Kazhes pierakstu burtnīca

Klasiķa Jāņa Streiča režisētā filma "Cilvēka bērns" manās acīs vairākās ziņās ir īpašs darbs. Sākšu ar to, ka tā uz ekrāniem iznāca 1991. gadā - laikā, kad viss šajā pusē juka un bruka, un noteikti nebija optimālākais laiks ne kino tapšanai, ne kino rādīšanai, līdz ar to tā ir viens no izteiktākajiem piemēriem filmai, kuru vēl nevar uzskatīt par simtprocentīgu neatkarīgās Latvijas produktu, bet arī vairs ne padomju ražojumu. Otrkārt, filma ir latgaliešu valodā, kas noteikti arī tobrīd bija gana drosmīgs solis. Treškārt, lai arī tā attēlo dzīvi neatkarīgajā (proti, pirmskara) Latvijā, tajā nav īsti ne kaut kā nopēluma, ne slavināšanas. Patiesībā vien atsevišķas detaļas filmā definē tās darbības laiku, un to es arī uzskatu par filmas plusu.

Viens nenoliedzams trūkums filmai gan ir - tā ir apskaņošana. Jau vispār tā man tradicionāli ir bijusi problēma ar dažādos laikos tapušām latviešu filmām, ka man nepatīk tas, kā šajās filmās aktieri izklausās, bet "Cilvēka bērns" šajā ziņā ir vienkārši katastrofa - sintētiskāku studijas skaņu, kas nerada ne mazāko ticamību tam, ka varoņi runā šeit un tagad, ir grūti iedomāties. Protams, var gadīties, ka ar dzīvāku skaņu būtu daudz grūtāk uztvert filmas latgalisko tekstu, bet šis aspekts nudien pamatīgi tracināja. Pozitīvais - filmas skatīšanās laikā tu pie šīs īpatnības pierodi, un pamazām tā pārstāj būtu tik ļoti kaitinoša.

Kaut kādā mērā var teikt, ka "Cilvēka bērns" ir "Emīla nedarbu" pārnesums uz Rēzeknes rajonu. Boņuks, filmas galvenais varonis, tāpat kā tas ir "Emīlā", lielākoties runā trāpīgām frāzēm, palaidnību viņa un citu bērnu izpildījumā arī te netrūkst, bet vienlaikus ir šajā tēlā, protams, arī gana daudz labā. Lielāka atšķirība - "Cilvēka bērnā" centrālā dramatiskā līnija (ja to tā var nosaukt) ir par bērnudārznieka vecumā esošā Boņuka mīlestību pret skaisto kaimiņmājā mītošo jauno sievieti Brigitu jeb Bigī, kurai, kā tiek raksturots, Boņuks ir tik kā līdz nabai, kamēr pats Boņuks nav gatavs atzīt, ka viņa sapņu sievietei varētu būt kaut kas tik ļoti necils kā naba.

Vai 30 gadus pēc filmas tapšanas "Cilvēka bērns", kas savā laikā saņēma Lielo Kristapu kā gada filma (tiesa, šaubos, ka tur bija kāda baigākā konkurence), ir joprojām skatāma gados jaunam skatītājam? Manuprāt, jā, arī Esteres piemērs to drīzāk apstiprina. Gribētu teikt, ka salīdzinoši ar "Ziemassvētku jampadraci" un "Ūdensbumbu resnajam runcim" šī filma ir par kārtu ticamāka, un kopējais iespaids par to man ir labs (neskaitot, protams, jau piesauktās skaņas problēmas). Gleznainās Latgales ainavas, protams, arī ir pluss. Tātad - rekomendācija no manas puses, kā arī informācija, ka filma ir brīvi skatāma resursā filmas.lv.