Kazhes pierakstu burtnīca

Divus iepriekšējos rītus biju centīgi skrējis (19 + 18 kilometri), tāpēc svētdienas rītā devu sev atpūtu. Pēc brokastīm devāmies uz Turku centru, dienu sākot ar vizīti viduslaiku pilī. To uzskata par galveno apskates objektu šajā pilsētā, no ārpuses to bijām ievērtējuši vēl pirms došanās uz Olandi, jo tā atrodas ļoti netālu no ostas, bet tagad gribējām apskatīt, ko tad tā piedāvā iekšpusē, ja jau ir tik ļoti tūristu iecienīta un labi novērtēta.

Turku pils ir viena no vecākajām un vienlaikus funkcionējošajām ēkām Somijā, tās vēsture sākās 13. gadsimta beigās, kamēr mūsdienās tā ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Somijā. Vispār, kas attiecas uz muzeju apmeklējumiem, Jurģis šķiet sasniedzis tādu vecumu, kad ar viņu principā ir iespējams apmeklēt muzeju. Protams, viņš joprojām ir palaidnis un reizēm mēģina sastrādāt kādus sūdus, bet vismaz nav tā, ka viņš pie pirmās izdevības metas bēgt kaut kur prom un apgāzt pirmo aizsniedzamo objektu (tā bija, kad pirms kāda laika ar viņu Rīgā aizgājām uz Dabas muzeju). Protams, abi bērni varētu būt mazāk laika pavadījuši, bakstoties dažādos ekrānos, kuru pilī ir daudz un no kuriem viņi neko nesaprot, bet vismaz šīs bakstīšanās laikā mēs paši varējām itin labi izlasīt to, kas rakstīts uz analogā formāta informācijas plāksnēm. Vispār pils ir tiešām interesanta, tur ir ļoti daudz visa kā, ko redzēt, un ir arī padomāts par izklaidēm bērniem - ne tikai ekrānu veidā, bet arī ar visādām lietām, ko var aptaustīt, ar iespēju pārģērbties bruņininieka vai princeses drēbēs un šādām tādām iespējām iejusties tajos laikos, kad Somija vēl bija Zviedrijas karalistes īpašums. Noteikti ir vērts šo vietu apmeklēt.








Turpinājumā devāmies pusdienās (pilī bijām pavadījuši teju trīs stundas), izlēmām aizbraukt uz picēriju ne gluži Turku centrā (tā kļuva par mūsu pirmo ēšanu "ārpus mājas", proti, kempinga) - tādā nebūt ne smalkā "pizza-kebab" tipa iestādē, bet nekādu sūdzību par tās kvalitāti mums nebija (lai gan jāatzīst, ka nākamās divas reizes, kad bijām picērijās, bija katra labāka par iepriekšējo). Visu apēst gan mums nebija pa spēkam, apmēram pusi picas iekrāmējām trauciņos un paņēmām līdzi.

Pēc pusdienām devāmies uz kempingu, jo Jurģim bija laiks gulēt diendusu. Estere sākumā arī it kā apsvēra domu viņam pievienoties, tomēr beigās viņa tā arī neaizmiga, pamazām ar savu negulēšanu sāka mani kaitināt, un tad panāca savu.

Proti, Estere jau vairākas dienas man bija dīkusi, ka viņa ļoti, ļoti grib uzspēlēt minigolfu. Protams, viņai nebija sevišķi daudz izpratnes par to, kā tieši tas jāspēlē un cik tas ir grūti, bet reizēm jau var bērnam piekāpties. It īpaši situācijā, kad brālis tāpat guļ un līdz ar to nekādas citas aktivitātes nav pieejamas. Viņa bija noskatījusi minigolfa laukumi blakus mūsu kempingam Mariehamnā, bet tur nekādi nesanāca ar laikiem, taču kad viņa man pavēstīja Turku kempingā, ka tagad vajadzētu uzspēlēt minigolfu, mana atbilde bija: "Kur tad? Laukums bija iepriekšējā kempingā!" Un tad Estere man parādīja - nē, tomēr arī te ir laukums, kuru kaut kā manas smadzenes līdz šim bija filtrējušas ārā, atzīstot to par SEP (nejaukt ar SAP!). Nu, labi, var jau uzspēlēt.


Kā jau to varēja gaidīt, minigolfs izrādījās sarežģītāks, nekā Estere bija domājusi, un visi sitieni pret kalnu, kur netrāpīšanas gadījumā bumbiņa atgriezās pie tevis atpakaļ, viņai galīgi nesagādāja prieku, un itin lielu daļu situāciju viņa sāka blēdīties, pasitot uz priekšu bumbiņu, kas jau ripoja atpakaļ. Pacietības pagaidām vēl pietrūkst. Par sevi, kurš arī minigolfa laukumā bija pirmo reizi dzīvē, varu teikt, ka arī man negāja neko spoži, bet es, protams, laukumu izgāju godīgā ceļā, taču ar daudz vairāk sitieniem, nekā tas man pašam būtu šķitis pieklājīgi. Domāju, ka nākamreiz minigolfu spēlēsim, kad jau Jurģis būs gana liels, lai varētu tajā piedalīties.

Pa to laiku, kamēr mēs spēlējām, bija pamodies Jurģis. Marina nezināja, kur esam palikuši un pieņēma, ka mēs varētu būt pie jūras. Tur viņi mūs neatrada, bet atceļā no jūras viņi mūs satika gan, jo, neatraduši viņus teltī, izlēmām, ka visticamākais viņi būs aizgājuši līdz jūrai. Līdz ar to var teikt, ka beigās mums visiem bija izrādījusies taisnība.

Vēl bija gana agrs, lai dotos pastaigā pa Turku centru. Ar auto tur bija ne vairāk kā 15 minūtes, ko braukt, turklāt vēl svētdienas vakarā visas stāvvietas bija bez maksas. Teikt, ka Turku mani būtu ar jebko pārsteigusi, nevaru - normāla Ziemeļeiropas pilsēta, bez kaut kādiem satriecošiem arhitektūras šedevriem, nekādu mega pastaigu gan mēs tāpat neveicām - apskatījāmies uz baznīcu, rātsnamu, nogājām gar kanālu (kurš droši vien ir jūra, slinkums pārliecināties), un devāmies atpakaļ uz auto (kura atrašanai noderēja pulksteņa funkcija "back to start", jo abi telefoni mums bija izlādējušies). Tad - atpakaļ uz kempingu, vakariņās un gulēt. Ā, nē - ne gluži tā, vispirms vēl Marina aizgāja paskriet, viņa ar maršrutu kempings - veloceliņš virzienā uz Turku centru bija pazīstama jau no iepriekšējās mūsu vizītes šajā kempingā, bet viņai tieši patīk, ka ir skaidrs, kur jāskrien un nav jādomā. Bet tad gan - patiešām gulēt.





Otrā rītā bija pienācis laiks skrējienam - nevar jau slinkot vairāk kā vienu dienu pēc kārtas. Mans maršruts sanāca relatīvi līdzīgs Marinas veiktajam, tikai mazliet garāks, un ar vismaz kādu drusku reljefa, jo gājēju ceļš lokās pa otru pusi autoceļam nekā veloceliņš, un tā puse ir pauguriem bagātāka. Šajā reizē no dzīvniekiem satiku tikai spalvainās govis, un, protams, neizbēgamās zosis.

Svarīgs uzdevums šajā rītā mums bija izmazgāt veļu, jo tīras drēbes strauji gāja uz beigām. Kempingos parasti ir pieejamas veļasmašīnas, bet tur mēdz būt savi knifiņi (tas, ka par veļasmašīnas lietošanu ir jāmaksā atsevišķi, nav viens no tiem). Šajā reizē būtiskais bija apstāklis, ka komplektā ar veļasmašīnu nenāca veļas mazgāšanas līdzeklis. To mēs bijām iegādājušies iepriekšējā dienā pilsētā, un pierezervējuši laika intervālu mazgāšanas telpā. Šķiet, ka tās bija trīs stundas, kas mums bija atvēlētas. Izklausās daudz, bet ja ņem vērā, ka tev vajag drēbes gan izmazgāt, gan izžāvēt - nebūt ne tik daudz. Pie veļas mazgāšanas ķērās Marina, es tikām biju atbildīgs par bērniem, kā arī par telšu novākšanu (pēdējais gan ir mans pienākums arī standarta situācijās). Izmazgāta veļa tika, tomēr ar izžāvēšanu sevišķi labi negāja - žāvētāja darba rezultātā drēbes bija tādas, ka tām noteikti vajadzēja vēl vienu žāvēšanas ciklu, bet mūsu laiks jau bija beidzies. Nu, neko darīt - laika vairāk nebija, sastūķējām ne gluži sausās (bet vismaz tīrās) drēbes maisos un cerējām, ka izžāvēsim tās nākamajā kempingā. Tā kā izčekošanās no kempinga bija tradicionālajos trijos pēcpusdienā, paguvām tur vēl pagatavot un ieēst pusdienas, un devāmies tālāk ceļā.

Tas mūs aizveda uz pilsētiņu ar nosaukumu Ūsikaupunki (somiski - Uusikaupunki). Būtu loģiski pieņemt, ka tev šis vārds neko neizteiks un šķitīs smieklīgs, gluži kā tas bija man vēl pavisam nesen. Iemesls turp braukt bija - pilsēta pie jūras ar labi novērtētu kempingu. Arī šis tas apskates vērts tur bija, bet par to - vēlāk. Šajā dienā gan neko sevišķi grandiozu pasākt neizdevās (sanāca, ka tā mums bija galvenokārt veļas diena). Par pašu kempingu jāsaka - tas man laikam patika vislabāk no visiem, kuros šajā ceļojumā pabijām (lai gan principā tie visi bija labi). Tāds kompakts, ar visu vienkopus, diezgan plašu piedāvājumu ar visādām ekstrām - mūsu ierašanās pēcpusdienā tur bija piepūšamās atrakcijas un izjādes ar poniju bērniem, visu laiku tur darbojās kafejnīca, bija pieejama kajaku noma un vēl arī bezmaksas rīta sauna. Un, kas zina - varbūt pēc gada saņemsim ziņu, ka esam laimētāji lielajā loterijā, kurā piedalās visi kempingā nakšņojošie (nē, es nekad mūžā neesmu neko laimējis nevienā loterijā, vienkārši uzsveru, ka šie darbojas visdažādākajos virzienos, lai uzrunātu cilvēkus).

Braukt uz pilsētu kaut kā mums neprasījās, izmetām līkumu tepat kempinga apkārtnē, atradām vienu (vai tomēr vairāk? nav svarīgi) slēpni, Estere uzkāpa uz akmens, uzēdām savvaļā augošas jāņogas, un tad jau šķita, ka ar to šodienas aktivitātes būs cauri, bet Marina vērsa manu uzmanību uz vienu no kempinga piedāvājumiem.


Jau Olandē man bija radusies vēlme izbraukt kādu līkumiņu ar kajaku. Tur šo iespējamu būtu darījis Kayakomat serviss - kajaku noma bez cilvēku iesaistes. Tu atrodi Kayakomāta staciju, noskenē tur QR kodu, samaksā caur aplikāciju par kajaka nomu, paņem savu kajaku, pēc izbrauciena pats to iztīri, noliec vietā un noslēdz aktivitāti. Manuprāt, visai stilīgs risinājums. Kajakomātu tīkls, šķiet, ir savu dzīvi sācis Zviedrijā, bet nomas stacijas ir atrodamas arī vairākās citās Eiropas valstīs. Somiju kajakomāti vēl nav sasnieguši, bet Olandē viens ir. Tiesa, tā kā abus rītus izvēlējos iet skriet, kajakomāta iepazīšana man pagaidām neizdevās.

Toties mūsu Ūsikaupunki kempingā bija pieejama gluži tradicionāla kajaku noma - par 20 eiro varēja dabūt divvietīgu kajaku uz divām stundām (par 30 to varētu dabūt uz visu dienu, bet šāds risinājums mums nebūtu aktuāls). Estere braukt gribēja, Marina - nē, kamēr Jurģi pagaidām sēdināt laivā nešķiet prātīga doma. Tad nu noīrējām kajaku un devāmies nelielā izbraucienā gar piekrasti. Man bija bažas, ka Estere sāks sūdzēties, ka viņai ir garlaicīgi, ka braucam pārāk lēni vai tamlīdzīgi, bet šajā reizē viņa uzvedās kā paraugbērns - nedīdījas, skatījās apkārt un klausījās manā stāstījumā. Jūra bija mierīga, tiesa, neko tālu nost no krasta tāpat nebraucām - piesardzība tomēr svarīgāka. Bet tāpat bija gana smuki, un pat tīri apziņa, ka esmu izbraucis Somijā pa jūru, priecēja. Tā kā telefons palika krastā, nepiefiksēju, ka mēs būtu varējuši izbraukt loku apkārt divām nosacīti palielākām salām, tā apbraucām apkārt tikai vienai pundursalai, bet nesūdzos, pieredze tāpat bija gana jauka. Un bilžu nebūtu ne vienā, ne otrā gadījumā.



Kamēr mēs bijām jūrā, Marina bija tikusi pie veļas žāvētāja, līdz ar to mūsu drēbes bija kļuvušas ja ne gluži perfekti sausas, tad vismaz kaut cik uz to pusi, un par šo jautājumu varējām līdz ceļojuma beigām vairs sevišķi nesatraukties. Mierīgu sirdi gājām gulēt.

Tas droši vien nebūs nekas šokējošs, bet rītu Ūsikaupunki es sāku ar skrējienu. Šajā reizē nekādu jēdzīgu plānu man nebija, devos vienkārši uz pilsētas centru, apskatījos, kas nu tajā redzams. Laikam interesantākais bija divi objekti saistībā ar Bonk muzeju (par to - nākamreiz), tad izskrēju ārpus pilsētas un izspiedu no sevis vienu patiešām labu kilometru (ar tempu 3:40/km). Šķiet, nekas cits ievērības cienīgs šī skrējiena laikā man neatgadījās. Pēc skrējiena nopeldējos jūrā (tādējādi izvairoties no nepieciešamības iet dušā), un varējām ķerties pie citiem dienas plāniem. Par tiem - nākamajā daļā.