Romāniņš
Daces Rukšānes "Romāniņš" nekādi nav rakstīts man un arī ne vīriešiem vispār. Protams, tas, ka portālā Goodreads visas atsauksmes par to ir rakstījušas sievietes, nav pats stiprākais rādītājs, jo attiecīgajā interneta resursā vispār lietotāju dzimumu attiecība varētu būt 90/10 līmenī, taču "Romāniņa" gadījumā tas šķiet absolūti loģiski.
Vai "Romāniņš" šādi saucas tālab, ka autore uzskata, ka uz pilnu romānu tas nevelk? Apjoms nav liels, tā ir tiesa. Vai tālab, ka tās attiecības, kuras grāmatas gaitā izdzīvo tā varone Taņa, uz neko vairāk kā "romāniņa" statusu nepretendē? Gan jau, ka abējādi. Par vienu gan esmu drošs - šis nav "romāniņš" tālab, ka autorei trūcis ambīciju tā rakstīšanas laikā vai tālab, ka tā būtu maza grāmata (savā būtībā, nevis apjomā). Man par šo grāmatu rakstīt ir gaužām grūti ne tālab, ka tās saturs ir pārāk 18+, bet tāpēc ka sievietes seksualitāte - tā tomēr man ir diezgan tāla tēma. Un no sava, vīrieša, skatu punkta es pasauli noteikti redzu pilnīgi citās krāsās, nekā tā ir Taņai. Droši varu apgalvot, ka, būdams jaunāks, es būtu par šo grāmatu bijis ļoti sliktās domās - tolaik manī mājoja puritānis un par visu stiprāk man patika kādu nosodīt. Līdz ar gadiem šī manas personības šķautne ir zudusi, līdz ar to jautājums, cik morāli vai amorāli ir grāmatu (vai filmu) varoņi, no dienaskārtības ir pazudis. Nevar noliegt, ka Taņa ir ļoti seksuāla būtne un ka viņas dzīvē romāniņiem (un arī ilgākām un sāpīgākām attiecībām) ir pirmā loma, arī attiecībā pret karjeru un pašas bērniem. Protams, Žanītim jeb Žanetei par šo lietu būtu kas cits sakāms, bet pret būtnēm, kas aizraujas ar iepriekšējo dzīvju karmisko mezglu šķetināšanu, gan es joprojām neesmu kļuvis tolerantāks, līdz ar to Žanītis var pastāvēt pie ratiem.
Sižets? Nē, šīs grāmatas gadījumā tā atstāstīšana būs nevietā - beigās sanāks ne vairāk kā sēnalu literatūra, kaut kur "Saplēsto mežģīņu" kvalitātē (jā, zinu, ka neesmu tiesīgs vērtēt tās mežģīnes, jo neesmu lasījis, bet vismaz kaut kādos jautājumos uzskatu sevi par tiesību joprojām būt nejaucenim un iztikt bez pārliecināšanās, ka tas, kas izskatās kā kaka un smaržo kā kaka, patiešām arī garšo kā kaka). Un "Romāniņš" nav sēnalu literatūra, tik daudz jau es varu atzīt. Iedevu šo grāmatu izlasīt arī Marinai, ne tālab, ka man šķistu - viņai noteikti patiks, bet lai uzzinātu viņas viedokli. Viņai absolūti nepatika. Ko no tā varu secināt? Tā īsti neko. Un arī man pašam viedoklis par šo grāmatu ir neskaidrs - kaut kas man tajā patika, bet tas nav taustāms. Un kaut kas nepatika - bet tas ir tikpat netaustāms. Lasīšanu noteikti nenožēloju, bet neko prātīgu par šo pieredzi pateikt arī nevaru.
Vai "Romāniņš" šādi saucas tālab, ka autore uzskata, ka uz pilnu romānu tas nevelk? Apjoms nav liels, tā ir tiesa. Vai tālab, ka tās attiecības, kuras grāmatas gaitā izdzīvo tā varone Taņa, uz neko vairāk kā "romāniņa" statusu nepretendē? Gan jau, ka abējādi. Par vienu gan esmu drošs - šis nav "romāniņš" tālab, ka autorei trūcis ambīciju tā rakstīšanas laikā vai tālab, ka tā būtu maza grāmata (savā būtībā, nevis apjomā). Man par šo grāmatu rakstīt ir gaužām grūti ne tālab, ka tās saturs ir pārāk 18+, bet tāpēc ka sievietes seksualitāte - tā tomēr man ir diezgan tāla tēma. Un no sava, vīrieša, skatu punkta es pasauli noteikti redzu pilnīgi citās krāsās, nekā tā ir Taņai. Droši varu apgalvot, ka, būdams jaunāks, es būtu par šo grāmatu bijis ļoti sliktās domās - tolaik manī mājoja puritānis un par visu stiprāk man patika kādu nosodīt. Līdz ar gadiem šī manas personības šķautne ir zudusi, līdz ar to jautājums, cik morāli vai amorāli ir grāmatu (vai filmu) varoņi, no dienaskārtības ir pazudis. Nevar noliegt, ka Taņa ir ļoti seksuāla būtne un ka viņas dzīvē romāniņiem (un arī ilgākām un sāpīgākām attiecībām) ir pirmā loma, arī attiecībā pret karjeru un pašas bērniem. Protams, Žanītim jeb Žanetei par šo lietu būtu kas cits sakāms, bet pret būtnēm, kas aizraujas ar iepriekšējo dzīvju karmisko mezglu šķetināšanu, gan es joprojām neesmu kļuvis tolerantāks, līdz ar to Žanītis var pastāvēt pie ratiem.
Sižets? Nē, šīs grāmatas gadījumā tā atstāstīšana būs nevietā - beigās sanāks ne vairāk kā sēnalu literatūra, kaut kur "Saplēsto mežģīņu" kvalitātē (jā, zinu, ka neesmu tiesīgs vērtēt tās mežģīnes, jo neesmu lasījis, bet vismaz kaut kādos jautājumos uzskatu sevi par tiesību joprojām būt nejaucenim un iztikt bez pārliecināšanās, ka tas, kas izskatās kā kaka un smaržo kā kaka, patiešām arī garšo kā kaka). Un "Romāniņš" nav sēnalu literatūra, tik daudz jau es varu atzīt. Iedevu šo grāmatu izlasīt arī Marinai, ne tālab, ka man šķistu - viņai noteikti patiks, bet lai uzzinātu viņas viedokli. Viņai absolūti nepatika. Ko no tā varu secināt? Tā īsti neko. Un arī man pašam viedoklis par šo grāmatu ir neskaidrs - kaut kas man tajā patika, bet tas nav taustāms. Un kaut kas nepatika - bet tas ir tikpat netaustāms. Lasīšanu noteikti nenožēloju, bet neko prātīgu par šo pieredzi pateikt arī nevaru.
2024-11-28
comments powered by Disqus