Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmās dienas maršruts bija pavisam vienkāršs: pa Tallinas šoseju aizbraukt līdz Tallinai. Gluži vienā piegājienā šādu distanci parasti neveicam, līdz ar to, kā jau tas ierasts šajā ceļā, piestājām Pērnavā. Idejiski es droši vien izvēlētos apstāties kādā pilsētā, kurā būts mazāk reižu, bet sevišķu alternatīvu nav, vismaz ja vēlies pauzi taisīt aptuveni brauciena vidū. Nekādu dižo plānu šajā pilsētā mums nebija, un pirms pāris gadiem jau kārtīgāk šajā pilsētā izdzīvojāmies (šķiet, ka par mūsu 2021. gada vasaras Igaunijas tūri aprakstu tā arī nebiju uztapinājis, tas vilciens laikam gan būs nokavēts). Kā lai arī nebūtu, Marina izlēma, ka piemērots pastaigas mērķis mums būs piejūras parks. Ceļā uz Pērnavu bērniem (un tālab arī Marinai) bija izaicinājums - viņi varēja dabūt pa vienai želejas konfektei ik pēc noteikta intervāla (tipiski - apmēram ik pēc 20 kilometriem). Paši bērni, protams, šo konceptu ne līdz galam pieņēma, bet konfekšu turētāja bija nepielaužama, un man par pārsteigumu līdz Pērnavai bijām tikuši, pakā vēl esot konfektēm. Pati Marina arī sekoja šiem ierobežojumiem, kamēr es pret sevi biju stingrāks - neapēdu nevienu želejas konfekti (jo man tādas negaršo).

Šī bija karstākā diena mūsu divu nedēļu ceļojumā, un jau pastaigā pa Pērnavu mēs novērtējām, cik prātīgs bija lēmums braukt uz Ziemeļiem - ja jau Pērnavā mums šķita, ka ir pārāk karsts, cik gan nepatīkama būtu laika pavadīšana kādā siltākā zemē! Pati Pērnava, protams, ne ar ko sen vairs pārsteigt nevar, ja nu vienīgi cilvēku daudzums tajā bija vēl lielāks, nekā es būtu gaidījis - tāda Dienvidu kūrorta sajūta, ka visu laiku sev jāatgādina, ka nē, tu esi vēsajā un atturīgajā Igaunijā. Interesantākais, ko šajā pastaigā redzējām - ziloņu skulptūras krūmu veidolā. Kā izrādās, Pērnavas ziloņiem ir gana sena vēsture - jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados koka zilonis bija sastopams Pērnavas pludmalē, ar laiku tas gan sapuva, taču 2013. gadā tas piedzīvoja atjaunošanu un nu jau kādu laiku arī pilsētas parka teritorijā ir novērojama ziloņu ģimene, tā gan ir veidota no mākslīgā zālāja. Te sevi no sliktākās puses parādīja Jurģis, kurš vispirms mēģināja izplūkāt mazākajam zilonim sānu, bet pēc tam ar lēcienu ieķērās lielākā ziloņa ilknī (tas bija stipri negaidīts manevrs, ko nepaspējām novērst) un tajā iekārās. Nācās jaunieti evakuēt, par ko viņš pauda savu attieksmi, nelabi brēcot. Ar to mūsu vizīte Pērnavā beidzās - vedām histērisku Jurģi uz auto. Estere tikām mierīgi braukāja ar savu skrejriteni.



Otrajā brauciena piegājienā notika tas, uz ko bijām cerējuši - Jurģis, kārtīgi izbļaustījies, iemiga, līdz ar to nebija jāsatraucās par viņa diendusas jautājumu un uzvedību vakarā (iespējams, ka gulēja arī Estere, bet tas nevienu sen vairs sevišķi nesatrauc, viņa bez diendusas nekļūst vakaros hiperaktīva, tik vien kā mašīnā ir klusāks, kad viņa guļ). Nekāda sevišķa kultūras programma Tallinā mums nebija ieplānota, devāmies pa taisno uz Lasnamē rajonu pilsētas Austrumos, kur dzīvo mūsu draugi. Te jāpiebilst, ka ir gaužām neērti, ka šie draugi nav precējušies, līdz ar to viņus nevar vispārināt kādā iekļaujošā veidā. Tomēr katru reizi rakstīt "Raitis, Anita un Alise" ir pārāk neērti, tālab turpmāk viņus saukšu par Katleriešiem (atbilstoši apkaimei, kurā viņi mitinās). Kas attiecas uz gan Lasnamē kopumā, gan Katleriem konkrēti, kā jau guļamrajoniem raksturīgi, šajā pilsētas daļā igauņi ir mazākumā (nedaudz virs 25%), jau pirmajā gājienā līdz veikalam sastapu čali "Raseja" jakā, pašā veikalā dzirdēju gandrīz tikai krievu valodu. Un, kas mani šokē - Tallinā šajā valodā ir ļoti daudz uzrakstu, arī veikalos produktu stendu nosaukumā būs ne tikai "Piim", bet arī "Молоко". Rīgā kaut kas tāds tomēr palicis stipri tālā pagātnē.

Būtiska detaļa mūsu vizītei Tallinā: bijām ieradušies tieši uz Alises 3. dzimšanas dienas svinībām (ok, nekādu grandiozu svinību nebija, citu viesu, izņemot mūs nebija, bet tomēr). Bērni itin jauki spēlējās, es ar Raiti itin jauki dzēru alu, Marina ar Anitu itin jauki papļāpāja. Labi, patiesībā, protams, pļāpājām visi ar visiem, nevis "sievietes par bērniem, vīrieši par mašīnām". Aizstaigājām uz pāris tuvākajiem rotaļu laukumiem (tie Katleriešu dzīvesvietas tuvumā, jāatzīst, ir satriecoši iespaidīgi), un tā vakars itin ātri pagāja. No rīta Raitim bija gaidāma darbadiena, Alisei - dārziņš, bet mums - prāmis, tālab gluži visu cauri nakti sēdēt nevarējām. Uz nakti es ar Marinu un Jurģi iekārtojos uz dīvāna, bet Estere - uz paklāja. Iekārtojāmies gan kaut kā tā, ka man bija ļoti maz vietas, līdz ar to es nožēloju, ka nebiju sev arī no mašīnas paņēmis paklājiņu.

Rītu sāku ar skrējienu. Tā kā nebiju atcerējies savlaicīgi uzlikt lādēties telefonu, tad skrēju bez tā un diezgan haotiski. Proti, salīdzinoši bez plāna, tik vien, kā ar mērķi savākt desmit kilometru distanci.

Pēc tam skriet devās Marina (es, kā jau parasti, biju aizgājis skriet stratēģiski gana agri, lai visi vēl gulētu), kamēr Anita rūpējās par to, lai mums būtu ko ēst, tad vēl ātra vizīte tuvējā benzīntankā, uzpildot gan benzīnu, gan LPG, un Prismā pēc jauna podiņa Jurģim, un - visi uz auto, visi uz prāmi. Raitis mūs bija brīdinājis, ka Tallina mēdz pārsteigt ar dramatiskiem korķiem, tāpēc uz prāmi jādodas maksimāli savlaicīgi, tad nu tā arī darījām. Korķī neiekļuvām, bet drošāk noteikti ir ierasties mazliet par agru, nevis nokavēt (izņemot lidostās, kur gan parasti ierodos pēdējā brīdī). Mazliet laika rindā, un bijām jau uz prāmja.

Jurģim šis bija pirmais brauciens ar prāmi, kamēr Estere bija devusies uz Somiju pirms pieciem gadiem, proti, viena gada vecumā, kas nozīmē, ka kaut cik apzinātā vecumā arī viņai šis bija pirmais prāmja ceļojums. Tiesa, izrādījās, ka mūsu bērniem it nemaz nepatīk prāmja foršākā daļa - iziet ārā uz klāja, izbaudīt sauli un vēju, jo tieši vējš viņiem galīgi neiet pie sirds. Marina uz prāmja piedzīvoja vilšanos kafijas jautājumā (un tādu viņa šī ceļojuma laikā piedzīvos atkal un atkal) - ka somiem iecienītākais kafijas veids ir uz karstās virsmas ilgstoši siltā veidā turēta kafija, kura garšojot gaužām slikti. Man kā cilvēkam, kuram jebkura kafija garšo slikti, šī vispār nav sāpe, bet Marinai kafijas kvalitāte ceļojuma laikā sagādāja ciešanas. Kas uz prāmja ir relatīvi labi ar bērniem, ka tur ir pieejamas rotaļu istabas. Tiesa, arī te mēs neiztikām bez skandāla, mūsu bērniem sākot konfliktēt ar kādiem svešiem puikām cīņā par rotaļu ķieģeļiem, bet tā tas notiek un par to nav vērts pārmērīgi pārdzīvot. Lai vai kā, brauciens no Tallinas uz Helsinkiem ir tikai nedaudz ilgāks par divām stundām un izklaidēt bērnus uz prāmja noteikti ir vieglāk nekā izklaidēt bērnus lidmašīnā.


Bijām noskatījuši kempingu aptuveni desmit kilometru attālumā no Helsinku centra. Tiesa, pilnīgi pretējā virzienā tam, kurp grasījāmies braukt tālāk, proti, pilsētas Austrumos, toties ar patīkamu bonusu - mazāk kā desmit minūšu gājienu līdz tuvākajai metro stacijai, kas, savukārt, deva iespēju vienkārši un bez raizēm par stāvvietām nokļūt Helsinku centrā. Tiesa, šo plānu atlikām uz nākamo dienu, otrdienas vakara cēlienu pavadot kempingā un tā apkārtnē. Šī kempinga īpatnība bija tāda, ka recepcijā mums pavēstīja, ka nedrīkstam likt teltis tuvāk kā četrus metrus vienu no otras (nekas, ka esam atbraukuši kopā). Nav tā, ka tas mums sagādātu kādas neērtības, vienīgi Estere turpmāk katrā kempingā satraucās par attālumu starp mūsu teltīm, lai arī citur šādu ierobežojumu nebija. Kempings bija itin jauks, turpat blakus bija arī pludmale. Izgājām aplīti pa rajonu, neko sevišķi interesantu tur gan neatradām, bet bērni vismaz varēja izbraukt ar skrejriteņiem, tāpat piestājām Hesburgerā pēc saldējuma (un nozvērējāmies tuvākajā laikā vairs neapmeklēt Hesburgeru). Ieēdām vakariņas, un - gulēt!


Ko es darīju no rīta, droši vien nav grūti uzminēt. Protams, ka devos skrējienā. Biju noskatījis, ka no kempinga itin ērti varēja aizskriet uz Kallahdenniemi ragu (pussalu?), ko tad arī izdarīju. Man vispār patīk skrējienos apmeklēt vietas, kas interesanti izskatās kartē, un šī perfekti atbilda šādām prasībām. Skrējienā sastapu vairākas stirnas, dažādus ūdensputnus un itin nelielu skaitu cilvēku. Pašam negaidītākais elements - akmens ar informatīvu plāksni. Tādā ziņā, ka somiem lieli akmeņi parasti galīgi nešķiet intersanti un šis pat pēc Latvijas standartiem nebūtu nekāds baigākais izcilnieks, bet tomēr - ar kaut ko ievērojams. Noskrēju 15 kilometrus, tad devos nopeldēties, un biju gatavs sākt dienu ar ģimeni.





Viena no pozitīvajām lietām, nakšņojot teltī kempingā, ir vēlais "check-out" laiks. Somijā, atbilstoši mūsu novērojumiem, teltotājiem kempings jāatstāj līdz trijiem pēcpusdienā. Tas nozīmē, ka no rīta varējām vēsā mierā aizbraukt uz pilsētu, atstājot mašīnu kempingā. Lai izskatītos, ka mēs neesam no turienes vēl pavisam prom, vienu no teltīm novācām, bet otra palika mūs gaidīt nesaliktā veidā.

Brauciens uz pilsētu bija maksimāli vienkāršs - iekāp metro, aizbrauc astoņas pieturas, kāp ārā un esi centrā. Tiesa, jāņem vērā apstāklis, ka šis mums bija pirmais ārzemju brauciens, kurā vispār nebija paņemti līdzi rati, un pagaidām Jurģis vēl nav nekāds dižais staigātājs, līdz ar to pieejamais pastaigas apjoms nebija sevišķi liels un to vēl vairāk ierobežoja mana sākotnēji kļūdainā izpratne par debespusēm. Kā lai arī nebūtu, par mērķi, kurp doties, izvēlējāmies Siņebrihova (Sinebrychoff) parku, nosauktu par godu kādreiz tā teritorijā bijušai alus darītavai. Nekādu konkrētu iemeslu, kālab devāmies tieši tur, nebija, ja neskaita standarta apsvērumu, ka ar bērniem ir labi iet uz parkiem un parkos parasti ir rotaļu laukumi. Otrais apgalvojums gan šajā reizē izrādījās kļūdains, bet vismaz mums bija mērķis, kaut cik pa Helsinkiem pastaigājāmies (manā gadījumā gan ir tā, ka šajā pilsētā ir būts gana daudz, lai vajadzības vēl kādu reizi pa to paklaiņot īsti nebūtu) un vismaz kaut ko redzējām. Pēc parka turpat netālu atradām arī rotaļu laukumu, kas bērniem sagādāja prieku, bet Marina atrada Lego veikalu, kas prieku, savukārt, sagādāja viņai. Un, tā kā mēs visi tikām arī pie saldējuma, tad var teikt, ka ar vizīti Helsinkos palikām apmierināti, un labā noskaņojumā varējām kāpt vilcienā un braukt atpakaļ uz mūsu kempingu, tur novākt telti un doties tālākos piedzīvojumos.