Kazhes pierakstu burtnīca

Reizi gadā uz Daugavpili ir jābrauc - tur šaubu nav. Teātris, Artilērijas pagrabi, kāds muzejs - šādas aktivitātes ir gluži vienkārši obligāti jāisteno. Šajā konkrētajā reizē izlēmām, ka pareizāk būtu braukt ar vilcienu. Tas gan neizrādījās tik vienkārši, kā gribētos, jo sliežu remonta dēļ piektdienas vakarā posmu Rīga-Aizkraukle nācās veikt ar vilcienu imitējošu autobusu (proti, tādu, kas piestāj visās dzelzceļa stacijās, lai izlaistu/uzņemtu pasažierus). Turp mēs braucām piecu cilvēku sastāvā: Imants, Anita, Raitis, Raimonds un Marina, bet sestdien no rīta mums pievienojās arī Ilze, tādējādi nokomplektējot vienību "D-pils izēdāji".


Posms autobusā bija itin skarbs, jo transporta līdzeklis vismaz sākotnēji bija piebāzts līdz ūkai. Labi, ka biju līdzi paņēmis magnētisko šahu, līdz ar to varēju ar Raiti izspēlēt teju stundu ilgu izcili nedinamisku partiju, kuras visā garumā Raitis mani spieda, spieda, spieda, līdz beigās nospieda tik tālu, ka nejauši atļāva ielikt sev matu. Bet nekas - tikko kā pārkāpām vilcienā, nākamajā partijā es viņam atbildēju ar tādu pašu laipnību - izkāvis teju pusi Raita laukumu apmaiņā pret divām neprestižām figūrām, tiku itin veikli nomatots. Tā reizēm dzīvē gadās. Ja kas, Marina ziņoja, ka mūsu šaha partijai autobusā aktīvi juta līdzi man blakus sēdošā meitene, kura ik pa laikam esot bildējusi Raiti un šaha galdiņu.


Sasnieguši Daugavpili, pirmām kārtām devāmies uz mūsu viesnīcu - sauktu "Duets", atrodas netālu no dzelzceļa stacijas. Šajā reizē viesnīcas lokācijai bija gana liela nozīme - kad nav līdzi sava personiskā transporta, baisākos gabalus uz nakšņošanas vietu iet nemaz negribās. Apkalpošana laipna un ļoti strauja, numuriņi tīri un kompakti, nekādu sūdzību. Bet dabiski, ka ne jau pampt viesnīcā mēs bijām braukuši, tāpēc ātri vien posāmies uz pilsētu. Vispār jau piektdienas vakarā mēs bijām ieradušies vien tādēļ, lai varētu pašu acīm skatīt grupu Voiceks Voiska Artilērijas pagrabos. Un tā mēs arī darījām. Tā sāk pārvērsties par tradīciju - ka Daugavpils apmeklējumā Artilērijas pagrabi ir tikpat obligāta sastāvdaļa kā teātris. Un iestāde jau patiešām ir feina, un tā izskatās, ka to itin labi ir iecienījuši ne vien Daugavpils skaitliski mazie latvieši, bet arī alternatīvāk noskaņotā pilsētas krievu publikas daļa. Jo īpaši gadījumos, kad tur spēlē kas tāds kā Voiska - jo ska jau nu noteikti iet pāri tautībām.


Pēc koncerta bijām manāmi paguruši, tomēr vakariņās aiziet vajadzēja. Izvēle šai reizē krita par labu "Gubernatoram", kur man vēl nebija nācies pabūt. Jāatzīst, ka par šo ēstuvi tā īsti nevaru teikt neko labu un neko sliktu - viss bija kārtībā, bet kaut kā sevišķas emocijas tā man neraisīja. Cenas/kvalitātes attiecība - nekā īpaša, interjers - senlaicīgi pompozs, amizantākais elements - televizors zeltītā gleznas rāmī, no kura nāk smadzenes graujoša "Muz TV Baltika" (iespējams, neprecīzs kanāla nosaukums, bet man kaut kā vienalga) dārdoņa. Salīdzinoši ātri ieēdām vakariņas, un tad gan - uz viesnīcu gulēt. Noskaņojuma ballēties līdz rītam, kā izskatījās, nevienam nebija.


No rīta vajadzības celties agri nebija - Ilzes iebraukšana Daugavpilī bija gaidāma vien pēc vienpadsmitiem, un mēs bijām apņēmušies viņu sagaidīt stacijā, tāpēc brokastis ieturējām vien deviņos, un arī pēc tām triecientempus neuzņēmām. Vajadzību mums bija tik vien kā pirms vilciena apciemot tuvējo veikalu, lai apgādātos ar pudeli šampanieša - jo kā gan citādi lai uzņem smalku viesi, ja ne ar šampanieti? Un tad Ilze patiešām atbrauca, turpat uz perona atkorķējām pudeli (ai, ai, prelikumīgi!), un vienojāmies, ka mums ir jāsadalās divās grupiņās pa trīs. Proti, Ilze ar Raiti un Anitu devās uz Skrošu rūpnīcu, kurā Imants, Marina un es bijām jau pērn. Līdz ar to mums bija brīvais laiks pastaigai pa pilsētas slēpņiem un portāliem (tas primāri attiecās uz Imantu un Marinu) un vienkārši pablisināties apkārt, priecājoties par veikalu izkārtnēm un novērtēt potenciālās vakarēšanas vietas (tā, savukārt, ir galvenokārt mana specializācija). Tikties ar pārējiem sarunājām divos pie Daugavpils Šaha un dambretes muzeja.


Jā, patiešām Daugavpilī pirms kāda laiciņa ir savu darbu sācis Latvijā pirmais šaha muzejs, par kuru vietējie šīs spēles entuziasti domājams ir ļoti lepni. Un tas taču nebūtu pareizi, ja mēs šādu muzeju neapmeklētu, vai ne? Zināmi sarežģījumi radās ar muzeja atrašanu. Tas atrodas, kā noskaidrojām, ir Raiņa ielā 69, kas atbilstoši mūsu rīcībā esošajai kartei nozīmēja Raiņa ielas galu pie paša dzelzceļa. Aizgājām līdz it kā pareizajai vietai, bet tur māju numuri knapi sasnieguši trīsdesmitnieku. Otrpus dzelzceļam iela neturpinās, viss šķiet diezgan mistiski. Taču izrādās, ka pēdējā ēkā šai ielai atrodas bērnu un jaunatnes sporta centrs. Varbūt tomēr esam īstajā vietā? Apstaigājām visas durvis, bet nekādas norādes par šahu nemanījām. Te no vienām no tām parādījās apsargs un painteresējās, ko tieši meklējam. Mēs: šaha muzeju. Apsargs: ā, šaha muzeju! Tas atrodas kādu gabaliņu uz atpakaļ, pelēka ēka pa vidu parkam. Aizgājām uz parku, tur viena ticama ēka bija, bet tajā muzeja nebija, toties bija cita ēka, kas gan nebija pelēka, kura patiešām atradās parka vidū un kurā patiešām bija šaha klubs un muzejs. Un adrese patiešām tur ir Raiņa 69. Viltīgi tie daugavpilieši!

Mazliet uzgaidījām, līdz ieradās mūsu kompānijas otrā trijotne, un devāmies muzejā iekšā. Tā vadītājs Staņislavs Krivihs, kā pats pavēstīja, būtu varējis mums eksursiju vadīt kaut vai līdz rītam, jo prognozējamā kārtā šahs viņam nav tikai darbs (viņš pēdējos desmit gadus Daugavpils šaha klubā māca bērnus), bet arī sirdslieta visa mūža garumā. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka tikai par visiem pasaules čempioniem šahā viņš mums stāstīja vismaz pusstundas garumā, un kādā brīdī mums nācās paskaidrot, ka mūsu rīcībā bija tikai ierobežots laika daudzums, pretējā gadījumā mēs būtu droši vien daudz vairāk uzzinājuši arī par daudz lokālāka mēroga šaha slavenībām. Muzeja ekspozīcija ir tāda, kā to varētu gaidīt - avīžu izgriezumi un citi materiāli no šaha pirmsākumiem Daugavpilī (kā vēlāk izteicās Anita, viņa skaidri varēja iztēloties, kā pirmā turienes šaha kluba nolikumu varētu būt sastādījis kāds Edija garīgais priekštecis, rūpīgi domājot par to, lai katrs sīkums būtu atrunāts - par aizliegumu klubā runāt poļu valodā, uzņemt klubā studentus un sievietes, un tā tālāk), Daugavpils šahistu izcīnīti kausi, dažādu laiku šaha komplekti un pulksteņi. Tomēr galvenais šādos muzejos, protams, ir vadītāja aizrautīgais stāstījums, kurā ik pa brīdim gadās pa kādai pērlei - piemēram, nožēla par kāda Latvijas šahista pievēršanos arī tādām lietām kā ģimene un personīgās labklājības sasniegšana, pretstatā pilnīgai sevis atdošanai šaham.


Raitis sākotnēji bija cerējis, ka varbūt varēs paspīdēt ar to, ka viņš ir spēlējis šahu uz Mihaila Tāla galdiņa, taču Kriviha kunga stāstījuma plūsma bija jau tāpat pietiekami neapturama, lai jaunu materiālu tai varētu nepiedāvāt. Kopumā, protams, bija feini, bet skaidrs, ka gadījumā, ja es šajā vietā būtu nokļuvis piespiedu kārtā (piemēram, skolas laikā), viss tur dzirdamais man galvenokārt kristu uz nerviem. Bet tagad, protams, viss ir citādi.


Pabeiguši ekskursiju, devāmies uz Marinas iecienītāko Daugavpils kebabnīcu ieturēties, lai teātra izrādes laikā mums nekurkstētu vēderi, un tad jau vajadzēja atkal apmeklēt viesnīcu, lai uzliktu mazliet pieklājīgākas drānas un postos teātra virzienā. Par Tumšajām alejām jau esmu rakstījis citur (ja iepriekš neizlasīji, vari to izdarīt tagad - atļauju!), bet pēc to beigām atkal jau gājām ēst. Nonācām kafejnīcā Luna, kur es otro reizi vienas dienas laikā ieēdu picu (pilnīgi man neraksturīga parādība, taču vērts konstatēt, ka "Lunas" sēņu pica bija patiešām lieliska!). Dalījāmies iespaidos par teātrī redzēto, gandrīz jau bijām gatavi savu viedokli izteikt arī izrādes režisoram Georgijam Surkovam (ne tādā ziņā, kā izteikt kādus aizrādījumus vai sūdzības - vienkārši noskaidrot, kāpēc viņš izvēlējās tieši tādu risinājumu dažādām lietām šajā iestudējumā). Vēl gribējām apskatīties, vai Daugavpils var piedāvāt kādas citas vietas koncertiem, izņemot "Artilērijas pagrabus", tāpēc devāmies uz "Vikingu". Izrādījās, ka tas atradās tieši blakus "Pagrabiem", bet galīgi neatbilda maniem sākotnējiem priekšstatiem par šo vietu, līdz ar to - cik ātri mēs tur iegājām, tikpat ātri devāmies prom. Vakaru turpinājām viesnīcā ar vīnu un galda (kāršu?) spēli "Maisiņi". Sevišķi ilgi gan nespēlējām, jo vismaz man bija lieli plāni svētdienas rītam.

Kamēr pārējie vēl saldi gulēja, es uzliku modinātāju uz pulksten septiņiem, lai dotos rīta skrējienā pa (ap?) Daugavpili. Man ļoti patīk apgūt jaunas skriešanas vietas, un Daugavpilī, kā var nojaust, iepriekš skrējis nebiju. Jau Rīgā biju sagatavojis sev piecpadsmit kilometru maršruta plānu, kas mani izveda apkārt Šuņezeram un gar Daugavpils cietoksni. Skrējās diezgan viegli, pāris vietās, kur man radās nepieciešamība šķērsot lielos ceļus, autovadītāji bija laipni un godīgi deva man ceļu. Kamēr es biju skriet, pārējie bija jau pamodušies, līdz ar to brokastu zālē Marina un es ieradāmies jau mazliet pēc visiem pārējiem.


Svētdienas kultūras programmā mums ietilpa Daugavpils Olimpiskā centra apmeklējums, kur bija solītas paukošanās sacensības. Tiesa, sanāca tā, ka vispirms mēs nonācām zālē, kur ritēja (kā to precīzi uzzināju šobrīd) "5.Starptautiskais sporta meistara Pāvela Krupeņina piemiņas turnīrs" grieķu-romiešu cīņā. Lieki teikt, ka sacensības šajā sporta veidā līdz šim pat televizorā nebiju skatījies, bet izrādījās - vismaz klātienē - itin aizraujoša padarīšana. Diemžēl Latvijas komanda piekāpās baltkrieviem cīņā par bronzas medaļām. Šaubos, ka skatītāju vidū bija daudz tādu, kas nebūtu ar kādu no sportistiem rados vai draugos, bet kā lai arī nebūtu - šīs patiešām bija itin sakarīgas starptautiskas sacensības, kurās līdzās Latvijas-Baltkrievijas sacensībai vērojām arī igauņu piekāpšanos zviedru cīkstoņiem.


Raitim izdevās atrast arī zāli, kur noritēja paukošanas sacensības, taču uz to laiku, kad mēs devāmies tās apskatīt, tur bija pauze, līdz ar to mēs pārējie varējām tik vien, kā apskatīt sportistus, un doties vien tālāk, jo gaidīt cīņu atsākšanos nešķita sevišķi prātīgi.


Izrādījās, ka Ilze nekad nebija bijusi Daugavpils cietoksnī. Pārējiem situācija bija drusku labāka, tomēr Marina, daļēji pildot gida funkcijas, spēja šo to jaunu pastāstīt arī mums. Turklāt es vismaz tā kārtīgi pa cietoksni biju staigājis tikai ļoti sen - pirms vairāk kā desmit gadiem, pēc tam bija sanākušas vien epizodiskas vizītes (zināms jau, ka mērķtiecīga slēpņošana čakarē jebkā apskatīšanu). Šoreiz varējām pastaigāt drusku kārtīgāk, plus interesanti novērot, kā daļa cietokšņa atdzimst, tikusi restaurēta, bet citviet joprojām autentisks panīkums. Skaidrs, ka tāda izmēra teritoriju Daugavpilī nespēj iedzīvināt viens vienīgs Rotko centrs, bet nu labi, ka Daugavpilij bija tāds Rotko, kura vārds spēj arī mūsdienās piesaistīt līdzekļus un cilvēkus.


Tā pamazām mūsu laiks Daugavpilī tuvojās beigām - tik vien kā vēl vajadzēja paviesoties "Ukrainska hatka" (uz turieni devāmies ar tramvaju, izmantojot apstākli, ka svētdienās Daugavpilī šis prieks maksā nieka 21 centu) - restorānā uz burtu "U", kas bija vajadzīgs Ilzei (un, iespējams, arī Anitai). Izrādījās - makten laba vieta, ar gardu ēdienu - vēl viens variants, kur Daugavpilī labi paēst, ja rodas šāda nepieciešamība (zināms taču, ka reizi gadā rodas). Kārtējo reizi kārtīgi iestiprinājušies, posāmies uz staciju, lai braukt mājup.


Tad nu patiešām mājup arī braucām - ceļš šoreiz ritēja kaut kā ļoti naski, ir ne īsti attapties nepaspēju, kad bijām jau Rīgā. Šajā vakarā vēl paspēju pārliecināties, cik viegli ir nevietā sākt panikot (atgādinājums sev - vispirms pārliecinies, ka Marina patiešām vēl nav ieradusies mājās, nevis dodies uz staciju viņai pretī), bet par to šoreiz labāk nē. Varbūt citreiz arī nē.


Paldies ceļa biedriem, šaha muzeja vadītājam, cīkstoņiem un viņu treneriem, Daugavpils ēstuvju apkalpojošajam personālam un pavāriem (ja kas - ar valsts valodas zināšanām, kā vismaz mums radās iespaids, kopumā Daugavpilī viss ir kārtībā), Latvijas dzelzceļam, viesu mājai "Duets", Daugavpils teātrim un, protams, Solvitai Āboltiņai (kā gan citādāk)!