Kazhes pierakstu burtnīca

Navigācija ieteica uz Turku, kas bija mūsu šīs dienas mērķis, doties pa Helsinku mazo apvedceļu (numur 101, nevis E18), un bez sevišķiem sarežģījumiem tikām ārā no Somijas galvaspilsētas. Ceļā jāpavada aptuveni divas stundas, kas ir pieciešams laika daudzums, ko ar bērniem veikt bez pauzēm. Šī būtu īstā situācija, kur padalīties ar savu pieredzi par Somijas autobraukšanas kultūru. Viena no populārākajām tēmām tajā sociālajā tīklā, kuru agrāk sauca par Twitteri un kuru mūsdienās nesauc, bet ļauj tam iet, kur pats vēlās, allaž bija: "Kāpēc pie mums viss ir slikti, bet ārzemēs viss ir labi", un viena no šīs tēmas apakštēmām ir ceļu satiksmes kultūra, par kuru daudzkārt esmu lasījis tekstus iz kategorijas "tikai Latvijā, ja tu brauc ar maksimālo atļauto ātrumu, tevi apdzīs, bet, piemēram, Somijā, ja tu pa ceļu, kur atļautais ātrums ir 80km/h, brauksi ar 80km/h, tevi neviens neapdzīs, jo visi brauc ar šādu ātrumu". Te nu varu teikt droši: buļļa kaka! Jā, Somijā tu daudz retāk kā Latvijā sastapsi šosejas "lidotājus", kas atļauto ātrumu pārkāpj par 30 un vairāk kilometriem stundā, bet tādu, kas brauc ar 10 vai 15 stundas kilometru pārkāpumu, arī tur netrūkst. Jā, satiksme kopumā ir mierīga, apdzīšanas manevri nav pārgalvīgi, bet runāt par absolūtu likumpaklausību arī ir nevietā. Un, jā, es sekoju tam, ka šie ātruma pārkāpēji lielākoties brauc mašīnās ar Somijas numuriem, nevis pie vainas ir bezkaunīgie latvieši. Tiesa, ātrāk kā ļauts visbiežāk brauc līdzīga tipa mašīnas kā Latvijā - ar izcelsmi no Bavārijas, vai nu ar trīs burtu nosaukumu vai četru riņķu logotipu.

Pašā Turku gan mēs šajā brīdī neapstājāmies, bet devāmies pa taisno uz kempingu, kurš atradās uz Rietumiem no pilsētas. Šķiet, ka mēs paši uzskatījām, ka Ruissalo ir pussala, bet patiesībā - sala. Vienlaikus neko īsti tas nemaina. Interesantākais, braucot uz kempingu, bija redzēt lielo prāmi braucam pa, kā izskatījās no malas - pļavu. Patiesībā tur, protams, ir visai šaurs ceļš pa jūru, bet ar spalvainām govīm priekšplānā un lielu sarkanu prāmi fonā nudien bija iespaidīgs. Kempingā bija grūti izvēlēties vietu, kur teltis atrastos ēnā, tomēr beigās kaut kādu variantu starp kokiem atradām. Aizgājām uz kempinga galā esošo pludmali, es un bērni nopeldējāmies (Marinai, kā jau ievadā bija teikts, peldkostīms bija palicis Rīgā), bet tad Marina devās paskriet, kamēr mēs - gatavot vakariņas. Ar tām gan sanāca sarežģījumi - sākumā mierīgi dzīvojāmies pa virtuvi trijatā, bet tad, kad bērni jau ēda, piedzīvojām riktīgu uzlidojumu - virtuves ēku un galdiņus ārā pie tās okupēja vairāki desmiti skolas vecuma francūžu, radot pamatīgu troksni un arī vienkārši sajūtas, ka te bija pārāk daudz cilvēku. Mēs jau iepriekš bijām redzējuši viņu apmetni - riņķi izvietotas teltis, bet tagad sastapām arī pašus to iemītniekus. Vienīgais labums bija, ka viņi vismaz negatavoja ēst, bet visi draudzīgi stūma māgās kebabus.


Nākamajā rītā skriešanai laika nebija, jo jau 8:45 mums bija prāmis uz Mariehamnu Ālandu salās. Nepieciešamība novākt teltis un to saturu, kā arī sagatavot somas vizītei salās, paredzēja agru celšanos un operatīvu rīcību. Par laimi ar šo lietu mums nekādu problēmu nav, un jau pusotru stundu pirms prāmja atiešanas laika atradāmies ostas tuvumā. Taču tur mūs sagaidīja kaut kas tāds, ar ko principā bijām rēķinājušies, bet kas tāpat apbēdināja. Proti, maksas stāvvieta, kas uz divarpus diennaktīm, ko mašīnai te būtu jāpavadu, izmaksāja 45 eiro. Ja ņem vērā, ka mašīnas nevešana uz salām mums ietaupīja ap 100 eiro, gandrīz puses šīs naudas samaksāšana "tupa" par stāvvietu šķita sāpīga. Marina par šādu ierosinājumu nebija sajūsmā, bet tomēr vienojāmies, ka viņa ar bērniem un somām paliks turpat termināļa tuvumā, kamēr es aizbraukšu kādu gabaliņu nostāk cerībā atrast lētāku vietu, kur atstāt auto. Tā arī izdarīju, un aptuveni 600 metrus no vietas, kur bija mana ģimene, turpat uz galvenā ceļa atradu brīvu bezmaksas stāvvietu ielas malā (tā patiešām bija bezmaksas stāvvieta, nevis kāda kļūda manā izpildījumā). Atstāju auto tur un priecīgs devos pie savējiem (pie reizes paķēris līdzi telti, kura nez kādēļ bija palikusi auto bagāžniekā). Jau ieradies galā, atcerējos kādu agrākā rīta stundā ievērotu detaļu - ieslēgtu gaismu auto bagāžniekā. Nevēlējāmies pārbaudīt, vai akumulators šādu lampiņas darbināšanu pārdzīvos, tad nu devos atkal līdz auto, šajā reizē jau skriešus, jo laika vairāk, protams, nekļuva.

Rezultātā, protams, diezgan ilgi tāpat gaidījām uz prāmi. Pasažieriem bez auto, domājams, pieļaujamais ierašanās laiks ir vēlāks nekā tiem, kas brauc ar savu transporta līdzekli. Mazliet mulsināja formulējumi termināli un tas, vajadzēja vai nevajadzēja mums kādam uzrādīt savas pases, beigās izrādījās - nevajadzēja. Pēc kāda laiciņa prāmis tomēr ieradās, un varējām doties uz Ālandu salām. Foršākais šajā braucienā - ceļš uz Mariehamnu ved gar lielākām un mazākām saliņām, līdz ar to skats uz jūru visu laiku ir interesants un mainīgs, nevis monotoni zils. Vēl te vajadzētu pastāstīt, ka lai arī Ālandu salas ir vilinošs galamērķis, lielais (11 stāvu) prāmis speciāli tieši uz tām nebrauc, bet gan Mariehamna ir tikai pieturvieta tā ceļā no Somijas uz Zviedriju. Līdz ar to arī liela daļa no mūsu ceļabiedriem gatavojās ilgākam braucienam par mūsējo. Vienlaikus labums tajā, ka šis prāmis ir nosacīts tālbraucējs (vismaz ja salīdzina ar divām stundām starp Tallinu un Helsinkiem) ir tāds, ka uz šī prāmja ir daudz vairāk dažādu laika pavadīšanas iespēju, līdz ar to bērnus uz tā izklaidē piecarpus stundu garumā (mūsu šī ceļojuma ilgums) bija vieglāk nekā divas stundas iepriekšējā prāmī. Jau Lego istaba vien ļāva būtiski saīsināt ceļu. Vēl viens patīkams bonuss bija dzīvā mūzika, džeziskam trio spēlējot liegas melodijas. Mans lielākais prieks - nezinu, ar kādas zombēšanas palīdzību, bet panācu, ka nospēlēja arī Toma Veitsa "Little Trip to Heaven" (mūsu kāzu dziesmu, saite, protams, uz īsto Veitsu, nevis netapušu ierakstu uz prāmja).





Vienīgais sarežģījums šajā braucienā bija tas, ka Jurģim uz prāmja uznāca miegs, bet aizmigt neizdevās, līdz ar to ceļojuma beigās mums bija viens ļoti miegains bērns (ar Esteri tur, protams, nekādu problēmu nebija), un jau uzreiz pēc izkāpšanas krastā kļuva skaidrs, ka nekāds dižais gājējs no viņa nebūs. Nebija jau veicamā distance nekāda lielā, tomēr pusotru kilometru līdzās visai smagai mugursomai (ar telti, trim paklājiņiem, trim guļammaisiem un vēl šādiem tādiem sīkumiem) nest arī trīsgadnieku, kurš visai ātri kļuva maksimāli ļengans un pilnīgi iemiga, nebija nemaz tik viegli. Tomēr galā, protams, nokļuvām, izlikām telti, Jurģis turpināja gulēt uz izklāta paklājiņa, Marina viņu pieskatīja, Estere iekārtojās teltī, bet es gāju gatavot pusdienas. Kad visi bija izgulējušies, ieēdām un devāmies nelielā pastaigā pa Mariehamnu.


Tātad, skaidrojums par Mariehamnu un vispār vietu, kur bijām nonākuši. Pirmkārt, latviešu valodā pareizi ir teikt Olande un nevis Ālandu salas, jo zviedriskais Åland ir lasāms ar Ō kā sākuma burtu. Otrkārt, Olande kopš 1920. gada ir demilitarizēta zona, ar Tautu Savienības lēmumu tā kļuva par autonomiju Somijas sastāvā, neapmierinot vietējo iedzīvotāju vēlmi pievienoties Zviedrijai. Savā ziņā mūsdienu Somijas sastāvā tā joprojām ir daļēja anomālija - teritorija, kurā zviedru valoda ir vienīgā valsts valoda, Olandei ir savs parlaments, savs pasta un policijas dienests, un pat Eiropas Savienībā tā iestājas ar atsevišķu referendumu no pamata Somijas. Vienlaikus, cik saprotu, mūsdienās ar aktuālo Olandes statusu ir apmierināta gan Somija, gan pati Olande un nevienam nav intereses kaut ko šajā visā mainīt. Un pat Somijas iestāšanās NATO Olandi tieši neskar, jo tā joprojām ir demilitarizēta, kas, starp citu, to bija paglābis Otrā pasaules kara gados no jebkādas iesaistīšanās karā, Olandes neitralitāti visas iesaistās puses respektēja un tās tirdzniecības kuģi turpināja kursēt. Vēl viena interesanta detaļa par Olandi - tajā mājvietu ir atraduši daudzi latvieši, mūsdienās latviešiem veidojot 1.6% no tās iedzīvotājiem, atpaliekot no tikai zviedriem, somiem un rumāņiem.

Mariehamna tikām ir Olandes galvaspilsēta, tās vēsture sākusies 19. gadsimtā, nosaukta par godu Krievijas imperatora Aleksandra II sievai Marijai, pilsētas nosaukums zviedru valodā nozīmē "Marijas osta". Tieši ostas vajadzību pēc pilsēta arī izveidota, mūsdienās tajā dzīvo vairāk kā 10'000 cilvēku (no 30'000, kas ir kopējais Olandes iedzīvotāju skaits), gada laikā to apmeklējot pusotrs miljons tūristu, proti, cilvēku plūsma pilsētā ir nopietna. Galvenais apskates objekts - Jūras muzejs un 1903. gadā būvētais burinieks "Pommern", kas jau vairāk kā 70 gadus ir Jūras muzeja daļa.

Starp citu, lai arī Olande ir demilitarizēta, līdz ar putinlandes pilna mēroga invāziju Ukrainā, tā nebūt nav malā no pasaules notikumiem, Mariehamnā notiek pasākumi Ukrainas atbalstam un, ja var ticēt Euronews rakstam, salas devušas patvērumu 300 ukraiņu bēgļiem.


Pirmajā pastaigā devāmies tepat netālu - līdz vienam no pilsētas centrālajiem laukumiem, kur Marinai vajadzēja nobildēt skulptūru kāda virtuālā slēpņa apmeklēšanai. Tiesa, gluži pie pašas skulptūras tikt nevarēja, jo teritorija ap to bija iežogota, gatavojoties vienam no Mariehamnas gada svarīgākajiem notikumiem - Rock Off festivālam, kurš risinās tieši šajā laukumā un kuram vajadzēja sākties nākamajā dienā. Protams, mēs par šādu festivālu neko dzirdējuši nebijām, un nav jau brīnums - ja skaļākais vārds, kas festivālā piedalās, ir Sash!, tad diez vai tas ir manai gaumei domāts festivāls.



Apskatījuši pieminekli Marijai Aleksandrovnai (tai pašai imperatora sievai), caur saliņu Lilla holmen devāmies kempinga virzienā. Te apskatījām gan kārtējās savvaļas zosis, gan arī nosacītu minizoodārzu ar trušiem, vistām un pāviem. Un piestājām rotaļu laukumā, no kura bērnus bija grūti dabūt ārā, un bez skandāla tas neizdevās. Tad, savukārt, bija laiks vakariņām un iešanai gulēt. Ar pēdējo gan radās sarežģījumi - kamēr relatīvā šaurība teltī mums netraucēja, par problēmu kļuva mūsu kaimiņi - daži čaļi uz motocikliem, kuri, šķiet, bija ieradušies uz jau piesaukto mūzikas festivālu. Viņi līdz diezgan vēlai nakts stundai sēdēja pie savām teltīm un ļoti skaļi sarunājās, labi vēl, ka somu valodā, proti, smadzenes nelika man ieklausīties viņu sarunās, bet tāpat gulēšana nekāda izcilā nesanāca.






No rīta man nekur sevišķi jāsteidzās nebija, tāpēc devos paskriet. Izlēmu doties uz Dienvidiem no Mariehamnas, ceļš tur ļoti glīti veda pa vairākām salām, kuras savieno tilti, par tālāko Dienvidu punktu kļuva sala ar nosaukumu Bergö, kurā gan ieskrēju minimāli, jo tāpat skrējiena distance sanāca teju 19 kilometrus gara. Lielākais prieks tikām bija sala ar nosaukumu Nåtö, kurā radu liecības, ka NATO jau sasniegusi šo demilitarizēto zonu, uzstādot te savu kiosku un izveidojot bioloģisko laboratoriju (joks!). Satiku atkal pāris stirnas, redzēju daudz gārņu. Izskrēju arī nelielu dabas taku jūras tuvumā, kur nācās daudz vairāk domāt par to, kur lieku kāju, jo lielākoties bija jāskrien pa akmeņiem - vērtīga treniņa variācija. Vispār, ja ceļo ar bērniem, skrējieni ir labākais veids, kā palielināt ceļojuma laikā redzētā daudzumu.

Par to, ko mēs varētu paspēt paveikt īsās vizītes Olandē laikā, bijām iepriekšējā vakarā daudz domājuši un beigās izlēmām, ka ja jau galvenais apskates objekts te ir Jūras muzejs, būs vien jādodas uz to pašu (atkal jau - ar Jurģi kaut kādi garāki pārgājieni nav iespējami, līdz ar to jārīkojas ir maksimāli racionāli). Tas atrodas netālu no ostas, kurā bijām iebraukuši Olandē, gājām tad vien uz muzeju, pie reizes mazliet apskatot pašu Mariehamnu. Lai arī tā skaļi nes visas Olandes galvaspilsētas vārdu, sajūtu līmenī tā ir mazpilsēta ar viena līdz divu stāvu koka apbūvi un nebūt ne kaut kas liels un nopietns, kas patiesībā pats par sevi ir ļoti ok. Lielākā pilsētas iela ir Storagatan, kuru platāku dala ielas malā esoša aleja, tā ved no ostas līdz parkam, šķērsojot pilsētu Rietumu-Austrumu virzienā. Jā, pilsētas "platums" tās centrālajā daļā ir nedaudz virs viena kilometra (proti, attālums no jūras Rietumos līdz jūrai Austrumos), līdz ar to viss ir maksimāli kompakts.

Mūsu pirmais pārsteigums, ienākot Jūras muzejā, bija izdzirdētā valoda un logotips - bijām te ieradušies reizē ar "Impro" tūristu grupu no Latvijas. Zinājām jau iepriekš, ka Olandē ir daudz vietējo latviešu, bet uztrāpījāmies arī uz latviešiem - tūristiem. Un, manuprāt, tā pat nebija vienīgā latviešu grupa, kas šajā dienā bija sastopama Mariehamnā. Prognozējami pārmērīgi biedroties ar tautiešiem nesākām, tā vietā devāmies apskatīt, kas tad labs ir šajā muzejā. Lielākais tā lepnums ir autentisks pirātu karogs, viens no diviem vai trim, kas saglabājušies. Te var piebilst, ka viens no šiem trim karogiem, kas atrodas kādā Jūras muzejā ASV, izskatās pēc mēsla, atšķirībā no Olandes karoga, kurš ir reāli stilīgs.

Vēl muzejā var itin daudz ko uzzināt par kuģošanas vēsturi šajās salās un ne tikai, ir daudz stāstījumu (un arī vecu fotogrāfiju) par jūrnieku dzīves ikdienu, kā arī (un tas ir ļoti būtiski) ir padomāts par bērniem, tai skaitā nodrošinot viņiem istabu ar iedomātiem jūras mošķiem (kādiem savulaik, kā zināms, mūsu senči ticējuši). Interesanti, ka muzejs arī pats ir iekārtots kā kuģis, tā iekšpusē ir gan klājs, gan masti, gan lejā ir kas līdzīgs kravas nodalījumam. Bez bērniem, protams, tur būtu ilgāk ko staigāt un lasīt, un pētīt, bet arī kopā ar jauniešiem to varēja apskatīt itin labi.




Neatkarīga un reizē tomēr atkarīga muzeja daļa ir burinieks "Pommern", kurš atrodas turpat jūras krastā blakus muzejam. Uzkāpt uz kuģa tu vari ar to pašu biļeti, kas paredzēta Jūras muzejam, taču formāli tie skaitās divi atsevišķi muzeji. "Pommern" savos aptuveni 40 gados uz jūras ir daudz pieredzējis, bet tas skaitās kuģis ar laimīgu likteni - nav cietis nevienā Pasaules karā, divkārt (1930, 1937) uzvarējis Lielajā graudu sacīkstē - braucienā no Austrālijas uz Angliju, bet mūsdienās tas ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Olandē. Tīri no ekspozīcijas kvalitātes viedokļa, es pat teiktu, ka pamata muzejs bija interesantāks, vienlaikus izstaigāt burinieku un tā daudzās telpas arī bija gana aizraujoši. Kā atrakcija par papildu maksu ir pieejama iespēja uzkāpt kuģa mastā (neizmantojām) vai veikt tā uzturēšanas darbus - izkaļot veco darvu no dēļu šķirbām un aizpildot tās ar jaunu (arī to mēs tikai apskatījāmies, kā dara citi). Bet kopumā noteikti varu rekomendēt šo abu muzeju apmeklējumu - tur ko darīt būs kā lielam, tā mazam, un arī cilvēku daudzums tajos šķita optimāls - nebija ne drūzmas, ne tukšuma sajūtas.


Pavadījuši savas trīs stundas muzejos, devāmies atpakaļ uz Mariehamnas centru, kādā brīdī gan sadalījāmies - es ātrā solī devos uz pārtikas veikalu pēc saldējuma, pārējie daudz rāmākā tempā man sekoja. Pēc tam ēdām saldējumu un visi jutāmies labi.


Vēl viena interesanta pieredze, kas mums bija Mariehamnā, bija veco auto festivāls - bijām uztrāpījuši uz ikgadēju pasākumu, kad Olandē sabrauc dažādi autentiski pagājušā gadsimta piecdesmito-septiņdesmito gadu automobīļi, lai piedalītos... kaut kādā pasākumā, detaļas mani sevišķi neinteresēja. Taču būtiskākais bija tas, ka ielās bija daudz ļoti labi koptu vecu mašīnu, uz kurām bija patiešām prieks skatīties. Dažus glītākos eksemplārus arī nobildējām.






Ieēduši saldējumu, devāmies uz kempingu, jo Jurģim bija diendusas laiks. Pēcāk vēl aizgāju nelielā ekskursijā pa pilsētu divatā ar Esteri (Jurģim vēl vienai pastaigai diez vai būtu enerģija), izstaigājām vēl vairākas mazās pilsētiņas ielas, pavērojām Mariehamnas ikdienas dzīvi. Toties atceļā mums pavisam noveicās: izlēmām turpat iepretī kempingam uzkāpt paugurā, kur atradās vecas dzirnavas. Apskatījām tās, un ievērojām - pag, te tak aug mellenes, lai arī ļoti sīciņas! Un sākām ar tām našķoties. Pielasīju arī mellenes Jurģim, kāpām lejā un ievērojām arī meža zemenes. Un, protams, zemāk mellenes bija būtiski lielākas nekā tās, ar kurām biju cīnījies paugura augšdaļā. Salasījām vēl mazliet, un devāmies pie Marinas un Jurģa.



Vakarā, savukārt, skrējiens bija paredzēts Marinai - Somija (un Olande) vispār ir ļoti labi piemērota skriešanai, ir daudz meža taku, tāpat ir plati trotuāri, daudz gājēju un velosipēdistu ceļu un, protams, arī klimats vasarā šādai aktivitātei ir maksimāli patīkams. Tikām es ar bērniem aizgāju vēlreiz ogās, arī Jurģis ļoti cītīgi lasīja mellenes, turklāt man par pārsteigumu - galvenokārt krūzītē un nevis mutē. Lai vai kā, pielasījām divas gandrīz pilnas krūzes ar mellenēm nākamās dienas brokastīm.

Vienu lietu šajā vakarā mums vēl sanāca izdarīt - mēs pārvietojām savu telti. Mūsu kaimiņi - baikeri, kuri jau iepriekšējā vakarā bija bijuši gana skaļi, lielāko daļu no šīs dienas bija pavadījuši kempingā, turpinot tankoties ar alu un līdzīgiem dzērieniem un kļuva arvien kvalitatīvāki, turklāt dienas gaitā viņiem pievienojās pāris meičas stiklainām acīm, kuras bija vai nebija pilngadīgas (dokumentus mums neuzrādīja). Prognoze bija, ka šis vakars kempingā varētu izvērsties vēl skaļāks un potenciāli arī daudz karstāks par iepriekšējo, tāpēc neizjauktā veidā aiznesām telti uz citu kempinga galu, iepriekš pārliecinājušies, ka tur mums būs garlaicīgāki kaimiņi. Tiesa, vakarā lija lietus un rezultātā neviens nekur pie telts baigi netusēja, bet lai vai kā, izgulējāmies šoreiz mierīgāk.

No rīta es atkal devos skriet, šoreiz sev par ceļa mērķi liekot pilsētas Ziemeļu galu. Vispirms apskatījos vietējo futbola stadionu, kurā spēlē Somijas augstākās līgas komandas "IFK Mariehamn" (vīriešu) un "Åland United" (sieviešu). Abas divas ir bijušas Somijas čempionvienības - dāmas pēdējo reizi 2020. gadā, bet vīri vienīgo reizi 2016. gadā. Komandām no pilsētas 10'000 iedzīvotāju - nebūt ne peļams sasniegums. Tālāk ceļš mani veda uz Apalängens våtmark jeb Apalangenas mitrāju. Tiesa, Google maps kaut kā nemācēja pareizi man parādīt piekļuves ceļu tai teritorijai, līdz ar to paskrēju tai garām, bet atceļā no otras puses (jau ar Openstreet karti) iekšā tiku, un izskrēju aplīti pa laipu. Domāju jau doties atpakaļ uz kempingu, bet tad ievēroju kartē vienu putnu vērošanas torni, izmetu vēl līkumu līdz tam. Tornis gan izrādījās tik ļoti ieaudzis biežņā, ka to bija pagrūti atrast. Toties daudz vieglāk gāja ar slēpni tā pakājē - rezultātā ne tikai atradu slēpni, bet pat ielogoju to Internetā (pirmo reizi kopš 2020. gada!). Tad gan devos virzienā uz kempingu, summā sanāca 18 kilometri - gandrīz tikpat, cik iepriekšējā dienā, tikai šoreiz visai neplānoti.





Prāmis mums bija gaidāms tikai divos dienā, līdz ar to varējām pārmērīgi nesteigties doties prom no kempinga, kā arī - iziet vēl kādu līkumu. Protams, ja ņem vērā, ka lielākā daļa Mariehamnas centra daļas ielu jau bija izstaigātas, nekādu baigo variantu radošām pastaigām nebija, tomēr Marina kartē uzgāja kādu saistošu parka tipa teritorijas daļu netālu no ostas, kur Estere ar lielu prieku paložņāja pa akmeņiem, paskatījāmies, kā vietējie spēlē disku golfu un tad devāmies jau uz prāmi. Jurģis gan iespītējās, ka viņam "sāp kājas", bet šajā reizē nācās vien iet pašam - mums atkal bija smagas somas, un šobrīd viņš vēl nebija noguris, līdz ar to nekādas atlaides viņam nepienācās.




Brauciens ar prāmi atpakaļ uz Turku padevās grūtāks par turpceļu, jo Jurģis ļoti gribēja gulēt diendusu, tikai pats to, protams, neapzinājās un pret to protestēja. Līdz ar to sākumā Marina ar viņu nocīnījās minūtes 40 uz kāda dīvāna, tad es šo savācu un vēl kādas 20 minūtes panēsāju rokās pa gaiteņiem gar kajītēm, līdz viņš beidzot atplīsa. Pa to laiku vietā, kur sēdēja Marina ar Esteri un mūsu lielajām somām, bija sākusies programma bērniem (skaidrā zviedru valodā), somas evakuēt nevarējām, kādu laiku jau ar guļošu Jurģi klēpī Marina pasēdēja pretī tualetes durvīm, bet pēc bērnu programmas beigām varējām pasūtināt sev godam nopelnītas glāzes ar vīnu un mazliet atvilkt elpu. Atlikušais brauciens bija vieglāks, pēc pamošanās Jurģis devās kopā ar Esteri uz rotaļu istabu.



Sasniedzām Turku ostu, paņēmām mugursomas un gājām uz auto cerībā, ka nebūšu kaut ko pārpratis un mums nebūs uzlikta kāda soda cedele. Nebiju un nebija, viss labi. Braucām atkal uz to pašu Turku kempingu, kurā bijām palikuši jau pirms vizītes Olandē, jo nekur tālāk doties teju astoņos vakarā nešķita prātīgi, turklāt mēs vēl nemaz nebijām bijuši pašā Turku centrā. Iečekojāmies, uzslējām teltis, satikām tos pašus francūžus kā iepriekš, un gājām gulēt.