Kazhes pierakstu burtnīca

2017. gada sezonā "Darba rezervju 2" komandu pieteicu dalībai visos sezonas posmos. Pērn piedalījāmies trijos, šogad šķita - jāiet pēc pilnas programmas, jācīnās par visaugstākajām vietām. Ok, reālistiskais plāns bija vieta sešiniekā sezonas kopvērtējumā un viena vieta trijniekā atsevišķā posmā. Pērn labākais sasniegums bija gandrīz ceturtā vieta Rīgas nakts posmā, kura gan pārvērtās pavisam sliktā rezultātā nenofiksēta identa dēļ teju vai pirmajā kontrolpunktā (mana, nevis kāda komandas biedra neveiksme), tomēr šķita, ka izveidotajā sastāvā - Baiba un divi Raimondi - mums bija potenciāls.

Pirmais posms Jelgavā rezultātu ziņā mums bija ļoti veiksmīgs. Sākotnēji gan pat šķita, ka vēl veiksmīgāks, nekā beigās sanāca - tikām godalgoti ar trešo vietu, taču kādai komandai izdevās apstrīdēt piespriesto sodu, un beigās bijām ceturtie. Vispār jāsaka - lai arī rezultāts bija labs, par posmu kopumā iespaidi bija ne visai. Baisi jau nu tā Jelgavas puse ir plakana, un vispār posms bija ļoooti vienkāršs. Tas ir, ja neskaita vienu kāpjamo punktu, kas izrādījās mūsu komandai fiziski īsti neizpildāms, bet šajā konkrētajā reizē par to netika piešķirts sods, bet tikai prasība aizskriet līdz kokam un atpakaļ. Lai arī beigās sanāca, ka līdz trijniekam neaizsniedzāmies, laika ziņā tas nebūt nebija tālu - no pirmās vietas aplikām mazāk kā desmit minūtes, no otrās - četras, bet no trešās - pusotru minūti. Tā kā gluži perfekti distanci veikuši nebijām, bija sajūtas - tas nebija mūsu absolūtais maksimums!

Absolūto maksimumu mēs sasniedzām otrajā posmā Madonā, kur gan sākās mūsu piedzīvojumi ar mainīgo trešo komandas dalībnieku - Raimonds (tas, kurš neesmu es) bija paziņojis, ka viņš tomēr ar mums nevarēs startēt, līdz ar to nācās meklēt viņam aizstātēju. Uz Madonas posmu sarunājām Sandi, kurš (tāpat kā patiesībā savulaik Raimonds) iepriekš bija šajā pasākumā startējis sporta klasē, līdz ar to noteikti bija uzskatāms par vērtīgu komandas papildinājumu. Kā jau to no Madonas varēja sagaidīt, šajā reizē reljefa bija daudz vairāk (bija arī pāris diezgan mežonīgi stūmieni kalnā nepieciešami), bet mūsu rezultāts bija vienkārši izcils. Jo tālāk uz priekšu braucām, jo mazāk komandu bija mums priekšā, līdz jau pirms pasākuma beigām bija panākts tas, ka priekšā bija vairs tikai viena MIX komanda, kuru pēdējā velo posmā pat pie viena kontrolpunkta panācām. Ar to gan izrādījās drusku par īsu, jo situācijā, kad tev jāmēģina finišā turēt līdzi Andrim Jubelim, un tu neesi elites klases orientierists, bet gan ikdienas klases programmētājs, lielu cerību uz finiša spurtu nav. Joks gan bija tāds, ka mēs Jubeļa komandu uzveicām, pateicoties veiksmīgākam soda punktu daudzumam (mums bija viena kļūda nepareizi izlasīta uzdevuma ar pulksteni dēļ). Un ko tas nozīmēja? Ka pilnīgi negaidīti bijām šajā posmā uzvarējuši! Jāatzīmē Sanda nopelns - viņš komandas stratēģijā ienesa plānošanu uz priekšu un laika netērēšanu tur, kur tā nebija nepieciešama.

Diemžēl uz trešo posmu, kas notika Valmierā, atkal bija nepieciešamas izmaiņas komandā. Tas bija nepatīkami kaut vai tālab vien, ka mainīt uzvarošu sastāvu galīgi negribās. Taču Sandim bija kājas trauma, kuras dēļ sporta aktivitātes uz kādu laiku bija jāliek malā. Par Raimonda aizstājēja Sanda aizstājēju pasaucām Vilni, par kuru ir zināms, ka arī viņš ir startējis sporta klasē un nav arī šaubu par viņa spējām ātri paskriet. Tiesa, šajā posmā skriešanas ātrums galīgi nebija tas, kas mūs iegāza. Un kas mūs iegāza? Visvairāk - laiks, ko pazaudējām, neveiksmīgi izvēloties variantu, kā paņemt pāris punktus purvainā apvidū (aizsūtījām Vilni aizskriet uz vienu tālāku punktu, kamēr Baiba un es lauzāmies cauri tādai patīkamai zampai, kur nācās uz vēdera slīdēt pa zāles kumšķiem). No pagājušā gada man atmiņā bija palicis, ka ja neskaita kalniņus, Valmieras posms bija riktīgi viegls. Šogad galīgi tā nebija - pat ja ignorē tādu sīkumu kā vairāki kāpjamie punkti (tai skaitā viens, kurā nemaz netikām augšā - tas pasākums ne tikai nešķita viegls, bet arī ne drošs). Rezultāts? Bēdīgs - devītā vieta MIXā. Pat no sešinieka atpalikām vairāk kā desmit minūtes, kamēr uzvarētājiem zaudējām gandrīz stundu. Līdz ar to - laikam jau ne tikai tas viens punkts bija neveiksmīgs, bet arī visādi citādi nostartējām nebūt ne izcili. Feinākais elements posmā - manis lecināšana ūdenī no liela pūšļa Gaujas malā.

Tad pienāca ceturtais posms - nakts sacensības Rīgā. Nedienas ar sastāvu turpinājās. Teorētiski šajā posmā varētu startēt arī Raimonds, taču viņš ar dēlu gāja skatīties Porziņģi. Gribēja startēt Sandis, bet fizioterapeits teica - Nē. Vilnis nevarēja ne gribēt, ne negribēt startēt, jo viņš piedalījās pasaules čempionātā rogainingā un nejutās gatavs uzreiz pēc tā doties atkal distancē. Beigu beigās piesaistījām jau ceturto šajā sezonā komandas biedru - Gustavu, kurš gan, cik man zināms, iepriekš nebija xRace startējis ne tikai sporta, bet pat ne ģimenes klasē. Un šis posms bija pārliecinoši dīvainākais visā sezonā. Sāksim ar to, ka starts īsti nebija starts - ar riteņiem visi izbraucām no Lucavsalas aiz policijas ekipāžām, kas mūs aizveda uz Uzvaras parku. Šo posmu visu laiku centāmies turēties gana tuvu peletona priekšgalam, lai būtu labās pozīcijās karšu saņemšanā, bet izrādījās, ka tam nebija nekādas nozīmes, jo Uzvaras parkā nācās desmit minūtes gaidīt, līdz sākās uguņošana par godu Rīgas svētkiem. Labi, ka vismaz tik ļoti uz šo velo posmu neiespringām kā dažs cits, jo redzējām vismaz divus kritienus uz tramvaja sliedēm. Absolūti nevarējām saprast, ko no mums gribēja pirmajā uzdevumā, ļoti ilgi to nočakarējām, svaidoties šurpu turpu pa tik ļoti pazīstamo Uzvaras parku un nevarot saprast, kur tad īsti ir mums vajadzīgie kontrolpunkti. Rezultātā bijām viena no pēdējām komandām, kas no turienes izbrauca. Un ko tas nozīmē? To, ka visas nakts gaitā mums visu laiku priekšā bija faktiski par mums lēnākas komandas, aiz kurām reizēm iesprūdām velo posmos, aizmirstoties, ka patiesībā mēs varējām braukt arī ātrāk. Domājams, diezgan daudz laika un pozīciju mēs atguvām sprintā Imantā Edija skujkoka rajonā, taču tad atkal daudz ko sačakarējām mežā, kur arī organizētāji bija sapinušies meistarībā, nepareizi kartē atzīmējot specpunkta atrašanās vietu, kamēr mums atgadījās parviršīb uzdevuma lasīšanā... Tad vēl bija arī tāds apstāklis, ka Gustavs nebija izcilā skriešanas formā, un vispār - teju viss šajā posmā bija slikti, izņemot rezultātu, kurš izrādījās pārspīlēti labs - ceturtā vieta MIXā, kas ļāva noturēt trešo vietu kopvērtējumā. No trijnieka posmā gan atpalikām pamatīgi, bet pēc tā, cik slikti mums bija gājis sākumā, ar šādu rezultātu varējām būt ļoti apmierināti. Atmiņā paliekošākais elements - naksnīgā pelde uz CD dambi.

Talsos, kur bija gaidāms priekšpēdējais sezonas posms, mums atkal bija itin labas perspektīvas - bija no traumas atgriezies Sandis, kas vēl turklāt tur bija vietējais. Šoreiz mums gāja labi, tikai nepamanījām vienu viltību kartē, kas būtu ļāvusi uzvarēt, rezultātā - palikām otrie. Toties nostiprinājām savu trešo vietu. Diezgan labi izcēlām laivu posmu, vispār viss būtu labi, ja ne tas viens nesaskatītais risinājums. Braucienā uz finišu lieliski noderēja Sanda zināšanas par Talsiem, izvēloties kartē neiezīmētus taisnākos ceļus. Vēl feins elements bija šaušana biatlona šautuvē, kur ar trešo šāvienu izdevās mērķi noguldīt. Ja kas - pirmos posmus šajā reizē bijām paveikuši ātrāk no visām komandām, bet beigās pilnajā konkurencē bijām ceturtie, kas ar nav slikti.

Līdz ar to pirms pēdējā posma mūsu iegūtās vietas (sākot ar labāko) bija: 1., 2., 4., 4. un 7. Kopvērtējumā gāja četri labākie rezultāti, līdz ar to mums garantētais komplekts bija 1, 2, 4, 4. Pirmās divas vietas vairs nebija aizsniedzamas, bet tuvākajiem konkurentiem cīņā par trešo vietu (komandai ar nosaukumu Reaktīvie eži) labākie rezutāti bija: 1, 3, 4, 6. Ko tas nozīmēja attiecībā uz vietu sadalījumu? To, ka mums bija vairāki veidi, kā nodrošināt, lai trešā vieta paliktu tomēr mūsu rokās (derēja jebkurš no tiem):

1) mūsu uzvara posmā;
2) mūsu finišēšana priekšā "Reaktīvajiem ežiem", neatkarīgi no izcīnītās vietas
3) Ežu rezultāts zemāks par otro vietu;

Par labu šādam scenārijam liecināja tas, ka pēdējā posmā bija gaidāma spraiga cīņa par pirmo vietu - tur arī abām komandām ļoti vajadzēja uzvaru, un tīri teorētiski kopvērtējuma līderiem ir jābūt spēcīgākiem par trešās vietas tīkotājiem. Mazliet mūsu perspektīvas sarežģīja tāds apstāklis, ka arī uz šo posmu komandai bija vajadzīgs viens jauns dalībnieks, - un šajā reizē tas biju es, kas nevarēja piedalīties (sanāca mazliet pārklāšanās ar ceļojumu uz Japānu). Taču kad izrādījās, ka manā vietā bija pierunāts startēt Pēteri no "Surikatiem" (viņš ir psihi ātrs!), šķita - gan viss būs labi! Beigās bija arī - tikai pilnīgi citā veidā, nekā to varēja domāt. Mēs vēl bijām Varšavā, kur sekoju xRace rezultātu tiešraidei un biju jau pārlaimīgs, uzzinot, ka "Darba rezerves 2" finišējušas kā pirmās no visām komandām. Diemžēl līksmība izrādījās pāragra - komandai bija 20 soda minūtes, kas rezultātā deva vien piekto vietu MIX grupā šajā posmā. Taču es, protams, nevarēju zināt, kāda drāma bija norisinājusies šajā posmā - ka dramatiski augsta ūdens līmeņa Amatā dēļ daudzām komandām vispār neizdevās finišēt, tai skaitā "Reaktīvajiem ežiem". Tad nu sanāca tā, ka patiesībā jau nebija vairs svarīgi, kādu tieši vietu šajā posmā ieņēma mūsu komanda. Bet nu atsauksme (un redzētie video) par Amatas šķērsošanu bija ļoti iespaidīgas.

Un tā tad nu sanāca, ka kopvērtējumā šajā sezonā izcīnījām trešo vietu, kas šķita ļoti pat atzīstams rezultāts. Paldies maniem komandas biedriem: Baibai (dalība visos sešos posmos!), Sandim (3 posmi), Raimondam (1 posms), Vilnim (1 posms) un Gustavam (1 posms)! Pagaidām galīgi nezinu, kādi man personīgi būs sportiskie plāni 2018. gadam, bet septiņpadsmitais nebija slikts.