Proti, pavārs iesaistās verbālā konfliktā ar populāru restorānu blogeri, kas beidzas ar to, ka pavārs paliek bez darba, toties ir kļuvis par interneta slavenību pēc izcilas nesavaldības, tiekoties aci pret aci ar šo blogeri. Te gan vērts piebilst, ka viss šis sākas visai stulbā veidā - restorāna īpašnieks, par spīti tam, ka apzinās, ka ir ļoti svarīgi, lai ietekmīgais blogeris par restorāna pārtiku izteiktos labi, pēc tam, kad šis vienu reizi ir visu restorāna piedāvājumu nolīdzinājis līdz ar zemi arī otrā reizē, kad blogeris dodas uz restorānu, neļauj pavāram gatavot jebko ārpus standarta piedāvājuma, kas dabiski ne pie kā laba novest nevar. Bet nu labi, filma nav par Dastina Hofmana atveidoto restorāna īpašnieku, viņa galvenā funkcija tajā ir dabūt personāžu prom no restorāna un ļaut viņam atkal iemīlēt savu darbu un iemācīties apieties ar savu dēlu, un salabot salauzto dzīvi.
Var teikt, ka šajā filmā (neskaitot attiecības starp tēvu un dēlu) centrālās tēmas ir ēdiens (rādīts ļoti garšīgā veidā), Latiņamerikas mūzika (forši!) un Twitter. Skaidrs, ka čiveklis savu devu žungura šajā filmā ir ieguldījis, kas reizēm šķita smieklīgi, reizēm ne tik ļoti (tā līdzdalība filmā ir jau nu izcili liela), bet tas principā sevišķi filmai neskādē.
Skaidrs, ka tā ir tipiska lidmašīnas filma - ar izteiktu feel good sajūtu noslēgumā, ne pārmērīgi sarežģītu vēstījumu un ļoti skaidru, vienkāršu morāli, un droši vien labi, ka tā, jo tieši tādu filmu šajā situācijā man arī vajadzēja (negulēta nakts lidmašīnā pāri okeānam ir īstā situācija šādām lietām).
Ja kas - interesanti, ka šajā filmā otrā plāna lomā ir Skārleta Johansone, kuras galvenā funkcija šajā filmā ir... piedalīties šajā filmā, līdzīgi kā tas ir ar Dastinu Hofmanu un Robertu Dauniju jaunāko - nekādas īpašas vērtības no viņu klātbūtnes nav, tik vien kā vari konstatēt faktu - o, rekur Roberts Daunijs jaunākais!