A Horse Walks into a Bar

Tā nu gan ir škrobe - vienu reizi jau biju par šo Dāvida Grosmana romānu savu aprakstu uztapinājis, pat biju pārliecināts, ka esmu to nopublicējis blogā, bet tehniska brāķa dēļ tas aizgāja nebūtībā, un tagad jāraksta atkal no jauna, jo failu biju jau paspējis nodzēst. Nu, nekas, varbūt otrā reizē izdosies kaut ko jēdzīgāku sacerēt.

Dāvids Grosmans ir (cik saprotu) viens no ievērojamākajiem mūsdienu Izraēlas literātiem, kurš nevairās no sāpīgām tēmām un labprāt peld arī pret straumi. Par šo konkrēto grāmatu viņš ir saņēmis starptautisko Bukera prēmiju, līdz ar to var nojaust, ka tā ir gana daudz atzinību saņēmusi. Diemžēl nevaru teikt, ka tā mani būs padarījusi par Grosmana fanu.

Problemātiska ir jau pati grāmatas premisa - tās visa darbība risinās standup komiķa uzstāšanās laikā. Galīgi nav tā, ka man būtu tuvas intīmas attiecības ar šo mākslas/izklaides veidu, vismaz šajā ziņā mana pozīcija ir gana tuvu tai, ko pārstāv šīs grāmatas stāstītājs - pusmūžā esošs pensionēts tiesnesis, kuru uz savu uzstāšanos uzaicinājis viņa bērnības draugs Dovale, kurš arī ir reālais grāmatas galvenais varonis. Problēma man ar standup ir tajā, ka man joki ļoti reti kad šķiet smieklīgi, un vēl vairāk man nešķiet smieklīgi tas, ka komiķi cenšas izlikties, ka viņi ir kas vairāk nekā tikai publikas izklaidētāji, tāpēc mūsdienās standup itin bieži patiešām ir par "standing up" jeb tam visam ir nozīmīgs sociālais aspekts, pret kuru man ir alerģija. Līdz ar to man stendaps laikam visvairāk tiešām saistās ar nesmieklīgā manierē izstāstītu to, kā Roberts Putnis izsakās par sievietēm. Un šī grāmata galīgi nepierāda to, ka man nebūtu taisnība - Dovales uzstāšanās varbūt arī sākas kā puslīdz tradicionāls stendaps, pamazām tā pārvēršas par riktīgāko čerņu, kad galīgi vairs nav, par ko smieties.

Stāsts tātad ir par ne parāk jaunu komiķi, kurš aiz savām raupjajām manierēm ir ļoti trausla būtne, turklāt ar gaužām sliktu veselības stāvokli, kas veic pat ne grēksūdzes seansu, tad jau arī drīzāk to varētu saukt par ego-eksorcismu vai verbālu pašsadedzināšanos, kas dara "Bārā ienāk zirgs" par galīgi ne anekdošu tipa literatūru, lai gan dažas labas anekdotes šajā grāmatā ir. Un grāmata izrādījās tik smaga, ka man patiešām nācās piepūlēties, lai to izlasītu, kas savukārt nozīmē, ka man būtu grūti šo grāmatu ieteikt citam lasītājam - es pats ar to mocījos un nezinu, vai kāda, citām tā šķitīs perfekti lasāma. Es ticu, ka šī grāmata ir labāka nekā mans skatījums uz to, bet kritērijs "lai nebūtu garlaicīgi" man ir gana svarīgs, un autoram pārmērīgi auzraujoties ar Dovales liekvārdību, ik pa brīdim viņš mani kā lasītāju nozaudēja.
2019-11-26
7.0
comments powered by Disqus