Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms ne tik ilga laika Latvijas interneta šaurumus pāršalca šokējoša vēsts "no drošiem avotiem" - proti, visu mīļotās Krievijas, ka lsm.lv angļu versijas redaktors Miks Koljērs patiesībā esot Kremļa aparāta darbonis vārdā Modests Koļerovs. Šī neapšaubāmi patiesā ziņa balstījās divos neapgāžamos argumentos - abi piesauktie personāži ir plikpauraini vīri ar bārdu, turklāt vēl darbojošies žurnālistikas lauciņā. Nezinu, vai šis sviesta stāsts gūs atspoguļojumu kādā no nākamajām Koljēra grāmatām (ja tādas, protams, būs), bet skaidrs, ka šo vīru, kuram humors it nemaz nav svešs, epizode ar Koļerovu uzjautrināja. Turklāt atmaskojošā materiāla izplatīšanā bija pamanījies iesaistīties arī Latvijas vadošais kiberdēmons Jānis Iesalnieks, kuram garīgi tuvs cilvēks šajā grāmatā arī ir sastopams.

Grāmatas galvenais varonis ir profesionāls konferenču dalībnieks vārdā Viktors Drākss, kurš Latvijā nonācis dalībai kārtējā konferencē, kur gudri vīri spriež par svarīgiem jautājumiem, bet nepieņem nekādus reālus lēmumus, līdz ar to nekā cita, kā gudra diršana, tur nenotiek. Viktors ar šādu gudru diršanu nodarbojas jau gadu desmitiem un ar savu lidmašīna-viesnīca-konference-lidmašīna tipa dzīvi ir labi saradis, taču kāds pārpratums nepareizi lietotu tablešu rezultātā viņa dalību konferencē negaidīti pārtrauc, un vēlāk viņam būs lemts nonākt tādās rūdītam konferenču vīram nepierastās vietās kā bārs zem tilta netālu no Torņakalna stacijas, kā viltus Eirofondu pārstāvis tā saucamajā kādreizējam Latvijas prezidentam piederošajā viesu namā Āraišos, Otrā Pasaules kara laika bunkurā, sēņu tantiņas būdiņā mežā - un mājās pie neviena cita kā pilsētas V- mēra Anrija Pletenberga (grūti uzminēt, kurš nez cilvēks slēpjas zem Pletenberga uzvārda? Vai patiešām kāds Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga slepens pēcnācējs?).

Šaubu nav, ka šādu grāmatu Koljērs varēja uzrakstīt tikai ilgu laiku nodzīvojis Latvijā (un iepazinis to labāk nekā tikai Vecrīgu un Klusā centra Jūgendu), un vienlaikus - to viņam bija uzrakstīt vieglāk, tāpēc ka viņš nav šeit dzimis un audzis, līdz ar to viņa skatījums ir mazliet tā kā no malas, bet vienlaikus - itin zinošs un situāciju labi saprotošs. Tiesa, nezinu, vai Koljēra skatījumu uz šādām tādām lietām (jo īpaši - grāmatas beigu daļā aprakstītajām) nebūs ietekmējis šis tas, kas notika pasaulē ap tās iznākšanas laiku un pēc tam (proti - grāmatu Koljērs uzrakstīja vēl pirms "Krimas draudzīgās pievienošas Krievijai" un "separātisko tautas republiku" radīšanas Ukrainā).

Grāmata ir tāda - savdabīga. No vienas puses - bieži ļoti smieklīga un trāpīga, latvisko dzīvesdziņu labi izprotoša - kur vēl citur kāds varētu satraukties par tēmu "Ceturtais lielākais akmens valstī". No otras - tā līdz galam tīri satīriska literatūra mani parasti nepārliecina - tajā visā ir bišķi no kategorijas "es te par visu pasmiešos, bet reāli neko vairāk kā tukšu muldēšanu konferencēs arī es nevaru piedāvāt." Nē, no vienas puses Koljērs it kā konfrontē to tukšo pasauli, kuru pārstāv Viktors, ar kaut kādām lielākām vērtībām, bet kaut kādā mērā man ir sajūta, ka arī tad, ka viņš ir nopietns un godprātīgs, patiesībā viņš ironizē. Vai citādi vispār varētu uztvert grāmatas beigas? Vai arī tiešām viņā būtu iemājojis sentiments (cerams taču, ka nē!)? Izlasīt noteikti bija vērts, un šādas tādas tēzes un frāzes no tās es paņemšu sev līdzi tālākajaā dzīvē, bet vienlaikus - šī grāmata nav šedevrs, un ar putām uz lūpām es to nereklamēšu.