Disidentus sporta vidē neatceros
Grāmata "Disidentus sporta vidē neatceros" ir kopdarbs starp ilggadīgo sporta funkcionāru Daumantu Znatnaju un sporta žurnālistu Gunti Keiselu, kurš šajā grāmatā reizēm darbojas kā Znatnaja advokāts, bet citkārt - kā prokurors, izvērtējot dažādas epizodes, par kurām Znatnaja atmiņas var būt no objektīvās realitātes par kādu grādu novirzījušās. Tieši šis apstāklis dara šo grāmatu par kaut ko vairāk kā stāstījumu formā "es visu darīju pēc labākās sirdsapziņas", par ko citādi tā varētu pārvērsties, un ko var saprast - jo vairums cilvēku tomēr parasti izvēlas vismaz publiskā telpā sevi attaisnot, nevis kaisīt pelnus uz galvas. Līdz ar to - visu cieņu Znatnajam par gatavību šādam formātam - ar faktu pārbaudi, ar brīžam diezgan nesaudzīgu pret sevi vērstu kritiku.
Stāsts par Daumantu Znatnaju ir savā ziņā ļoti pamācošs un tāds, kādus arī ir svarīgi atcerēties. Proti, tas ir cilvēks, kuram un viņa ģimenei padomju režīms drīzāk deva iespējas dzīvē tikt uz priekšu, nevis kaut ko bremzēja vai arī sarūpēja represijas, un līdz ar to nav nekā sevišķi pārsteidzoša, ka viņš kļuva par sistēmas cilvēku un izsitās līdz statusam, kas mūslaiku reālijās atbilstu sporta ministra amatam. Grāmatā gan ir pāris atsauces uz to, ka viņa vecākiem ulmaņlaiki bijuši labās atmiņās, taču ar viņu par to nekad nav runāts un viņš neko nav zinājis (vai tas šajā gadījumā ir gluži patiesi - šaubos, viņš tomēr bija dzimis 1938. gadā, proti, ne jau dziļos padomju laikos, kad auga tiešām tādas kārtīgas pa spundi barotas paaudzes), līdz ar to viņš izaudzis pat ne īsti par kārtīgu padomju cilvēku, bet vienkārši par mērķtiecīgu karjeristu, kuram komjaunatne un komunistiskā partija bija tikai obligāti soļi, lai tiktu dzīvē uz priekšu. Šajā aspektā arī Keisels grāmatas varoni savā ziņā aizstāv - atgādinot lasītājiem (gados jaunākiem, protams), ka viņiem viegli būt kategoriskiem, jo nav bijis šādi lēmumi jāpieņem. No vienas puses, tiesa. No otras - šis ir gadījums, kuru tu varētu līdzīgi izspēlēt arī smagākās situācijās. Iz kategorijas: "Tev viegli runāt, bet ja tev pašam liktu sastādīt izsūtāmo sarakstus - vai tev pietiktu dūšas attekties?" / "Ja tev teiktu - ej šaut žīdus, vai tu varētu pateikt Nē?" Un tamlīdzīgi. Proti, jā, ir jāapzinās, ka pat par sevi pašu kritiskās dzīves situācijās tu nevari neko galvot, bet tas īsti neattaisno apšaubāmu rīcību. Un noliegt to, ka Znatnajs ir/bija padomju sistēmas karjerists, manuprāt, īsti nevar. Jā, gan jau, ka viņš sporta labā darīja daudz, bet teikt, ka viņš tālab nebija kolaboracionists, arī nevar.
Otra pārdomu tēma, ko manī raisīja šī grāmata, ir tas - cik ļoti kopumā pretīga, amorāla un pretdabiska padarīšana lielākoties ir augstu sasniegumu sports. Visi daudzkārt dzirdētie, un šeit atkārtotie stāsti par mērķa sasniegšanu jebkādiem līdzekļiem, sakropļotām sportistu veselībām un dzīvēm, atbildīgajiem cilvēkiem dzenoties pēc godkāres mērķiem bleķa gabalu veidā, tas viss ir tik idiotiski. Stāsti par padomju meistarvienību līmeņu sportu, kur tu tiesnešus pirms spēles piedzirdi, piebaro un apgādā ar sievietēm, "zinātne", pārbarojot sportistus ar dažāda veida šaibām un pārlejot asinis, blēdīšanās no pašu puses un tās pārmešana konkurentiem (šeit tas parādās stāstos par bobsleja rezultātu manipulācijām), un tas viss tikai tālab, lai izpildītu kaut kādus bezjēdzīgus mērķus. Grāmatas nobeigumā ir detaļa, ko Keisels nav iekļāvis Znatnaja pamattekstā (lai nebūtu pārmērīgas gaušanās par tēmu "padomju laikos bija labāk") - ka grāmatas varonis pārdzīvo, ka padomju laikos latviešiem bijis vairāk olimpisko medaļu. Keisels šo atspēko, ka ja ignorē medaļas komandās kopā ar citu padomju republiku sportistiem (piemēram, basketbolā), kuras pašu spēkiem latviešiem nebūtu pa spēkam, tad patiesībā mūsdienās ir pat labāk ar medaļām, plus vēl Ozoliņa Stenlija kauss un Porziņģa slava NBA, bet man gribas kliegt pretī - tam taču vispār nav nekādas nozīmes! Kāda starpība - kuros laikos statistikas ailītē ieraksta lielāku skaitli, kuram apakšā nav reāli nekā? Vērtība ir veselīgā nācijā (un ar to ne tad bija labi, ne tagad ir), bet medaļas par to pasaka precīzi neko. Ja es Wikipedia rakstā izlasu, ka slodze, braucot milzu ātrumā ar bobsleju, raisa nebeidzamas mikrotraumas sportistu smadzenēs un neproporcionāli daudz šī sporta veida pārstāvju beidz dzīvi ar pašnāvību, diez vai mani kāds varēs pārliecināt, ka šī aktivitāte nāk par labu tās dalībniekiem, un pilnīgi vienalga, vai tas rezultējas vai nerezultējas medaļās. Un es te nemēģināšu mālēt kā kaut ko skaistu un labu arī tos profesionālā sporta veidus, kas man patīk.
Jā, un pievēršoties grāmatas nosaukumam - bet loģiski, ka sportisti, it īpaši savas aktīvās karjeras laikā, ir teju vai lojālākie jebkura nedemokrātiska režīma pārstāvji - jo viņi atrodas priviliģētā kārtā attiecībā pret saviem līdzcilvēkiem un bauda tādus bonusus, kādi citiem nav pieejami, kas savukārt nozīmē, ka tas ir viņu interesēs - nedomāt par nepatīkamām tēmām, un vēl jo vairāk par tām nerunāt. Protams, ka tur nebūs daudz disidentu - jo tev jau ir jābūt ne gluži normālam, lai tu būtu gatavs atteikties no labumiem un riskēt ar savām tālākajām perspektīvām plikas idejas vārdā.
Par vienu lietu esmu gatavs paust savu cieņu Znatnajam - viņš sevi necenšas padarīt par varoni, par slēpto sistēmas grāvēju, ar ko aizraujas daudzi bijušie komuņagas - savas izvēles viņš pamato racionāli, nevis mēģina tām pa virsu iepīt slepenā aģenta naratīvu. Cilvēkus, kuri nemet pie pirmās izdevības kažoku uz otru pusi, es noteikti cienu vairāk nekā tādus, kas to dara. Un viņš pavisam konkrēti atstāsta, piemēram, savu līdzdalību "sporta svētkos", ko 1987. gadā rīkoja pie Brīvības pieminekļa, kavējot helsinkiešu iniciatīvu nolikt tur ziedus, pieminot deportāciju upurus.
Līdz ar to varu teikt, ka "Disidentus sporta vidē neatceros" ir izlasīšanas vērta grāmata, ar visu to, ka uz daudzām tur aprakstītām tēmām es raugos gluži citādāk, nekā tajā aprakstīts, un to ir vērts izlasīt, lai mazliet labāk iepazīt padomju (un mazliet arī mūsdienu) sporta netīro virtuvi, pat ja tieši tas nav bijis šīs grāmatas mērķis.
Stāsts par Daumantu Znatnaju ir savā ziņā ļoti pamācošs un tāds, kādus arī ir svarīgi atcerēties. Proti, tas ir cilvēks, kuram un viņa ģimenei padomju režīms drīzāk deva iespējas dzīvē tikt uz priekšu, nevis kaut ko bremzēja vai arī sarūpēja represijas, un līdz ar to nav nekā sevišķi pārsteidzoša, ka viņš kļuva par sistēmas cilvēku un izsitās līdz statusam, kas mūslaiku reālijās atbilstu sporta ministra amatam. Grāmatā gan ir pāris atsauces uz to, ka viņa vecākiem ulmaņlaiki bijuši labās atmiņās, taču ar viņu par to nekad nav runāts un viņš neko nav zinājis (vai tas šajā gadījumā ir gluži patiesi - šaubos, viņš tomēr bija dzimis 1938. gadā, proti, ne jau dziļos padomju laikos, kad auga tiešām tādas kārtīgas pa spundi barotas paaudzes), līdz ar to viņš izaudzis pat ne īsti par kārtīgu padomju cilvēku, bet vienkārši par mērķtiecīgu karjeristu, kuram komjaunatne un komunistiskā partija bija tikai obligāti soļi, lai tiktu dzīvē uz priekšu. Šajā aspektā arī Keisels grāmatas varoni savā ziņā aizstāv - atgādinot lasītājiem (gados jaunākiem, protams), ka viņiem viegli būt kategoriskiem, jo nav bijis šādi lēmumi jāpieņem. No vienas puses, tiesa. No otras - šis ir gadījums, kuru tu varētu līdzīgi izspēlēt arī smagākās situācijās. Iz kategorijas: "Tev viegli runāt, bet ja tev pašam liktu sastādīt izsūtāmo sarakstus - vai tev pietiktu dūšas attekties?" / "Ja tev teiktu - ej šaut žīdus, vai tu varētu pateikt Nē?" Un tamlīdzīgi. Proti, jā, ir jāapzinās, ka pat par sevi pašu kritiskās dzīves situācijās tu nevari neko galvot, bet tas īsti neattaisno apšaubāmu rīcību. Un noliegt to, ka Znatnajs ir/bija padomju sistēmas karjerists, manuprāt, īsti nevar. Jā, gan jau, ka viņš sporta labā darīja daudz, bet teikt, ka viņš tālab nebija kolaboracionists, arī nevar.
Otra pārdomu tēma, ko manī raisīja šī grāmata, ir tas - cik ļoti kopumā pretīga, amorāla un pretdabiska padarīšana lielākoties ir augstu sasniegumu sports. Visi daudzkārt dzirdētie, un šeit atkārtotie stāsti par mērķa sasniegšanu jebkādiem līdzekļiem, sakropļotām sportistu veselībām un dzīvēm, atbildīgajiem cilvēkiem dzenoties pēc godkāres mērķiem bleķa gabalu veidā, tas viss ir tik idiotiski. Stāsti par padomju meistarvienību līmeņu sportu, kur tu tiesnešus pirms spēles piedzirdi, piebaro un apgādā ar sievietēm, "zinātne", pārbarojot sportistus ar dažāda veida šaibām un pārlejot asinis, blēdīšanās no pašu puses un tās pārmešana konkurentiem (šeit tas parādās stāstos par bobsleja rezultātu manipulācijām), un tas viss tikai tālab, lai izpildītu kaut kādus bezjēdzīgus mērķus. Grāmatas nobeigumā ir detaļa, ko Keisels nav iekļāvis Znatnaja pamattekstā (lai nebūtu pārmērīgas gaušanās par tēmu "padomju laikos bija labāk") - ka grāmatas varonis pārdzīvo, ka padomju laikos latviešiem bijis vairāk olimpisko medaļu. Keisels šo atspēko, ka ja ignorē medaļas komandās kopā ar citu padomju republiku sportistiem (piemēram, basketbolā), kuras pašu spēkiem latviešiem nebūtu pa spēkam, tad patiesībā mūsdienās ir pat labāk ar medaļām, plus vēl Ozoliņa Stenlija kauss un Porziņģa slava NBA, bet man gribas kliegt pretī - tam taču vispār nav nekādas nozīmes! Kāda starpība - kuros laikos statistikas ailītē ieraksta lielāku skaitli, kuram apakšā nav reāli nekā? Vērtība ir veselīgā nācijā (un ar to ne tad bija labi, ne tagad ir), bet medaļas par to pasaka precīzi neko. Ja es Wikipedia rakstā izlasu, ka slodze, braucot milzu ātrumā ar bobsleju, raisa nebeidzamas mikrotraumas sportistu smadzenēs un neproporcionāli daudz šī sporta veida pārstāvju beidz dzīvi ar pašnāvību, diez vai mani kāds varēs pārliecināt, ka šī aktivitāte nāk par labu tās dalībniekiem, un pilnīgi vienalga, vai tas rezultējas vai nerezultējas medaļās. Un es te nemēģināšu mālēt kā kaut ko skaistu un labu arī tos profesionālā sporta veidus, kas man patīk.
Jā, un pievēršoties grāmatas nosaukumam - bet loģiski, ka sportisti, it īpaši savas aktīvās karjeras laikā, ir teju vai lojālākie jebkura nedemokrātiska režīma pārstāvji - jo viņi atrodas priviliģētā kārtā attiecībā pret saviem līdzcilvēkiem un bauda tādus bonusus, kādi citiem nav pieejami, kas savukārt nozīmē, ka tas ir viņu interesēs - nedomāt par nepatīkamām tēmām, un vēl jo vairāk par tām nerunāt. Protams, ka tur nebūs daudz disidentu - jo tev jau ir jābūt ne gluži normālam, lai tu būtu gatavs atteikties no labumiem un riskēt ar savām tālākajām perspektīvām plikas idejas vārdā.
Par vienu lietu esmu gatavs paust savu cieņu Znatnajam - viņš sevi necenšas padarīt par varoni, par slēpto sistēmas grāvēju, ar ko aizraujas daudzi bijušie komuņagas - savas izvēles viņš pamato racionāli, nevis mēģina tām pa virsu iepīt slepenā aģenta naratīvu. Cilvēkus, kuri nemet pie pirmās izdevības kažoku uz otru pusi, es noteikti cienu vairāk nekā tādus, kas to dara. Un viņš pavisam konkrēti atstāsta, piemēram, savu līdzdalību "sporta svētkos", ko 1987. gadā rīkoja pie Brīvības pieminekļa, kavējot helsinkiešu iniciatīvu nolikt tur ziedus, pieminot deportāciju upurus.
Līdz ar to varu teikt, ka "Disidentus sporta vidē neatceros" ir izlasīšanas vērta grāmata, ar visu to, ka uz daudzām tur aprakstītām tēmām es raugos gluži citādāk, nekā tajā aprakstīts, un to ir vērts izlasīt, lai mazliet labāk iepazīt padomju (un mazliet arī mūsdienu) sporta netīro virtuvi, pat ja tieši tas nav bijis šīs grāmatas mērķis.
2024-01-21
comments powered by Disqus