Cilvēks, kura nav
Tas sākās teju no pirmās dienas, kad es vairs nebraucu uz biroju. Lai vismaz kaut cik uzturētu sevī mentālā un fiziskā formā, es katru dienu sāku iet pastaigāties. Iepriekš mans dienas režīms bija bijis vienkāršs: ar auto uz darbu, atceļā lielākoties iebraucu veikalā pēc kaut kā ēdama un dzerama. Ja nebija noskaņojuma pašam sildīt mikroviļņos pusfabrikātus, reizēm pasūtīju kādu picu. Vakars pie TV vai datora, kas patiesībā bija viens un tas pats. Izņēmums - ceturtdienas, kad ar čomiem no darba spēlēju basketbolu un pēc tam pāris stundas pasēdējām kādā krogā līdz laikam, kad kārtīgajiem ģimenes tēviem pienāca laiks doties pie sievām un bērniem. Es parasti vēl vienu glāzi alus izdzēru vienatnē un tad arī sēdos taksometrā, lai atgrieztos dzīvoklī, kas ceturtdienu vakaros šķita vēl tukšāks vēl citkārt. Ja ne pastāvīgu sievieti, tad vismaz kaķi man noteikti vajadzētu, tā es sev reizēm atgādināju, bet tālāk par ieceres fāzi netiku. Kas attiecas uz sievietēm, tur es palaikam mēģināju kaut ko darīt lietas labā, bet kaut kā tāda, ko varētu saukt par ilgtermiņa attiecībām, man nebija bijis jau piecus gadus kopš viņa piesavinājās mūsu kopīgo dēlu un aizbrauca uz to valsti, kuru pat vārdā vairs nesaucu. Pārāk bieži par to es nedomāju, vismaz ne apzināti, bet kaut kāda atspere manī noteikti tajā dienā salūza, un šāds defektīvs es tiešām neesmu derīgs nekam ar skatu uz nākotni. Pats to lieliski apzinos, bet atkal un atkal ir atkārtojusies situācija, kad es gultā sāku žēloties par pagātnē piedzīvoto, it kā klāt esošajai sievietei ar to būtu jebkāda darīšana. Un pat tagad es to daru, lai gan biju stingri sev apsolījies turēties rāmjos un neaizpeldēt kaut kur beztēmā.
Līdz ar strādāšanu no mājām es divas reizes dienā gāju pastaigā. Atgriešanās no pirmās iezīmēja darba dienas sākumu, došanās otrajā - tās beigas. Sākumā manas pastaigas bija pavisam īsas - apkārt lietuviešu projekta piecstāvu mājai, kurā mitinājos kopš biju palicis viens. Pamazām distances sāku kāpināt - vispirms sāku iet apkārt kvartālam, tad jau tālāk, līdz nostabilizējos uz pieciem kilometriem rītā un pieciem vakarā. Laika ziņā tas pat nebija ilgāk nekā agrāko laiku nīkšana sastrēgumos.
Pastaigu laikā es sāku pievērst uzmanību cilvēkiem. Nekādas citas klātienes saskarsmes ar viņiem man vairs nebija, ja neskaita to vienu reizi nedēļā, kad tomēr saņēmos aizbraukt uz lielveikalu un iepirkt produktus, ar kuriem izdzīvot nākamās septiņas dienas. Vairāk, protams, skatījos uz sievietēm. Kādu laiku mani nodarbināja jautājums - vai sieviete sejas maskā ir kārdinošāka vai mazāk kārdinoša par to, kuras seja ir redzama? Varbūt tā sejas aizsegšana, kas raksturīga dažām reliģijām, strādā tieši iekāres veicināšanai, nevis savaldīšanai? Skaistas acis nebūt ne vienmēr liecina par tikpat skaistu sejas apakšdaļu. Notiek tāda kā spēle ar pārsteiguma elementu. Vienīgā bēda, ka šis laiks ne attiecībā uz sievietēm ar maskām, ne bez tām, nemotivēja jaunu attiecību veidošanai. Un, zūdot cerībām uz kaut ko vairāk, mans skatiens arvien biežāk apstājās arī pie vīriešiem. Ne tādā ziņā, ka manī pēkšņi būtu atmodusies interese pret paša dzimumu, bet drīzāk - bija zudusi pret pretējo. Tā arvien biežāk ievēroju visādus īpatņus. Maisu tanti, kura nakšņoja trolejbusa pieturā. Kautrīgo alkoholiķi, kurš katrā veikalā pirka pa vienai vai divām pudelēm, lai izskatītos, ka viņš spēj kontrolēt savu patēriņu. Bezkaunīgo puiku, kurš nekad nebija redzams pieaugušo pavadījumā un šķita dzīvojam neatkarīgu dzīvi sešu gadu vecumā. Divas savstarpēji konkurējošas kaķu tantes. Un, protams, bariņu vistipiskāko jebkuras Rīgas apkaimes iemītnieku - suņu staidzinātāju, katru ar savu dīvainību buķeti. Bija manā novērojumu sarakstā arī acumirklī mazāk dīvaini cilvēki - tādi, kurus uzskatīju par saviem līdziniekiem, proti, kaut kur strādājoši, uz darbu ejoši vai no darba nākoši, reizēm skrienoši, citkārt nūjojoši - kādi nu tie pilsētnieki mēdz būt.
Pagāja kāds laiciņš, kamēr es piefiksēju, cik bieži manas gaitas krustojās ar viņu. Un var jau saprast - viņš nebija viens no tiem eksponātiem, kurus varētu izstādīt Brīvdabas muzejā, ja tur māju vietā pēkšņi sāktu izlikt cilvēces anomālijas. Tāds pavisam parasts vīrietis aptuveni manos gados, varbūt kā nieku jaunāks, bet man grūti noteikt cilvēku vecumus. Slaids, salīdzinoši liela auguma, matiem tajā neizteiksmīgi pelēcīgajā nokrāsā, kāda raksturīga divām trešdaļām Latvijas iedzīvotāju, vienmēr gludi skuvies un ģērbies tā, ka nekas īsti nepaliek atmiņā. Vienīgais atribūts, kura dēļ es vispār viņu ievēroju, bija mugursoma, no kuras viņš nekad nešķīrās un kuras sānu kabatā vienmēr rēgojās melns saliekamais lietussargs. Tieši lietussargs bija tas, kas sākotnēji pievērsa manu uzmanību - tas tur bija redzams pat tveicīgākajās vasaras dienās, kad nekādi nokrišņi nebija redzēti jau vairākas nedēļas. Kopš es pirmo reizi piefiksēju vīrieti ar lietussargu, es sāku viņu ievērot arvien biežāk. Reizēm viņš mani uz ielas apsteidza, viņam bija ļoti ātrs solis, citkārt viņš man nāca pretī. Nekad es viņu nebiju redzējis stāvam, vienmēr tikai kustībā. Pat pie luksofora iepretim mazajam pārtikas veikalam viņš nekad nepiestāja, kaut kādā mīklainā veidā viņš tur prata ierasties tieši tādā brīdī, kad viņam vajadzīgajā virzienā dega zaļā gaisma vai arī nebija mašīnu un varēja šķērsot tāpat.
Ar katru dienu vīrieša ar lietussargu kļuva vairāk. Man galīgi nebija skaidrs, kurp un kāpēc viņš devās, bet savā piecu kilometru apļveida pastaigas maršrutā es viņu reizēm satiku pat piecas reizes. Bija pat tādi gadījumi, ka vispirms viņš mani apsteidza, tad nāca pretī, tad vēl pēc brīža redzēju viņu ejam pa kādu sānielu. Mani arvien vairāk sāka nodarbināt jautājums - kas viņš ir un kurp viņš visu laiku tā steidzas. Kādu rītu, kad viņš atkal bija mani apsteidzis, mēģināju viņam sekot. Taču jau pie pirmā luksofora viņš no manis aizbēga - pats piegāja pie tā brīvā brīdī, bet, kad krustojumu sasniedzu es, kad it kā turējos tikai desmit metrus iepakaļ, jau atkal bija intensīva satiksme un vīrietis ar lietussargu bija pazudis. Desmit minūtes vēlāk viņš nāca man pretī, tikpat steidzīgā solī kā parasti, un nekas neliecināja, ka viņš būtu vispār ievērojis manu izsekošanas mēģinājumu.
Vēl daudzas reizes es mēģināju viņu izspiegot, ja tā var to nosaukt, bet vienmēr - bez jebkādiem rezultātiem. Apstākļu sakritības rezultātā viņš kaut kur izgaisa tikai tāpēc, lai pēc brīža parādītos citā vietā un tikai turpinātu nodarbināt manu prātu ar vienu vienīgu jautājumu: "Kas te, pie velna, notiek?"
Man bija arvien grūtāk koncentrēties darbam, arvien vairāk laika pavadīju, mēģinot notvert vīrieti ar lietussargu un saprast, kas viņš ir un kāpēc viņš ir. Nespējot viņam izsekot, izlēmu pāriet pie citas stratēģijas: uzrunāt viņu, lai reizi par visām reizēm atbildētu uz jautājumu, kas viņš tāds ir. Kaut kad jaunībā es biju gandrīz nopietni ticējis, ka mūsu pasaule ir ne vairāk kā datorsimulācija un lielākā daļa cilvēku tajā ir "boti", kuriem nav nekādu reālu funkciju, tik vien kā vietas aizpildīšana. Varbūt vīrietis ar lietussargu ir viens no viņiem?
Un tā, kādu reizi, kad viņš atkal man nāca pretī, es sadūšojos uzsākt sarunu. Viņš noteikti taču arī mani ir redzējis tūkstošiem reižu, un varbūt arī viņam šķiet interesanti, kas es tāds esmu? Tā nu, kad viņš man atkal nāca pretī, es viņu bez jebkādām ceremonijām saķēru aiz piedurknes un pajautāju: "Kas tu esi?" Biju pat gandrīz vai šokēts, ka viņš atvēra muti, lai man atbildētu, nevis izšķīda zilā gaisā. Viņa atbildi dzirdu vēl joprojām, tā vibrē manās smadzenēs atkal un atkal.
"Ko tev vajag? Vai tu tiešām gribi, lai tev pasaku, ka tu esi tas cilvēks, kura nav, nevis es? Tevis nav, tevis nekad nav bijis un tevis nekad nebūs! Un tagad - labu dienu, man jāsteidzas!" viņš izrāva savu piedurkni no manas rokas un atkal jau aizsteidzās. Bet es paliku stāvam, un tā arī neesmu sapratis, vai arī nevēlos saprast.