Polanski

Romāns Polaņskis ir klasisks piemērs kategorijai "pretrunīgs mākslinieks". Domājams, pat lielākie viņa kritiķi atzīst, ka viņš ir izcils režisors. "Rozmarijas mazulis", "Ķīniešu kvartāls" un "Pianists" ir tāda kino klasika, ka lielāku teju vai nevar iedomāties, un arī viņa mazāk ievērojamo darbu vidū ir daudz tā sauktās "kulta klasikas". Tikām Polaņskis kā cilvēks ir sarežģīts gadījums, un kopumā galīgi - ne tas simpātiskākais.

Viņa biogrāfijas dažas centrālās epizodes ir ļoti plaši zināmas. Bērnība Polijā holokausta laikā, emigrācija uz Rietumiem, viņa sievas Šāronas Teitas un nedzimušā bērna slepkavība Mensona bandas rokām, pedofīlijas tiesa un vēlākā aizbēgšana no tās uz Franciju, kur Polaņskis mīt joprojām. Skaidrs, ka šī grāmata izstāsta vairāk gan par Polaņska biogrāfiju, gan katru viņa uzņemto filmu, tās veiksmēm un neveiksmēm. Kas noteikti ir jāatzīst - Polaņski kā cilvēku ir ļoti viegli nemīlēt (lai gan viņa seksuālā biogrāfija liecina, ka arī mīlēt viņu bija viegli) - pat jau kopumā sarežģītajās un despotisma pilnajās režisoru aprindās viņš būtu izceļams kā īpašs nejaucenis, kurš turklāt visu savu mūžu un visur ir bijis "svešais" - sākumā kā ebrejs, pēc tam kā eiropietis, vēlāk - kā ne-francūzis. Un nav arī šaubu, ka pedofīlijas lietā viņu tiesāja pilnīgi pamatoti. Tas tomēr nemaina apstākli, ka kaut kādā mērā viņš arī pilda grēkāža funkcijas. Proti, ne jau viņš viens tāds bija/ir. Gan kino aprindās, gan jo īpaši rokmūziķu vidū (gan jau arī tas pats sakāms par tēlotājmākslas darboņiem) šādu stāstu bija un ir gūzmām, un tas vien, ka citi nav tiesāti, nedara viņus tikumīgākus par Polaņski. Un, par ko Polaņskis vismaz kaut kādu cieņu noteikti ir pelnījis - viņš nekad nav mēģinājis savus grēkus attaisnot ar vārdiem "holokausts" un "Mensons". Proti, viņš nemeklē žēlumu.

Grāmatas autors Kristofers Senfords ir profesionāls slavenību biogrāfiju autors. Viņa kontā ir grāmatas par Kurtu Kobeinu, Deividu Boviju, Arturu Konanu Doilu un Hariju Hudini (vienā grāmatā par abiem), grupu The Rolling Stones un Miku Džegeru individuāli, Stīvu Makvīnu, Polu Makartniju, Brūsu Springstīnu, Stingu, Ēriku Kleptonu un vēl virkni cilvēku, kuru vārdi man acumirklī tik spilgtas asociācijas nerada. Šāda bagātīga bibliogrāfija, protams, nāk ar saviem plusiem un saviem mīnusiem. Galvenie plusi: perfekti nostrādāta grāmatas struktūra, tā ir viegli lasāma, rada sajūtu, ka "mājasdarbs" izpētes veidā veikts kvalitatīvi, kopumā jāatzīst arī, ka autors itin labi tiek galā ar sensitīviem jautājumiem, neuzspiežot vienu vai otru vērtējumu Polaņskim kā cilvēkam. Mīnuss reāli ir viens: kad ir darīšana ar šāda tipa profesionāli, ir naivi no viņa grāmatas gaidīt jebko novatorisku vai pārsteidzošu. Proti, pati grāmata par sevi īsti par vērtību nekļūst - vērtība ir Polaņska sarežģītā biogrāfija, nevis Senforda rakstība. Tā patiesībā gan nav nekāda lielā problēma, bet vienlaikus kaut kādā mērā Polaņskis būtu pelnījis ekscentriskāku grāmatu. Vispār tomēr vienu lietu es varu šai grāmatai pārmest - manā skatījumā autors būtu varējis nevis katru reizi atkal atgādināt, ka parādījušās baumas par ASV tiesu sistēmas iespējamo izlīgumu ar Polaņski un viņa atgriešanos šajā sapņu zemē, bet vienu reizi uzrakstīt: "Turpmākajās desmitgadēs daudzkārt parādījās šādas baumas, bet vismaz līdz šim tas tā arī ir palicis baumu līmenī."

Kopumā varu atzīt, ka grāmata ir gana interesanta, pastāsta šo to ne vien par Polaņski, bet arī par divdesmitā gadsimta vēsturi kopumā, plus tā radījusi motivāciju noskatīties vēl kādu no viņa filmām. Līdz ar to - paldies autoram. Vai konkrēto grāmatu vērts saglabāt bibliotēkā - neesmu pārliecināts.
2021-05-17
7.5
comments powered by Disqus