Control
Beidzot pēc zināma pārtraukuma maģiskā "500 filmu" grāmata mums piedāvāja kādu patiešām saistošu filmu - tādu, kas šķita interesanta apraksta ziņā, bija kritikas labi novērtēta un arī nesagādāja vilšanos skatīšanās procesā. Nē, patiesībā jau arī "Lovelace" nebija gluži slikta filma, bet galīgi ne tāda kalibra kino, ko būtu vērts atcerēties.
Vispār jau nav gluži tā, ka es būtu sevišķs Joy Division cienītājs, bet tas vairāk ir nezināšanas, nevis nepatikas sekas - šķiet, ka nekad nebiju tā īsti pievērsies viņu ierakstu iepazīšanai, bet novērojumi ir tādi, ka savā aktuālajā versijā es varētu būt ja ne gluži Īana Kērtisa fans, tad vismaz uz to pusi. Un tam par iemeslu noteikti nav tas, ka manī būtu parādījušās kāda grūtdienīgas notis, bet vairāk tālab, ka esmu kļuvis muzikāli atvērtāks, vismaz tā man šķiet. Bet filma jau nav par to, patīk vai nepatīk man Joy Division mūzika.
Kērtiss ir viens no tiem mūziķiem, kuriem ne tuvu nebija lemts piebiedroties klubiņam 27 - no šīs pasaules viņš atvadījās jau 23 gadu vecumā, apprecēties, radīt bērnu, ierakstīt divus albumus un kļūt par leģendu, kuras statusu pāragrā nāve, protams, tikai pastiprināja. Par filmu runājot - būtiski ir tas, kas ir šīs filmas radītāji: tās režisors Antons Korbeins primāri ir zināms kā rokmūzikas fotogrāfs, un cita starpā viņš ir uzņēmis arī slavenākās Kērtisa fotogrāfijas, tikām scenārijam par pamatu kalpojuši Kērtisa atraitnes Deboras memuāri, un viņa ir arī filmas producentu vidū. Tādējādi filmu ir veidojuši cilvēki, kuri Kērtisu pazina, bet vienlaikus tā nevar tikt uzskatīta par neitrālu un bezpartejisku skatījumu. Attiecībā uz bezpartejiskumu, laikam būtiskākā detaļa skar Īana dēka ar beļģu žurnālisti Anniku Onorē, kura pati gan daudzkārt tika noliegusi, ka viņa un Īans jebkad būtu bijuši vairāk nekā draugi, kamēr Kērtisa kundzes viedoklis šajā jautājumā ir pārliecinošs. Kā bijis patiesībā, kas to lai zina, kaut vai tāpēc vien, ka nu jau arī Annikas Onorē vairs nav dzīvo vidū. Bet attiecībā uz filmu nav jau nemaz tik būtiski, vai tā ir vai nav patiesa, svarīgāk ir, vai tā ir ticama.
Un ticama tā noteikti ir - Sems Railijs ir teju perfekts Kērtiss - pārsteidzoša ir gan ārējā līdzība (lai gan, ja tā padomā - varbūt nekā pārsteidzoša tajā nav, jo Kērtisa āriene nebūt nebija kaut kas unikāls), gan tas, cik ļoti organiski viņš ir iejuties šajā līdz galam neizskaidrotajā tēlā. Korbeins taču primāri ir fotogrāfs, viņš perfekti un precīzi fiksē norises, bet viņu ne tik ļoti satrauc to cēloņi. Un kas attiecas uz fiksēšanu, "Kontrole" ir ļoti iespaidīga filma - kā jau to varētu gaidīt no stāsta par "Joy Division" solistu un vēl jo vairāk no režisora, kurš slavens kļuva kā melnbaltā fotogrāfs, krāsu tajā nav, un tās arī nav vajadzīgas (es vismaz tā īsti nevaru iztēloties Kērtisu krāsās). Būtu grūti gaidīt no šīs filmas, ka tai būtu kādi negaidīti sižeta pavērsieni vai ka tā pēc labākajiem biogrāfisko filmu standartiem atainotu varoni viņa mūža nogalē sasniegušu kaut ko līdzīgu apskaidrībai. Par kādu apskaidrību var runāt gadījumā, ja tavs varonis 23 gadu vecumā pakaras savas mājas dzīvojamā istabā? Un vēl jo vairāk - ja šis varonis ir cilvēks, kura slavenākā dziesma vēsta, ka mīlestība mūs šķirs (atkal)? Un laikam jau tas ir labi (nevis par mīlestību, kas šķirs, bet par to, ka filmas sižeta arka nav žanram tipiska). Gala vārdi: skaista filma, droši vien vajadzētu iegādāties kādu no Joy Division platēm.
Vispār jau nav gluži tā, ka es būtu sevišķs Joy Division cienītājs, bet tas vairāk ir nezināšanas, nevis nepatikas sekas - šķiet, ka nekad nebiju tā īsti pievērsies viņu ierakstu iepazīšanai, bet novērojumi ir tādi, ka savā aktuālajā versijā es varētu būt ja ne gluži Īana Kērtisa fans, tad vismaz uz to pusi. Un tam par iemeslu noteikti nav tas, ka manī būtu parādījušās kāda grūtdienīgas notis, bet vairāk tālab, ka esmu kļuvis muzikāli atvērtāks, vismaz tā man šķiet. Bet filma jau nav par to, patīk vai nepatīk man Joy Division mūzika.
Kērtiss ir viens no tiem mūziķiem, kuriem ne tuvu nebija lemts piebiedroties klubiņam 27 - no šīs pasaules viņš atvadījās jau 23 gadu vecumā, apprecēties, radīt bērnu, ierakstīt divus albumus un kļūt par leģendu, kuras statusu pāragrā nāve, protams, tikai pastiprināja. Par filmu runājot - būtiski ir tas, kas ir šīs filmas radītāji: tās režisors Antons Korbeins primāri ir zināms kā rokmūzikas fotogrāfs, un cita starpā viņš ir uzņēmis arī slavenākās Kērtisa fotogrāfijas, tikām scenārijam par pamatu kalpojuši Kērtisa atraitnes Deboras memuāri, un viņa ir arī filmas producentu vidū. Tādējādi filmu ir veidojuši cilvēki, kuri Kērtisu pazina, bet vienlaikus tā nevar tikt uzskatīta par neitrālu un bezpartejisku skatījumu. Attiecībā uz bezpartejiskumu, laikam būtiskākā detaļa skar Īana dēka ar beļģu žurnālisti Anniku Onorē, kura pati gan daudzkārt tika noliegusi, ka viņa un Īans jebkad būtu bijuši vairāk nekā draugi, kamēr Kērtisa kundzes viedoklis šajā jautājumā ir pārliecinošs. Kā bijis patiesībā, kas to lai zina, kaut vai tāpēc vien, ka nu jau arī Annikas Onorē vairs nav dzīvo vidū. Bet attiecībā uz filmu nav jau nemaz tik būtiski, vai tā ir vai nav patiesa, svarīgāk ir, vai tā ir ticama.
Un ticama tā noteikti ir - Sems Railijs ir teju perfekts Kērtiss - pārsteidzoša ir gan ārējā līdzība (lai gan, ja tā padomā - varbūt nekā pārsteidzoša tajā nav, jo Kērtisa āriene nebūt nebija kaut kas unikāls), gan tas, cik ļoti organiski viņš ir iejuties šajā līdz galam neizskaidrotajā tēlā. Korbeins taču primāri ir fotogrāfs, viņš perfekti un precīzi fiksē norises, bet viņu ne tik ļoti satrauc to cēloņi. Un kas attiecas uz fiksēšanu, "Kontrole" ir ļoti iespaidīga filma - kā jau to varētu gaidīt no stāsta par "Joy Division" solistu un vēl jo vairāk no režisora, kurš slavens kļuva kā melnbaltā fotogrāfs, krāsu tajā nav, un tās arī nav vajadzīgas (es vismaz tā īsti nevaru iztēloties Kērtisu krāsās). Būtu grūti gaidīt no šīs filmas, ka tai būtu kādi negaidīti sižeta pavērsieni vai ka tā pēc labākajiem biogrāfisko filmu standartiem atainotu varoni viņa mūža nogalē sasniegušu kaut ko līdzīgu apskaidrībai. Par kādu apskaidrību var runāt gadījumā, ja tavs varonis 23 gadu vecumā pakaras savas mājas dzīvojamā istabā? Un vēl jo vairāk - ja šis varonis ir cilvēks, kura slavenākā dziesma vēsta, ka mīlestība mūs šķirs (atkal)? Un laikam jau tas ir labi (nevis par mīlestību, kas šķirs, bet par to, ka filmas sižeta arka nav žanram tipiska). Gala vārdi: skaista filma, droši vien vajadzētu iegādāties kādu no Joy Division platēm.
2017-01-11
comments powered by Disqus