Disrupted
Šo grāmatu atradu birojā un tās anotācija uzreiz mani pārliecināja, ka man to vajadzētu izlasīt. Mazliet žēl, ka izrādījās, ka šī grāmata tika jau uzreiz iegādāta biroja bibliotēkai, nevis kāds to tur nogādāja no saviem krājumiem, proti, nav pārliecības, vai ir kāds mūsu ofisā, ar ko varētu salīdzināt iespaidus. Jo, lai vai kā, bet šī ir grāmata, no kuras iespaidu ir ļoti daudz.
Daniels Laionss savā dižpārdoklī "Disrupted: My Misadventure in the Start-Up Bubble" itin labi paturpina tēmu, ar kuru pavisam nesen saskāros teātrī - to, kas nav īsti labi startapu pasaulē. Un, jāatzīst, atšķirībā no Svaigām asinīm, šī grāmata man atklāja itin daudz jauna, lai gan par daļu no šeit atklātā es varbūt labprātāk būtu palicis neziņā un ne visas autora saskatītās likumsakarības darīs manu nākotnes dzīvi vieglāku.
Stāsts savos pamatos ir sekojošs: tehnoloģiju žurnālists ar lielisku CV un pamatīgu stāžu paliek bez darba, jo mediji kā industrija labākajā gadījumā stagnē, bet sliktākajā - mirst. Un nonāk viņš tādā vidē, kuru iepriekš bija redzējis tikai no malas - jaunuzņēmumā, kas solās darīt pasauli labāku caur mūsdienīgu pieeju mārketingam. Dens Laionss šajā situācijā nonāk ne tieši tajos apstākļos, kad ir normāli iepazīties ar startapu vidi - viņam ir mazliet pāri piecdesmit gadiem un viņš nejūsmo par visu jauno tikai tāpēc, ka jaunais ir jauns. Viņš ir cinisks, skeptisks un sarkastisks tipāžs, kas ir pieradis pie strādāšanas ar tieši tāda paša tipa ļaudīm, jo žurnālisti savā būtībā parasti nav nekādi jaukumiņi. Un te pēkšņi viņš ir nonācis vidē, kur ir grūti saprast, vai tas ir uzņēmums vai kults, kas viņu ir pieņēmis savās rindās. Interesanti, ka kulta elementu arī Hermanis bija iepinis savā izrādē par "Theranos", kas laikam jau liecina par kaut kādām kopējām tendencēm. Līdz ar to var teikt, ka grāmata ir par to, kā cilvēks mēģina iejusties vidē, ar kuru viņam nav nekā kopīga. Patiesībā gan īsti nav tā, ka viņš ļoti censtos iederēties jeb precīzāk - viņš pats apgalvo, ka šādi centieni no viņa puses bija, bet nekas īsti par to neliecina.
No augstāk rakstītā varētu padomāt, ka man ir nepieņemami tas, ka Laionss bez nepieciešamas pietātes izsakās par tā uzņēmuma vidi, kurā viņš nonācis. Ka es nepiekrītu viņam, ka korporatīvā vide, kuru ir teju neiespējami atšķirt no bērnudārza un biznesa modelis, kur teju neviens uzņēmums negūst peļņu, būtu kaut kas peļams un izsmejams. Nē, tā galīgi nav. Viņš kritizē to, ko vajag kritizēt un liek uz šādām tādām lietām paskatīties vēl ciniskāk, nekā man tas no dabas ir raksturīgi (un tas ir aspekts, par kuru īsti viņam Paldies negribu teikt - darīt mani vēl skeptiskāku galīgi nav nepieciešams). Un šī ir tā reize, kad man negribās ieslīgt detaļās par to, kuros jautājumos es viņam piekrītu un kuros nē - mazliet par personisku tas viss sanāks. Līdz ar to es patiešām labprātāk par šo grāmatu ar kādu aprunātos pie alus kausa, nevis publiski kakātu akā, no kuras pats dzeru. Un tā nu sanāk, ka neko būtisku es šajā tekstā nepateikšu - ja nu vienīgi to, ka grāmata ir vērtīga lasāmviela, jo īpaši manas nozares cilvēkiem.
Pirmās aptuveni 3/4 grāmatas es vispār par to biju riktīgi starā, taču uz beigām sajūsma mazliet noplaka - drusku jau par daudz Laionss pievēršas "lielajai bildei", tikai paretām atceroties par pamata sižeta līniju, un viņš arī aiziet tajā virzienā, kurš galīgi nav nepietiekami apskatīts - par nepietiekamu "diversity" IT uzņēmumos. Šajā ziņā viņš nepasaka neko jaunu, nepiedāvā risinājumus un ignorē faktus, konsekventi seko droši vien no savas mediju pieredzes pārņemtam priekšrakstam, ka "šīs ir tēmas, par kurām ir obligāti jāraksta, jo to paredz kanons". Un mani mazliet kaitina viņa nosliece pretstatīt "slikto" Silīcija ielejas vidi "labajai" žurnālistu videi, ignorējot visas nebeidzamās problēmas tajā, kuras noteikti ir veicinājušas masu mediju agoniju. Bet, lai vai kā, šī ir interesanta grāmata, ar kuru pabeigt gadu, un par to gana ilgi varēšu domāt, diskutēt un vērtēt situācijas arī caur Dena Laionsa prizmu. Paldies viņam par to!
Daniels Laionss savā dižpārdoklī "Disrupted: My Misadventure in the Start-Up Bubble" itin labi paturpina tēmu, ar kuru pavisam nesen saskāros teātrī - to, kas nav īsti labi startapu pasaulē. Un, jāatzīst, atšķirībā no Svaigām asinīm, šī grāmata man atklāja itin daudz jauna, lai gan par daļu no šeit atklātā es varbūt labprātāk būtu palicis neziņā un ne visas autora saskatītās likumsakarības darīs manu nākotnes dzīvi vieglāku.
Stāsts savos pamatos ir sekojošs: tehnoloģiju žurnālists ar lielisku CV un pamatīgu stāžu paliek bez darba, jo mediji kā industrija labākajā gadījumā stagnē, bet sliktākajā - mirst. Un nonāk viņš tādā vidē, kuru iepriekš bija redzējis tikai no malas - jaunuzņēmumā, kas solās darīt pasauli labāku caur mūsdienīgu pieeju mārketingam. Dens Laionss šajā situācijā nonāk ne tieši tajos apstākļos, kad ir normāli iepazīties ar startapu vidi - viņam ir mazliet pāri piecdesmit gadiem un viņš nejūsmo par visu jauno tikai tāpēc, ka jaunais ir jauns. Viņš ir cinisks, skeptisks un sarkastisks tipāžs, kas ir pieradis pie strādāšanas ar tieši tāda paša tipa ļaudīm, jo žurnālisti savā būtībā parasti nav nekādi jaukumiņi. Un te pēkšņi viņš ir nonācis vidē, kur ir grūti saprast, vai tas ir uzņēmums vai kults, kas viņu ir pieņēmis savās rindās. Interesanti, ka kulta elementu arī Hermanis bija iepinis savā izrādē par "Theranos", kas laikam jau liecina par kaut kādām kopējām tendencēm. Līdz ar to var teikt, ka grāmata ir par to, kā cilvēks mēģina iejusties vidē, ar kuru viņam nav nekā kopīga. Patiesībā gan īsti nav tā, ka viņš ļoti censtos iederēties jeb precīzāk - viņš pats apgalvo, ka šādi centieni no viņa puses bija, bet nekas īsti par to neliecina.
No augstāk rakstītā varētu padomāt, ka man ir nepieņemami tas, ka Laionss bez nepieciešamas pietātes izsakās par tā uzņēmuma vidi, kurā viņš nonācis. Ka es nepiekrītu viņam, ka korporatīvā vide, kuru ir teju neiespējami atšķirt no bērnudārza un biznesa modelis, kur teju neviens uzņēmums negūst peļņu, būtu kaut kas peļams un izsmejams. Nē, tā galīgi nav. Viņš kritizē to, ko vajag kritizēt un liek uz šādām tādām lietām paskatīties vēl ciniskāk, nekā man tas no dabas ir raksturīgi (un tas ir aspekts, par kuru īsti viņam Paldies negribu teikt - darīt mani vēl skeptiskāku galīgi nav nepieciešams). Un šī ir tā reize, kad man negribās ieslīgt detaļās par to, kuros jautājumos es viņam piekrītu un kuros nē - mazliet par personisku tas viss sanāks. Līdz ar to es patiešām labprātāk par šo grāmatu ar kādu aprunātos pie alus kausa, nevis publiski kakātu akā, no kuras pats dzeru. Un tā nu sanāk, ka neko būtisku es šajā tekstā nepateikšu - ja nu vienīgi to, ka grāmata ir vērtīga lasāmviela, jo īpaši manas nozares cilvēkiem.
Pirmās aptuveni 3/4 grāmatas es vispār par to biju riktīgi starā, taču uz beigām sajūsma mazliet noplaka - drusku jau par daudz Laionss pievēršas "lielajai bildei", tikai paretām atceroties par pamata sižeta līniju, un viņš arī aiziet tajā virzienā, kurš galīgi nav nepietiekami apskatīts - par nepietiekamu "diversity" IT uzņēmumos. Šajā ziņā viņš nepasaka neko jaunu, nepiedāvā risinājumus un ignorē faktus, konsekventi seko droši vien no savas mediju pieredzes pārņemtam priekšrakstam, ka "šīs ir tēmas, par kurām ir obligāti jāraksta, jo to paredz kanons". Un mani mazliet kaitina viņa nosliece pretstatīt "slikto" Silīcija ielejas vidi "labajai" žurnālistu videi, ignorējot visas nebeidzamās problēmas tajā, kuras noteikti ir veicinājušas masu mediju agoniju. Bet, lai vai kā, šī ir interesanta grāmata, ar kuru pabeigt gadu, un par to gana ilgi varēšu domāt, diskutēt un vērtēt situācijas arī caur Dena Laionsa prizmu. Paldies viņam par to!
2019-12-23
comments powered by Disqus