Kazhes pierakstu burtnīca

Ilze šogad izvēlējās savu dzimšanas dienu svinēt neparasti - tai vietā, lai viesus piektdienas vakarā uzņemtu Kuģu ielā, viņa izziņoja orientēšanās sacensības City Race Mančesterā, aicinot draugus doties viņai līdzi uz Joy Division un Deivida Bekhema pilsētu. Ilgi nedomājām un pieteicāmies braucējos. Kad izziņoja oficiālu pieteikšanos uz City race, tieši “Darba rezervju” pārstāvji bija pirmie, kas pieteicās, līdz ar to rezervējot sev pirmos vienpadsmit starta numurus. Ceru, ka organizētāji vismaz pacentās iegūglēt un censties noskaidrot, kas tas īsti ir par dīvainu sporta klubu no Latvijas.


Kamēr aktīvie sportotāji mēs bijām vienpadsmit (augošā reģistrācijas numuru secībā): Baiba, Ilze, Irbe, Raimonds, Edijs, Marina, Gustavs, Guna, Mārtiņš, Raitis, Anita, tikām kopā braucēju bija vairāk: vēl arī Iveta, Hugo, Anastasija, Edīte un Estere. Jāpiebilst, ka kamēr pārējie brauca no Rīgas, Edīte pievienojās no Berlīnes, kamēr Hugo un Esterei tā īsti neviens droši vien nebija jautājis, vai viņi vēlās doties uz Mančesteru, bet tikai stādīja fakta priekšā.

Aviobiļetes tika iegādātas itin savlaicīgi, mazliet gan nācās pieciest čakarēšanu no Ryanair puses, kas vispirms paziņoja par nosacījumu maiņu jau nopirktām biļetēm un pieprasīja, lai piemaksājam par bagāžu, bet pēc tam sākotnējo paziņojumu atcēla, jo jau nopirktām biļetēm mainīt nosacījumus tomēr nav legāli (mēs nebijām paspējuši nekādi uz sākotnējo paziņojumu reaģēt), bet kā lai arī nebūtu, ceturtdienas pusdienlaikā ne tikai mēs, bet arī pārējie biedri bijām ieradušies starptautiskajā lidostā Rīga, un klases ekskursija bez skolotājas varēja sākties.

Ar katru nākamo lidojumu Ryanair arvien uzstājīgāk tevi mēģina pārliecināt, ka vajadzētu par kaut ko piemaksāt. Piemēram, par iespēju sēdēt blakus saviem līdzbraucējiem. Pagaidām mēs vēl turamies pretī šiem piedāvājumiem, izmantojot risinājumu, ka vairums cilvēku labprāt izmantos iespēju apsēsties kaut kur citur, nevis blakus mazam bērnam. Turpceļā gan mums īsti neizdevās šo kārti izspēlēt, jo Marinai kā blakussēdētāju Ryanair vietu sadales sistēma bija piespēlējusi Ediju, kurš bija tik laipns un pretimnākošs, ka piedāvāja man mainīties ar vietām. Kas attiecas uz lidojumiem ar bērnu, pagaidām diezgan izteikti sanāk tā, ka viss smagums gulstas uz Marinas pleciem, bet man pat izdodas kādas piecas minūtes lidmašīnā nosnausties (varbūt ne gluži manā gaumē nogulēt drošības instruktāžu, bet vismaz tīri statistikas pēc lidojuma laikā kādu brīdi ir nepieciešams nogulēt). Pirms katra nākamā lidojuma gan ir satraukums, ka šajā reizē Estere nebūs apmierināta, esam iesprostota šaurībā, bet pagaidām viss ir labi, ja neskaita to, ka viņai galīgi nepatīk piesprādzēties.

Mančestera mūs sagaidīja ar itin patīkamiem pēc britu salu standartiem laikapstākļiem un nepieciešamību tikt pie īres auto. Tādai lielai kompānijai kā mūsējai bija pasūtinātas veselas trīs mašīnas (visas no vieta kantora), un tad nu mēs mēģinājām pie tām tikt. Izrādījās gan, ka attiecīgais kantoris atradās dīvaini nomaļā vietā, uz kurieni negāja neviens autobuss, taču pēc sazvanīšanās ar firmas pārstāvjiem, mums pretī atsūtīja divus busiņus, vienā no kuriem izdevās Esteri ielikt ar visiem ratiem, pat viņu nepamodinot.

Pēc formalitāšu nokārtošanas un nelielas mūsu apčakarēšanas (pašu nevērības dēļ, nepaņemot līdzi pareizas kredītkartes) tikām pie mašīnām. Mūsu gadījumā tas bija gandrīz perfekti svaigs Toyota Yaris hibrīdauto ar 50 jūdžu nobraukumu un daudz augstāku inteliģences pakāpi, nekā esmu radis no mašīnas sagaidīt. Principiāli iepriecinošākais šajā komplektā gan bija viens apstāklis - automātiskā ātrumkārba, kas braukšanas pa nepierasto ceļa pusi apstākļos ir liels bonuss.

Bez starpgadījumiem nonācām mums vajadzīgaja Mančesteras priekšpilsētā (Old Trafford), kur bijām rezervējuši caur Airbnb dzīvokli. Mazliet gan nācās uzgaidīt, jo nebiju precīzi ziņojis mūsu ierašanās laiku, bet pēc kādām 10-15 minūtēm stāvēšanas pie durvīm pie mums ieradās divas acīmredzami islāmam piederīgas sievietes, kas savā starpā itin negaidītā kārtā sarunājās spāniski. Mūsu dzīvoklis bija tipisks divstāvīgs rindu māju risinājums ar pārsteidzoši lielu platību (laikam jau ne visur ir tāda šaurība kā Londonā). Faktiski mēs tur būtu varējuši apmesties arī itin lielākā skaitā, ne velti mūsu rīcībā bija trīs guļamistabas. Kad bijām iekārtojušies, man patiesībā uzreiz jau vajadzēja atkal doties projām, jo daļai mūsu kompānijas, mani ieskaitot, pirmajā vakarā bija paredzēts pirmais orientēšanās starts.

Vēl pirms došanās prom ātri aizšāvu līdz tuvākajam Aldi pēc kādiem produktiem Marinai un Esterei vakariņām (nezinu, cik bieži esmu par šo sūdzējies, bet es vienkārši ienīstu Aldi tīkla veikalus ar kastēs sakrāmētajiem produktiem, kas rada sajūtu, ka tu nelegāli iepērcies noliktavā!) un bankomātam, lai apgādātos ar mārciņām, un tad jau pie manis ieradās biedru auto ar Gustavu, Baibu un Irbi sastāvā, lai mēs varētu doties uz citu priekšpilsētu (Chorlton) nodoties sportam.

Cik sapratu, pasākums, kurā mēs piedalījāmies, bija vietējam orientēšanās klubam ļoti tipisks - ziemas sezonā tur notiek nakts orientēšanās seriāls, kurā dalībnieki skrien rogaininga tipa distanci, proti - brīvo nevis pavēles, tiesa, bez laika iepazīties ar karti un kaut ko plānot. Starta laiks arī brīvs, un atzīmēšanās notiek tikai startā un finišā, kamēr distancē ir jāpilda uzdevumu lapa - tev ir dots leģendā objekta tips un ir atbilžu lapā jāieraksta, piemēram, pastkastes numura pēdējie divi cipari. Tas nozīmē, ka pie punkta nākas uzkavēties drusku ilgāk, nekā normāli orientējoties un salīdzinoši ar citiem risinājumiem pilsētvidē, reizēm arī punktu nākas meklēt ilgāk, jo reizēm ieraudzīt pareizo stabu ir grūtāk nekā prizmu.

Par sevi un savu startu jāatzīst, ka tas bija gaužām slikts - man galīgi nesanāca labs maršruts, kurā savākt iespējami vairāk punktu, rezultātā daudz skrēju pa tukšo, vācot kilometrus, nevis punktus. Noteikti būtu bijis vērts pēc pirmā punkta uz brīdi piestāt un aptuveni uz kartes uzzīmēt tālāko kustību, ko neizdarīju, un tā nu sanāca, ka dzenoties pēc dažiem “resnajiem punktiem”, summāri noteikti paliku zaudētājos. Un vēl beigās pat neizdevās iekļauties kontrollaikā, zaudējot aptuveni 40 sekundes, kas nozīmēja arī zināmas sankcijas punktu ziņā. Idejiski risinājums patika, bet tas nu ir zināms, ka es neesmu optimāls lēmumu pieņēmējs režīmā “uz sitiena”, un te tas kārtējo reizi izpaudās visā savā spožumā. Būtu interesanti kaut ko līdzīgu realizēt Rīgā (tas der arī kā risinājums vienkārši skriešanas treniņam), un varbūt pat būtu vērts padomāt par šāda tipa karšu sagatavošanu “darba rezervistiem” (bet pagaidām tā ir tikai ideja, nekā vairāk).

Kad visi bijām finišējuši, varējām izmantot sacensību formāta priekšrocības. Proti, ja sacensību centrs atrodas krogā, nav nekur tālu jādodas, lai varētu iedzert alu. Un, ja ir tā sanācis, ka no drēbēm, ko pārvilkt, tev ir tikai žakete, tad tu vari krogū sēdēt zeķubiksēs (skriešanas), sporta kreklā un žaketē un malkot Guinness'u. Kas gan var būt labāks par šo!

Līdzās alus degustācijai piedalījāmies turpat krogā notiekošā Quiz'ā jeb lokālās Prāta spēlēs. Neko izcili labi ar to prātu gan mums laikam negāja, arī tālab, ka itin slikti orientējāmies tajā, kāds lords šobrīd ieņem kādu amatu un tā vien šķiet, ka Džons Smits jaunākais nebija īstā atbilde uz to jautājumu, kur mēs viņu ierakstījām. Tiesa, es jau pēc pirmā spēles raunda tiku aiztransportēts mājās un, kā vēlāk izrādījās, arī pārējie “Darba rezervju” pārstāvji sava intelekta apliecināšanu ātri vien pārtrauca.

Kad pārrados dzīvoklī, visi jau gulēja, es vēl kādu brīdi pabakstījos telefonā, un tad arī gāju pie miera.

Nākamās dienas (tā bija piektdiena, 2. novembris, ja tevi tas interesē) plāni mums bija ļoti nosacīti, vai pareizāk, tie bija radušies pirmā novembra vakarā, man bakstoties telefonā. Proti, mēs bijām pamodušies pēc vietējā laika sasodīti agri, un tad nu tādā agrā rīta stundā sēdāmies auto un braucām uz Česteru.

Ja tu domā, ka ar Česteru es domāju to pašu Mančesteru, tikai gribu būt lakonisks, tu kļūdies. Es nemaz negribu būt lakonisks, jo lepojos ar savu verbālo caureju jau ne pirmo gadu desmitu. Un Čestera nudien nav Mančestera, bet pilnīgi cita pilsēta. Pilsētas statusu tā saņēmusi 1541. gadā un līdz mūsdienām saglabājusi ļoti iespaidīgus vecpilsētas mūrus, vienus no labāk saglabātajiem visā Lielbritānijā. Patiesībā gan tā, protams, ir daudz senāka par sešpadsmito gadsimtu, jo to dibināja vēl romieši mūsu ēras pirmajā gadsimtā. Un tā kā par Mančesteru bija lasīts, ka tā ir liela, industriāla un kosmpolītiska, gribējās apskatīt kaut ko mazāku, vēsturiskāku un angliskāku vispirms, pirms iedziļināties lielpilsētas piedāvājumā.

Česteru no Mančesteras šķir mazāk kā stundas brauciens, un tā kā bijām startējuši pusastoņos, tad uz mūsu ierašanās laiku Česterā pat bodes vēl īsti nebija vaļā un cilvēki tikai posās uz darbu. Auto novietojām pazemes stāvvietā gandrīz pašā pilsētas centrā, un devāmies apskatīt, ko tad īsti šī pilsēta varēja apmeklētājam piedāvāt. Izrādījās - gana daudz. Lielākā daļa namu tās vecpilsētā gan patiesībā ir celti nevis Viduslaikos, bet Viktorijas laikmetā, taču tas pilsētas burvību nemazina. Cilvēkam, kam Anglija primāri saistās ar Londonu (ja ne vizīte Kornvolā pirms daudziem gadiem, es arī būtu viens no viņiem), šādas Česteras apmeklējums varētu būt īpaši svētīgs - tas ir līdzīgi kā, ja tu kā tūrists, atbraucis uz Latviju, apmeklē, piemēram, Valmieru - gūstot daudz reālāku ieskatu valstī, nekā pastaigā pa Jūgendstila Rīgu.

Populārākie tūrisma objekti pilsētā ir jau pieminētie mūri (Anglijā tādu vispār esot maz saglabājies), romiešu pirts drupas, pulkstenis uz vieniem no pilsētas vārtiem un droši vien katedrāle, kura gan nav nekas īpašs. Vēl vairāk nekas īpašs nav Česteras pils, kura turklāt arī neizskatījās sevišķi atvērta apmeklētājiem, bet to mēs nemaz nepārdzīvojām. Ilgstoši ko darīt tādā Česterā droši vien nav, bet vizītei uz pāris stundām tā izrādījās ļoti labi piemērota. Ieēdām kādā kafejnīcā brokastis, un tad jau varējām domāt: un ko darīt tālāk?

Risinājums par “tālāk” nebija nekas sarežģīts - jau iepriekšējā vakarā Ilze bija piedāvājusi izbraucienu uz ciematu vārdā Hayfield, kas atrodas High Peak apgabalā un ir laba vieta, kur doties kādā pastaigā dabā. Sākotnēji mēs pret šo ieceri bijām skeptiski, jo ar ratiem nekādus dižus pārgājienus pa neceļiem veikt negribējās, taču vismaz uz maršruta startu, lai mazliet satiktu pārējos biedrus, beigās tomēr aizbraucām.

Ceļā uz Heifīldu pāris reizes iekļuvām korķos - Mančesteras apkārtē satiksme ir diezgan intensīva un ne pārāk dinamiska, un tad vēl nevarējām īsti saprast, kur bija paredzētā tikšanās vieta. Izbraucām pāris liekus līkumus, līdz sazinājāmies ar Ilzi un saņēmām precīzas norādes. Pastaigu maršruta sākumā bija maksas autostāvvieta, kuru gan izlēmām neizmantot, noparkojot auto ielas malā pārdesmit metru attālumā no tās. Tad itin drīz pienāca arī septiņvietīgais Volkswagen, kas gan piegādāja astoņus pasažierus, jo ceļā uz Heifīldu tas bija piestājis Mančesteras lidostā, lai braucēju rindās uzņemtu no Berlīnes atlidojušo Edīti.

Uzēdām Ilzes dzimšanas dienas kūku, nobaudījām pa glāzītei dzirkstošā, un nesagaidot trešās ekipāžas ierašanos, gājām skatīties, kāds tad ir piedāvātais pastaigu maršruts. Sākumā tas bija lieliski piemērots ratiem - gāja pa asfaltu, tad bija arī mazliet izaicinošāki posmi un visubeidzot pa trepēm veicām nelielu kāpienu kalnā, kur gan Esterei asistenci nešanā sastādīja arī māsas Birznieces. Sākotnējais Ilzes mērķis - tikt līdz ūdenskrātuvei - bija izpildīts, skats jau pavērās itin labs, tomēr šajā brīdī notika izšķiršanās, kur katram iet tālāk. Daļa kompānijas devās augšā kalnā, daļa - lejā un vēl mazliet pastaigā, bet mēs - atpakaļ uz pilsētu. Kā nekā Esterei jau sen bija pāri pusdienlaikam, arī paši jutāmies izsalkuši, un šo to apskatījuši arī. Atceļā vēl satikām klāt piebraukušā trešā auto pasažierus, kas arī kā nu kurais plānoja pavadīt laiku, un tad jau braucām atkal uz Mančesteru.


Ceļā vēl bija doma paēst, taču izrādījās, ka nomales Fish&Chips iestādēm bija vēl par agru vērties, vaļā, līdz ar to aizbraucām līdz pat pašai mūsu dzīvesvietai un tad ar kājām dēvāmies meklēt kādu ēstuvi. Tiešā tuvumā nekas nebija atrodams, līdz ar to devāmies uz mūsu apdzīvotā imigrantu rajona centrālo ielu, kur palestīniešu ēstuvē tikām pie kebaba un falafeliem. Uzēduši, gājām atkal atpakaļ.

Marinai un Esterei ar to diena bija principā arī galā, bet es vēl sastādīju pārējiem kompānijas pārstāvjiem kompāniju uz kādu glāzi alus krogā. Pie reizes vajadzēja nogādāt Ilzei viņas dzimšanas dienas dāvanu - piepūšamo bumbu sēdēšanai un vingrošanai, ko bijām atveduši no Latvijas, ar domu, ka dāvinot kaut ko ārzemēs, ideāli, ja tas ir iespējami liels. Tīri jauki pasēdējām - citi gan ilgāk nekā es, uzzinājām, ka pēc septiņiem ar maziem bērniem Anglijā krogos uzturēties nevar (līdz ar to Gustavs, Iveta un Hugo tika faktiski izraidīti no krogus), toties pusaudžiem ir iespēja sarunāt bezmaksas dzērienus. Izpēlējam Ryanair loteriju tam, kurš labāk uzminēs atceļā iedalītās vietas lidmašīnā (es uzvarēju! es uzvarēju), un tad jau posos atkal mājās. Mazliet škrobe jau bija, ka biju turp ieradies ar auto, līdz ar to vairāk par “vienu jau var” nogaršot nevarēja, bet tāda nu ir tā dzīve.

Kas attiecas uz mūsu dzīvokli - šīs dienas rītā tas mūs bija pārsteidzis ar nepatīkamu aukstumu, apkure bija atslēgusies un gaisa temperatūra bija ap četrpadsmit grādiem, kas iekštelpām ir drusku tā kā par maz. Padarbojoties ar katla slēdžiem, panācām, ka pazuda arī karstais ūdens. Tas jau šķita drusku tā kā par skarbu, sazinājos ar dzīvokļa saimnieku, kurš pēcpusdienā atnāca (kamēr bijām prom), saspieda pareizās pogas, un vakarā jau bija atkal silts. Tas bija ļoti patīkami!

Sestdien bija paredzēts pirmais no City Race pasākumiem - divdaļīgs sprints. Vispirms gan izgājām pastaigā pa tuvējo apkārtni - proti, Aleksandras parku, pie kura bijām apmetušies. Kā jau pieklājas jebkuram parkam Anglijā, tajā bija milzīgs daudzums vāveru, un kā arī ir tipiski, tur bija dīķis ar dažādiem pīļu un nepīļu veida putniem, kurus noteikti labāk identificētu Irbe un Anita, nekā mēs. Mazliet cietām no baložu uzbrukuma, kuri domāja, ka no mugursomas tiks izvilkts kas ēdams, bet patiesībā tas bija tikai fotoaparāts.

Sprints notika nosacīti citā pilsētā - Stokportā, kura gan itin droši ietilpst Mančestras metropolē. Un pat ne Stokportas centrā, bet Ofertonā - tās priekšpilsētā, dzīvojamajā rajonā. No maniem līdzšinējiem startiem jāsaka līdzīgākais apvidus šim bija 2017. gada “Aļņa” sezonas atklāšanas sacensības Jelgavas 5. vidusskolas apkārtnē - ar skriešanu gandrīz ekskluzīvi starp daudzdzīvokļu mājām. Ofertonā gan tās mājas vismaz nebija piecstāvenes, bet nu šīs bija ļoti guļamrajona tipa sacensības.

Ceļā uz sacensībām gadījās vienīgais nepatīkamais auto incidents šajās dienās - ieraudzījis prizmu, kas vēstīja par nepieciešamību nogriezties, veicu labo pagriezienu neskatoties, rezultātā kādam pamatīgi nogriežot ceļu un saņemot pelnītu devu pīpināšanas. Jā - it kā tev šķiet, ka tu labi iejūties braukšanā pa otru ceļa pusi, bet pietiek kļūt paviršam un pašpārliecinātam, un var gadīties arī lielāki sūdi.

Sacensību formāts bija sekojošs: dažu stundu laikā katram dalībniekam bija jāveic divas distances, katra - starp diviem un trīs kilometriem. Darījām tā, ka vispirms A distanci veica Marina, tad es, un tad tādā pat secībā B distances. Kamēr Marina skrēja pirmo posmu, noklausījos pamatīgu koncertu Esteres izpildījumā, kura uzskatīja, ka mammai nekāda sportošana nav vajadzīga, ja jau viņai ir bērns. Tad aizskrēju es (A distanci noskrēju pēc maniem standartiem gandrīz optimāli, tikai posmā uz pēdējo punktu mazliet sakļūdījos, bet kopumā rezultāts bija iepriecinošs), un pēc tam atkal palaidu Marinu distancē. Tikai, kad viņa jau bija aizskrējusi, attapos, ka viņa taču nebija aizgājusi nolasīt pirmās distances rezultātu, bet līdz ar otro startu idents tiek notīrīts un viss - nav rezultāta. Muļķīgi sanāca, bet patiesībā neko daudz jau tas nemaina.

Otrajā distancē gan Marinai, gan man gāja grūtāk. Pāris reizes izteikti sakļūdījos, faktiski jau no starta slikti aizskrēju, un tā mans 15 sekunžu pārsvars pār Ediju pārvērtās divarpus minūšu iztrūkumā. Viens secinājums, kas gan nav nekas jauns, - es ļoti slikti startēju kaut mazākās spriedzes apstākļos, esmu psiholoģiski gaužām nenoturīgs, šādā veidā pats sevi čakarējot. It kā ārēji esmu šādās situācijās gana mierīgs, bet iekšā tas stress kņud, un par labu tas man nekad nenāk.

Šajā dienā nākamais plāna punkts bija mazliet apskatīt arī pašu Mančesteru, citādi sanāca, ka bija jau trešā diena, bet pilsētas centrā vēl pat bijuši nebijām. Mūsu dzīvesvieta nebija dramatiski tālu no centra - kādi trīs vai četri kilometri, tomēr izlēmām, ka ar auto būs operatīvāks šis pasākums. Maksas stāvvietas tur nav varbūt super lētas, bet arī ne radikāli dārgas (atcerējāmies nakti Telavivā, kur par stāvvietu samaksājām vairāk kā par viesnīcu), un uz pāris stundām jau noteikti var noparkoties.

Kas attiecas uz Mančesteras centrālo daļu, tad es pat teiktu, ka vecpilsēta neko diži atmiņā neiespiedās (ja neskaita pieredzi, ka Estere par visām varītēm gribēja atgriezties katedrālē, jo tur bija bērnu stūrītis), toties paviesojāmies ķīniešu kvartālā un Mančesteras “gay village”. Geju, lesbiešu (un tā tālāk) kvartāls atrodas pavisam netālu no Mančesteras universitātes, pie kuras izvietots Tjūringa skvērs - pieminot cilvēku ar teju lielākajiem nopelniem datorzinātnes attīstībā. Mazliet mulsinoši gan man šķiet, ka Mančesterā Tjūringu vairāk šķiet pieminam kā “gay icon” un mazāk kā zinātnieku, bet tā jau ir viņu darīšana, ne manējā. Mazliet pārdomājām to, ka Rīgā droši vien jebkuram krogam tā būtu finansiāla pašnāvība - izkārt varavīksnes karogu (tas ir līdzīgi kā Jeruzalemē turēt iestādi vaļā sestdienā - boikotētāji nodarīs daudz vairāk kaitējuma, nekā retie atbalstītāji). Uzēdām tipiskus Fish&Chips iekskrietuvē, kur gan nebija normālu galdiņu, un tā pēc dažām stundām pieņēmām, ka kaut ko no Mančesteras esam redzējuši.


Atceļā no pilsētas iebraucām lielveikalā, kur Marina mani iesūtīja pēc četriem produktiem, bet atgriezos es, protams, ar itin lielāku pirkumu. Līdz ar to vakaru pavadījām Guinness, siera kūkas un dažādu našķu sabiedrībā. Manuprāt, itin jauks vakars padevās.

Atlika mūsu brauciena pēdējā diena, un (nosacīti) pats atbildīgākais starts - centrālais City Race. Sacensības notika Mančesteras centrālās daļas Rietumu kvartālā, apvidū, ko sauc par Castlefield - zonā ar romiešu forta drupām, pirmo pasaulē rūpniecisko kanālu un vēl visādiem citiem ūdeņiem. No dzīvokļa bija jau jāizvācas, auto novietojām atkal maksas stāvvietā (kur gan es, mēģinot ietaupīt, rezultātā pārmaksāju - kā jau pieklājas skopajam, kas maksā divreiz) pusotra kilometra attālumā no sacensību centra, un devāmies uz Kāslfīldas viesnīcu, kur notika reģistrācija un numuru saņemšana.

Lai mēs abi varētu startēt, man bija izsniegts ļoti agrs starta laiks, kamēr Marinai - viens no vēlākajiem. Mazliet stresa, un varēja doties distancē. Kas attiecas uz skriešanu pilsētas centrā, tad šajā rubrikā man noteikti visvairāk pietrūkst pārliecības - proti, es ne tik daudz laika zaudēju uz kļūdām (lai gan uz pašu pirmo punktu patiešām mazliet šo to sajaucu un droši vien minūti pazaudēju), kā vienkārši uz kopējā ātruma trūkuma. Visu ielu šķērsošana manā izpildījumā nav izcili ātra, un arī kopumā noteikti varēja strādāt distancē smagāk. Vienlaikus cita liela tehniska brāķa manā izpildījumā nebija (ja neskaita to, ka vienai ēkai apskrēju apkārt pa garāko pusi), līdz ar to kopumā ar savu sniegumu biju drīzāk apmierināts. Distances garums sanāca 11,5 kilometri, kas šķiet bija diezgan normāls (pāris simtus metru gan jau varēja nomest, bet ne īpaši vairāk), un patērētais laiks - aptuveni 65 minūtes. Maniem standartiem normāli.

Uz manu finiša laiku arī pārējie Darba rezervju atlēti bija ieradušies, jo arī viņiem beidzot bija drīzumā jāstartē, tad nu varējām nofotografēties ar saviem feinajiem starta numuriem - pateicoties agrajai reģistrācijai, mūsu rīcībā bija numuri no 1 līdz 11, topot mūsu sporta kluba līdz šim iespaidīgākajai fotogrāfijai. Pavadīju (nosacīti) distancē Marinu, kura mana starta laika bija paviesojusies ar Esteri zinātnes un industrijas muzejā, un tad pastaigā pa Kāslfīldu aizritēja vēl drusku vairāk kā stunda laika. Arī Marina sekmīgi finišēja (būtiskākais - visiem 11 Darba rezervju pārstāvjiem šajā dienā rezultāts bija ieskaitīts, un principā - atbilstošs katra spējām un iespējām), un tad vairs atlika tikai ieēst pusdienas un doties uz lidostu.

Kas attiecas uz pusdienām, tīri nejauši nonācām ļoti patīkamā indiešu restorānā tieši blakus Frīdriha Engelsa piemineklim (ko biju novērojis jau, kamēr staigāju ar ratiem un nerezultatīvi mēģināju ķert distancē skrienošo Marinu), kur kārtīgi paēdām, un tad jau gājām uz auto un braucām to nodot.


Laiku lidostā īsināju, drudžaini meklējot pastkasti, lai varētu nosūtīt pēdējā brīdī sarakstītās kartītes. To atradis biju tik pārlaimīgs, ka Ilze saņēma pastkarti, kuras teksts tā arī nebija līdz galam pabeigts, bet tas jau nekas. Tad lidmašīna, kārtējo reizi iemainītā vieta. Izklaides ar Ediju un viņa ļoti runātīgu čomu, un tad jau Rīga, autobuss uz mājām un gulta. Tā arī aizritēja šīs pagarinātās brīvdienas Mančesterā, kur dažās dienās redzējām un izdarījām daudz. Bija lieliska klases ekskursija bez skolotājas, paldies Ilzei par iniciatīvu un pārējiem par līdzdalību! Vajadzētu nākamgad atkārtot kaut ko līdzīgu!