. No otras - skaidrs, ka tas pasākums ir naudas kāšana, liela daļa satura ir somu valodā, noteikti vēl arī cilvēku drūzma. Principā biju izlēmis, ka atbilde ir Nē - biļete tur vajadzīga pat Jurģim, uz kuru tērēt 35 eiro par kaut ko tādu, kas viņam dziļi violets un kas viņa acīs nebūs vērtīgāk par visparastāko rotaļu laukumu, šķiet stulbi. Beigās ar prātīgu lēmumu nāca klajā Marina - pie muminiem jāiet tiem, kas viņus vislabāk pazīst, proti, man un Esterei. Pašai Marinai ar šo pasauli nekādu tuvo attiecību kopš bērnības nav, bet es varēšu Esterei labāk paskaidrot, kas ir kas un kāpēc. Ok, tad nu jau iepriekšējā vakarā biju iegādājies mums biļetes, un pēc brokastu ieturēšanas devāmies visi uz Nāntali centru.

Marinai bija plānos apgādāties ar vēl kādiem suvenīriem un apskatīties, kas vispār labs notiek pilsētā par godu Miegamiču dienai, kā arī iegriezties Muminiem veltītā kafejnīcā, mēs tikām principā pa taisno devāmies uz Muminzemi. Te vērts piebilst, ka bija ļoti praktiski, ka mūsu auto atradās kempingā, jo muminu tuvās klātbūtnes dēļ Nāntali ir viena no tām pilsētām, kur uz bezmaksas stāvvietu centrā sevišķi cerēt nevajadzētu, bet oficiālā Muminzemes stāvvieta (kura no tās atrodas pāris kilometru attālumā) maksā taisnīgus 12 eiro.

Droši vien, ja tu dodies uz Muminzemi, ir svarīgi pareizi izvēlēties, ko tu no tās sagaidi. Proti, negaidi pārāk daudz un tu nepiedzīvosi vilšanos. Tā, protams, ir mantra, ko var lietot jebkurā dzīves situācijā un kura paredz, ka tu vari noteikt sev pārāk zemus standartus, jo "viņš mani sit, bet vismaz ne ar kājām", bet attiecībā uz izklaidēm un dzīves pieredzēm tā droši vien tomēr ir tiesa - ja tu sevi neuzkurināsi, ka "šīs būs labākās stundas manā dzīvē!", tad ja tās būs vienkārši labas, tev nebūs vēlmes kādam iekrāmēt pa mīkstumiem ar krāsns kruķi, jo tavas cerības ir pieviltas. Par ko varētu pasūdzēties, tas ir kopējais organizācijas līmenis - pēc biļetes uzrādīšanas tevi ielaiž Muminzemes teritorijā, bet tālāk neviens tevi īsti nekur nevirza, tev pašam jāsaprot, kur var dabūt aproces, kā tikt pie aplikācijas telefonā, lai tur šo aproci aktivizētu un (kas ir īpaši būtiski), ka tas čakars potenciāli nav čakara vērts, tā saucamā interaktivitāte, ko nodrošina aproce, ir diezgan minimāla un, ja tavs bērns vēl nav apguvis vismaz angļu valodu, viņam no visādiem "specializētiem" audio paziņojumiem būs ne silts, ne auksts.

Ko īsti Muminzemē var redzēt? Pirmkārt, tie ir paši šīs pasaules varoņi: Trollītis Mumins ar vecākiem, Snorkes jaunkundze, Murmulis, Svilpaste, Susuriņš, Snifs, arī Ragana, kura ir sastopama tikai anime seriālā par muminiem un kurai nav ne mazākās saistības ar Tūvi Jansoni. Tad vēl arī vietas: Muminu māja, Murmuļa māja, Susuriņa apmetne ar telti utt. Un dronts Edvarts jūrā. Šur tur ir kaut kādas spēles un izklaides bērniem - piemēram, pie Bizekļa Kafijas kārbas mājas ir smilšu kastes, kurās var meklēt pogas, kuras izsniegt pašam Bizeklim (jā, tāds arī ir sastopams), tad vēl kaut kādi raustāmi rokturi Juksara darbnīcā, makšķerējamas magnētiskas zivtiņas strautā, laikam vēl kaut kādi sīkumi. Nekā tāda izcila un grandioza, bet pirmsskolniekiem/sākumskolniekiem tīri ok. Cita lieta, ka teritorijā ir čupām vietu, kur tērēt naudu, bet par tām neko lieki neteikšu, un arī Esterei bija stingri piekodināts, ka Muminzemē mēs neēdīsim. Tiesa, vismaz iekšējās kārtības politika tur nav stingra un ja nu tu gadījumā būsi ienesis, piemēram, salātus ar muminu fileju (mocarellu), neviens tev neko neaizrādīs. Esterei laikam lielākais prieks bija par izklaidi, ko pieredzējām mūsu vizītes beigās - uz Muminzemes galvenās skatuves bija teātra izrāde ar Neredzamā bērna stāstu (tiesa, stipri pārveidotu). Tam bija angliski subtitri, līdz ar to varēju arī Esterei skaidrot, ko tieši tur uz skatuves runā. Ir Muminzemē vēl arī vairāki citi priekšnesumi, bet tie visi ir somu vai labākajā gadījumā zviedru valodā. Kāpēc labākajā? Jo zviedriski es droši vien kādus 3% satura varu uztvert, somu valodā uz kaut ko tādu nepretendēju. Lai vai kā, savas divarpus-trīs stundas mēs tur pavadījām, man, nostaļģisku jūtu pārņemtam, patika tīri labi, Estere bija sajūsmā. Līdz ar to - nekāda pamata nožēlai.






Kas gan bija mazāk iepriecinoši, tā bija mana pašsajūta. Jau no rīta nebiju juties izcili, skrējiens ar pauzēm, gaidot Guļavu procesijas aktivitātes, kas nozīmēja - brīžiem sakarasti, tad atdziesti, noteikti ar par labu nebija nācis. Un jau, ejot uz Muminzemi, nejutos gluži labi, bet atceļā jau vairāk kā uz trijnieku desmit baļļu (jeb ūdensbļodu) sistēmā sev nedotu. Līdz ar to biju priecīgs, sazvanījies ar Marinu, uzzināt, ka viņa ar Jurģi ir kempingā un pusdienas gatavos tur, līdz ar to šoreiz nekāda ēšana ārpus mājas mums nenotiks. Vajadzēja gan vēl līdz kempingam kaut kā aizvilkties, bet to kaut kā pieveicām. Tad jau vēl vairāk nekāds stiklainām acīm (mazliet gan citādā veidā nekā dažas dienas iepriekš maloļetkām Olandes kempingā) sēdēju pie galda, un pēc pusdienām bija paredzēts, ka iešu ar Jurģi gulēt teltī. Tā arī izdarījām, iepriekš mums abiem nomērot temperatūru. Arī Jurģis nebija nekādā dižā kondīcijā (viņš ar Marinu bija nogādis ap sešiem kilometriem bez sūdzēšanās, kas lika domāt - viņam nebija spēka sūdzēties), viņa temperatūra bija 38 grādi, bet manējā - 39. Līdz ar to nebija brīnums, ka nejutos sprigans kā tāds, kuru pamodinājuši, iemetot jūrā. Dabūjām abi pa devai (atšķirīgai) paracetamola, un likāmies gulēt. Jāatzīst, diezgan ātri mani atlaida un uz vakaru, ja arī nejutos gluži labi, vismaz temperatūra vairs neatgriezās.

Ko darīja Marina un Estere, kamēr mēs gulējām, es pat tajā laikā negribēju zināt. Toties pēc tam Marina sarūpēja lielāko bonusu no ēdiena viedokļa, ko šajā ceļojumā pieredzējām - pagatavoja šakšuku (nevis makaronus ar mērci, kas ir tradicionālais kempinga ēdiens). Tikām vakarpusē, lai arī nekādām lielākām aktivitātēm gatavs nebiju, aizgājām vieglā pastaigā līdz relatīvi tuvam slēpnim, tad nokāpām pa taku lejā zem tilta (pāri jūrai, jo Somijā vairums tiltu ir tieši pāri jūrai) un tur kādu laiku pavadījām, metot ūdenī čiekurus. Ļoti nomierinoša aktivitāte, ja kas. Tad atpakaļ, vakariņas un gulēt - cerībā, ka rītdiena būs vieglāka. Te gan jāpiebilst, ka manas kondīcijas dēļ šajā naktī nošķīrāmies citādāk kā iepriekš - Marina gulēja lielajā teltī ar abiem bērniem, kamēr mazajā - es ar savu slimību. Estere gan mēģināja pie manis aizfīrēt Jurģi, jo viņai nevajagot svešus baciļus, bet Marina izlēma, ka vajadzības gadījumā naktī par slimu Jurģi labāk būs, ja rūpēsies vesela Marina, nevis slims es.

Mazliet izstāstīšu arī par mūsu kaimiņiem šajā kempingā. No visiem kempingiem, kuros mēs palikām ceļojuma laikā (patiesībā to nebija nemaz tik daudz: pie Helsinkiem, pie Turku, Mariehmannā, Ūsikaupunki un Nāntali), šajā bija visskarbākie apstākļi teltotājiem. Nelīdzens, ļoti akmeņains apvidus, kur katrs nākamais ieradies teltotājs domīgi pētīja - kurš gan no pieejamajiem variantiem būs visnesāpīgākais. Savas teltis bijām uzslējuši patālu vienu no otras, jo bijām ieradušies gana agri, lai visi labākie pleķīši vēl būtu brīvi, pa vidu starp mūsējām divas teltis uzslēja vācu ģimene, vēl vairāki kaimiņi paspēja nomainīties, bet trešie nakšņotāji, kuri netālu no mums pavadīja abas naktis, bija kolorītākie no kaimiņiem. Galvenokārt gan Viņš - ļoti masīvs neliela auguma somu vīrietis, kura miesasbūve ļautu viņam Fantasy filmās atveidot kareivīgos Rūķus - zems, plats, gandrīz pilnībā notetovēts, turklāt vēl tādā stilā, ka varētu padomāt, ka zīmējumus uz viņa ķermeņa esmu radījis es - par mākslinieciski augstvērtīgiem tos nenosauksi. Šis vīrs ar draudzeni (sievu / mīļāko - pilnīgi vienalga!) bija ieradies celtnieku tipa pikapā mašīnā (pusbusiņš), kurā viņi uz matračiem arī gulēja, no iedzīves viņiem bija tik vien kā pāris kempinga krēslu un daudz alus. Vienlaikus viņi bija ļoti laipni un draudzīgi cilvēki, kas allaž ar mums sveicinājās un pat teica, lai brīdinām viņus, kad ejam gulēt, lai viņi pieklusinātu mūziku un mums netraucētu (ja kas - viņi mums netraucēja arī tāpat). Vienīgā īpatnība - šis kungs tik bieži un tik sulīgi atraugājās, ka es viņu jau iesaucu par Somijas čempionu atraugāšanās sportā. Tā noteikti bija nozīmīga viņa identitātes sastāvdaļa. Bet - es neesmu viņa sieva/draudzene/mīļākā - man šo vokālo priekšnesumu sanāca klausīties vien pāris dienas, par ko gan lai es te baigi sūdzētos?

No rīta pamodos ar noteikti labāku pašsajūtu, nekā tā man bija bijusi iepriekšējā vakarā, bet skaidrs, ka vismaz dažas tuvākās dienas par skriešanu domāt man nevajadzēja. Toties Marina gan gribēja iet skriet. Tiesa, lai tas varētu notikt, man vajadzēja pārcelties uz telti pie bērniem, kuri citādi Marinu prom nelaistu. tad nu vēl stundu pamētājāmies teltī, kamēr Marina vāca kilometrus pa stadionu. Esterei pat izdevās vēlreiz aizmigt, Jurģis gan dzīvojās uz mana pleca, bet negulēja. Kad Marina bija pārradusies, pievērsāmies brokastīm un iedzīves vākšanai. Otrajā aspektā man pašam bija prieks, ka mums izdevās apsteigt vāciešu ģimeni, kas bija mums apmetusies blakus - mēs izrādījāmies organizētāki par vāciešiem! Beigās gan arī mūs organizētība pievīla - bijām jau izbraukuši no kempinga, kad es Marinai pavaicāju, vai viņa no virtuves bija paņēmusi manu telefonu, ko tur biju atstājis lādēties. Nebija. Braucām vien atpakaļ.

Ar to arī šai reizei būs gana, kamēr vēl kaut ko neesmu aizmirsis.