Kazhes pierakstu burtnīca

Kad aiz loga (un patiesībā arī šajā loga pusē) ir decembris, un ir jau pēdējais laiks gatavot savu Bitītes Maijas tērpu Jaunajam gadam, ir beidzot pienācis brīdis īsi pastāstīt par nedēļu, ko šovasar pavadījām Viļņā.


Kāpēc tieši Viļņā? Kāpēc nedēļu? Principā tur bija vairāki būtiski apsvērumi. Pirmkārt, bija izlemts atļaut šovasar arī Marinai apmeklēt kādu pasākumu, līdz ar to viņai tika nopirkta biļete uz Robija Viljamsa koncertu Viļņas Vingis parkā. Otrkārt, tā kā pirmie mēneši ar bērnu kopumā nav tie paši vieglākie un bezrūpīgākie dzīvē, prasījās kaut kādas izklaides un vides maiņas. Treškārt, bija skaidrs, ka šajā vasarā nopietnam braucienam uz ārzemēm nebūs būt, jo Estere tam bija vēl par mazu, bet kaut kur aizbraukt gribējās. Ceturtkārt, negribējās tērēt atvaļinājumu, līdz ar to Viļņa šķita labs galamērķis, kurā piekot "digitālā nomada" dzīvesveidu - proti, pa dienu strādāt, bet vakaros - mazliet pavazāties apkārt. Protams, arī Rīgā es itin intensīvi reizēm vazājos apkārt, bet Rīga ir man tā kā drusku labāk pazīstama.


Ceļā uz Viļņu piestājām Paņevežā. Iepriekš šī pilsēta uz mani bija atstājusi tipisku "meh!" stila iespaidu, jo slēpņošanas laikmetā nekad tālāk par tās priekšpilsētām nebiju bijis - kastes tolaik bija tikai ārpus centra, līdz ar to vēsturisko tās daļu ne tikai nebiju redzējis, bet pat īsti nezināju, ka tāda pastāv. Jātzīst, ka Paņeveža izrādījās diezgan patīkama pilsēta - visu to mēs gluži neizstaigājām, bet tā centra daļa, kurā bijām, man vismaz patika itin labi. Tāpat nav sūdzību par kebabiem, ko tur ieēdām.


Viļņā mums naktsmājas bija rezervētas caur Airbnb vietā, kas no vienas puses nebija pārāk tālu no centra, bet no otras bija gana mierīga un klusa, lai nebūtu jādomā par tādu jautājumu kā automašīnas pārkings. Līdzi bijām paņēmuši arī divus velosipēdus (tam bija savi apsvērumi, kas gan šķiet itin dīvaini, braucot ar vēl sēdēt neprotošu zīdaini), tāpēc svarīgi bija arī, lai tiem būtu pieejama kāda droša nakšņošanas vieta. Atrastais Airbnb bija diezgan optimāls variants - mazāk kā divu kilometru attālumā no slavenās Užupja republikas. Līdz ar to Užupis bija mūsu visbiežāk apmeklētā Viļņas daļa - ceļš ar kājām uz centru veda pa taisno caur Užupi. Precizējums - ne gluži pa taisno, jo Viļņa ir gaužām kalnaina (ko es biju diezgan piemirsis), un mēs vienā no tās kalniem dzīvojām. Mazāk stilīgā daļa - patiesībā mūsu kalna galvenais "apskates objekts" bija krematorija. Tiesa, tā īsti mums netraucēja. Kas attiecās uz velosipēdiem, tur risinājums izrādījās gaužām vienkāršs - mēs dzīvojām pašā galā ieliņai, ko būtu pareizi saukt par sānielas apakšsānielu, un auto arī tur atradās aiz stūra, līdz ar to pat no parastās sānielas to nevarēja redzēt - līdz ar to izlēmām, ka būs gana droši riteņus vienkārši visu laiku turēt veloturētājos uz mašīnas jumta (kā nekā ar mašīnu nekāda īpaša vizināšanās apkārt arī nebija ieplānota).


Šis bija viens no tiem "ceļojumiem", kurus nav vērts aprakstīt pēc principa "pirmajā dienā darījām šo, bet otrajā to", jo patiesībā jau tas nebija īsti nekāds ceļojums - vairāk tā bija strādāšana citā vidē, līdz ar to atzīmēšu vien dažas spilgtākās epizodes, kas sanāca ārpus strādāšanas rāmjiem.


Orientēšanās

2017. gadā viens no maniem mērķiem bija piedalīties dažādos orientēšanās seriālos - un brauciens uz Viļņu šķita ideāli piemērots, lai arī tur kādu reizi mežā ieskrietu. Kā noskaidroju, manas vizītes nedēļā vienam no orientēšanās klubiem iknedēļas sacensības notika netālu - Giruliai apkaimē Viļņas rietumu galā. Sākotnēji biju domājis turp doties ar riteni, bet laika trūkuma dēļ tomēr izvēlējos braukt ar auto (jāstrādā arī bija). Ja salīdzina ar pierīgas Magnētiem, pirmais novērojums bija tāds, ka bija gaužām maz dalībnieku, un arī orientēšanās klubs, kas to organizēja, nešķita diži nopietns - kā tur uz vietas uzzināju, tā saucamais klubs patiesībā bija laikam tikai 3 čaļi, kuriem bija vajadzējis piereģistrēt organizāciju, lai drīkstētu organizēt seriālu. Arī karte nebija nekāda dižā. Tas gan īsti nekalpo par attaisnojumu tam, ka man gāja šaušalīgi slikti, pāris reizes visu vienkārši dramatiski sajaucu un beigās pat nepaspēju nofinišēt līdz kontrollaika beigām. Nav jau tā, ka es diži pārdzīvotu, bet situācijas, kurās izrādos tik ļoti nekompetents, bišķi besis jau nu uznāk.


Braukšana ar riteni

Kā jau bija teikts - velo bija līdzi, lai varētu vismaz šur tur vajadzības gadījumā izbraukt, neizmantojot auto. Pirmais būtiskais elements bija tāds, ka es katru rītu braucu uz biroju un pēc darba - mājās. Nekas, ka birojs atradās guļamistabā, bet šādā veidā vari daudz labāk sevi ielikt stingros rāmjos pēc principa "tagad esmu darbā, luni nedzenu" un "tagad esmu mājās, nestrādāju". Tas bija diezgan feini. Tāpat ar riteni izbraucu pusdienlaikā, lai kopā ar Marinu (un Esteri), kas devās pastaigāties, varētu papusdienot. Ēstuvju ziņā nekādu satriecošu atklāsmju nebija - cenas Viļņā ļoti līdzīgas kā Rīgā, vienīgi hipsterīgu kebabnīcu tur ir vairāk (pie mums kebabnīcas diezgan izteikti nav hipsterīgas). Summāri Viļņā nobraucu droši vien kādus 60-70 kilometrus, nekā pārmērīgi liela, bet ar vietējiem kalniem īsti vairāk neprasījās - īpaši, ja ņem vērā, ka man līdzi bija pilsētas ritenis (proti, tāds, kuram ir viens ātrums) - ne tas ērtākais risinājums regulārai braukšanai pret kalnu, it īpaši, ja reizēm šādā posmā nākas apstāties pie kāda luksofora un uzsākt braukšanu no jauna. Citreiz uz Viļņu noteikti ņemšu sportiskāku riteni. Bet vienlaikus - ļoti priecājos, ka šis praktiskais transporta līdzeklis man bija līdzi. Marina savu riteni izmantoja vienu reizi, bet arī tad tas bija svarīgi - lai aizbrauktu uz parku uz jau pieminēto Robija Viljamsa koncertu.


Robija Viljamsa koncerts

Kā var nojaust, es šo koncertu neapmeklēju, bet paliku mājās ar Esteri. Jāatzīst, ka uz to brīdi tas bija mans pārliecinoši ilgākais vienatnē ar bērnu pavadītais laiks, līdz ar to tas šķita potenciāli diezgan stresains pasākums. Cik šīzīgi lai tas arī nebūtu, arī tagad - vairākus mēnešus vēlāk - koncerta "rekords" vēl nav pārsists, lai gan tagad tas, protams, būtu daudz vienkāršāk. Patiesībā jāsaka - vakars aizritēja gaužām mierīgi, lai gan es arī darīju visu no manis atkarīgo, lai tas tā būtu. Klausījāmies bītlus un ABBA un, ja tā var teikt, dejojām. Sūdzības par Marinas prombūtni sākās patiesībā tajā brīdī, kad Marina jau vēra vaļā istabas durvis. Protams, tagad atskatoties un atceroties to vakaru, īpaši skaidri jūtams - cik ļoti pa šo laiku bērns ir izaudzis! Par Robija koncertu - Marina šķita esam ļoti apmierināta, kas, protams, bija svarīgākais.

Pastaigas

Man Viļņa patīk kā pilsēta atmosfēras ziņā - var teikt, ka tā šķiet jaunāka un dzīvāka kā Rīga, un tā ir pilsēta, kurā es varētu droši vien sevi iztēloties dzīvojam (tiesa, ne tik viegli kā Varšavā). Bet ir aspekti, kuros tā ir galīgi garām - ja man iepriekš šķita, ka Rīga ir kājāmgājēju ar bērnu ratiņiem (un, domājams, arī cilvēku ratiņkrēslos) lielākais murgs Eiropā, tad Viļņa šajā ziņā ir vēl pāris līmeņus sliktāka. Standarta ietve (ārpus vēsturiskā centra, kas ir diezgan ok sataisīts) ir izklāta ar plāksnēm, kuras uzstādītas droši vien pagājušā gadsimta septiņdesmitajos-astoņdesmitajos gados un kopš tā laika nav piedzīvojušas nekādus uzlabojumus, tikai laika gaitā nosēdušās. Tas ir normāli, ka ietve ir tikai vienas pusē, un arī tur - labi ja pusmetra platumā. Ņemot vērā to, ka ielas bieži ir stāvas un līdz ar to arī autobraucēji vai nu brīvi ripo lejup vai pamatīgi gāzē, lai tiktu augšup, pa brauktuvi pārvietoties nav diža bauda. Veloceliņi? Šur tur ir, bet risinājumi lielākoties aptuveni tikpat nekvalitatīvi kā Rīgā. Protams, patiesībā nemaz baisi daudz iespēju pastaigām pa Viļņu man nebija, ietvju kvalitāti vairāk varēja novērtēt Marina, kamēr es daļu pilsētas apskatīju rīta skrējienos.


Skriešana

Kopā šīs nedēļas laikā man sanāca trīs skrējieni - divi desmitnieki un viens piecpadsmitnieks. Vairāk centos skriet pa parkiem, bet arī pa vecpilsētu palīkumoju diezgan ok, tieši skrienot vairāk sanāca ieraudzīt pēdējā Pastniekā apmeklētos punktus. Sevišķi daudz skrējēju pilsētā nemanīju - vismaz ne vairāk kā Rīgā. Protams, ka kopumā Rīgā skriet noteikti ir vieglāk, jo Viļņā itin daudz nākas skriet pret kalnu, kas vienlaikus ir arī gana vērtīgi, līdz ar to nevarētu teikt, ka tā būtu tieši problēma - tikai mazliet izaicinājuma. Jau kalniņš atpakaļ no Užupes uz mūsu mājām vien nodrošināja lielāku kāpumu nekā Rīgā summārais manā standarta pusmaratona distancē pa Jūrmalas veloceliņu. Un pēc skriešanas, kā zināms, ir labs tonuss dienai un strādāšanai.

Izbrauciens uz Traķiem

Priekšpēdējā mūsu Viļņas apmeklējuma dienā veicām izbraucienu uz vienu no Lietuvas populārākajiem tūrisma galamērķiem - Traķu pilī. Kā nekā Traķi ir tuvāk Viļņai kā Ogre Rīgai, līdz ar to šķita tikai loģiski šo pilsētu apciemot komplektā ar Viļņu. Un tā bija sagadījies, ka ne man, ne Marinai (par Esteri nerunājot) līdz šim nebija gadījies Traķu pili apmeklēt. Protams, šaubu nav, ka šī slavenā pils lielā mērā ir viltojums - tā ir aptuveni tikpat autentiska kā mūsdienās Bauskas pils - atjaunota faktiski no drupām, taču atjaunota tā ir iespaidīgi, tai ir lielisks novietojums (uz salas), un to noteikti ir vērts apmeklēt. Amizanti, ka (atbilstoši vikipēdijai) savulaik Traķu pils rekonstrukcijas darbi tika pārtraukti, jo tā pārmērīgi "slavinot Lietuvas feodālo pagātni". Pils iekštelpu apmeklējumu gan veicām uz maiņām - ar bērnu ratiem tur īsti neko izstaigāt nevarēja (daļu ekspozīcijas Marina izstaigāja ar Esteri rokās, bet es tāpat stāvēu pagalmā pie ratiem). Varēja novērtēt, ka ļoti populāra atrakcija tūristiem ir ielīst kādā moku vai kauna rīkā, kādi bija izstādīti pils pagalmā. Kamēr stāvēju un viņus vēroju, biju jau apguvis jokus, ko cilvēki traidiconāli izspēlēja pret saviem ģimenes locekļiem, dažādiem cilvēkiem no dažādām valstīm atkārtojot vienas un tās pašas darbības un izgājienus.




Izstaigājām arī daļu no Traķu pilsētas, jo pilsēta, protams, ir vairāk kā tikai viena pils (lai arī šajā konkrētajā gadījumā - ne tik ļoti vairāk). Ir taču svarīgi atzīmēties, ka patiešām esam pilsētā bijuši, ne tikai izskrējuši tai cauri. Amizanti, ka par spīti tam, ka tā bija ceturtdiena, pamanījāmies pie Traķu pils satikt divus pazīstamus pārus no Latvijas. Nezinu, vai viņi ir no tiem cilvēkiem, kas uz Traķiem brauc regulāri, vai gluži nejauši bijām visi vienlaikus izlēmuši, ka "šī ir īstā diena Traķu pils apmeklējumam". Patiesībā - bija jau arī īstā - lieliska, saulaina diena.

Pasvale

Atceļā devāmies piektdienā (jo sestdien man bija gaidāms xRace), pa ceļam piestājot Pasvales pilsētā. Arī šī ir pilsēta, kura iepriekš redzēta tik vien kā pilsētas nosaukuma zīme, tai garāmbraucot (nosaukums atmiņā paliekošs, jo kaut kur pie šīs pilsētas, domājams, dzīvo švaļi). Nekā baigi daudz apskates vērta tur nebija - baznīca, pāris vēsturiskas ieliņas centrā, un, protams, kebabnīca, kur tikt pie pusdienām. Vispār jāatzīst, ka šis mums bija tāds diezgan kebabīgs brauciens, kas bija laikam jau loģiski - jo Estere vēl īsti nebija tādā vecumā, ka ar viņu varētu vienkārši paēst kafejnīcā, kamēr kebabu itin normāli var paņemt līdzi un ieēst parkā zālītē, ko mēs arī centīgi darījām.


Secinājumi

Ar "digitālā nomada" dzīvesveidu šādi uz nedēļu biju gaužām apmierināts - no vienas puses, tu normāli pastrādā, no otras - katru rītu un vakaru redzi kaut ko no ikdienas atšķirīgu. Ja neskaita sliktos ceļus, Viļņa šķita ļoti patīkama pilsēta, pat par spīti tam, ka nesanāca izbaudīt tās kultūras piedāvājumu - aiziet uz kādu koncertu vai teātri. Bet neks - gan mūs citas reizes, kad to paveikt varēs.