Death to 2020
Čārlijs Brukers un Anabela Džonsa vislabāk ir zināmi kā Black Mirror veidotāji, vismaz mūsu reģionā, bet šajā filmā atskats uz 2020. gadu veikts no visai reālistiskām pozīcijām un bez sevišķas krāsu sabiezināšanas, kas gan attiecībā uz 2020. gadu arī nemaz nebūtu nepieciešams. Filma veidota kā viltus dokumentālais kino, miksējot reālus kadrus no svarīgākajiem pagājušā gada notikumiem ar intervijām, kuru varoņi ir izdomāti, bet atspoguļo visai tipiskus tēlus mūsdienu sabiedrībā. Laikam tuvākā analoģija, kas man nāk prātā filmas humora ziņā, ir "The Rutles: All You Need Is Cash". Sava deva britu absurda humora, sava deva vārdu spēļu, sava deva patiesa stāsta. Filma veidota Netflix paspārnē un tās saturā ir arī itin daudz bezkaunīgas Netflix pašreklāmas, kas gan atkal jau ir britiskā manierē ļoti pašironiska.
Filmas saturā jāatzīst, ka nekā fenomenāli pārsteidzoša nav - divdesmitais gads šobrīd ir gana nesena pagātne, un tas bija arī tāds gads, kurā daudz vairāk kā citkārt sanāca / nācās sekot ziņām, līdz ar to visi te apskatītie notikumi ir labi zināmi un nekādas sevišķas atklāsmes nesniedz. Ja nu vienīgi gribētos piebilst, ka cilvēkiem ārpus Lielbritānijas varētu būt vairāk nekā vienalga tas, ka Harijs un Megana ir attālinājušies no karaliskās ģimenes un pārcēlušies uz Kanādu. Skaidrs, ka ne britu, ne amerikāņu auditoriju šāda tēma neinteresētu, bet manā skatījumā notikumi Baltkrievijā un kāda ūsaina vīra izmisīgi centieni jebkuriem līdzekļiem noturēt varu bija daudz vairāk raksturojoši kopējo situāciju pasaulē nekā jaunākā sezona seriālā "Britu karaļnams", faktiski laikam Karalienes klātbūtne filmā bija nepieciešama vienīgi tādēļ, lai varētu pareklamēt seriālu "The Crown". Kas attiecas uz britiem - man arī nepatīk veids, kurā tiek pasniegts, ka Boriss Džonsons ir prasts muļķis - lai nu par kuru, bet par šo tēlu ir skaidrs, ka ir ļoti liela atšķirība starp viņa imidžu un viņa būtību (man nepatīk ne viņa pamuļķa tēls, ne viņa ciniski mērķtiecīgā daba, bet tas jau ir cits jautājums).
Uzsvari, kādi novērojami filmā uz dažādiem notikumiem, man principā patika. Protams, Iesalnieks varētu teikt, ka filmā tiek klaji diskriminēti konservatīvi domājošie cilvēku, kuru balsis netiek uzklausītas, bet par to te arī ironijas netrūkst. Par ko varētu sūdzēties - jo labāk tu pārzini tēmu, jo mazāk šajā filmā ir kaut kā ievērības cienīga no satura viedokļa, jo vairāk svarīgi tas, cik labi vai slikti strādā filmas humors. Un te jāsaka - joku kvalitāte ir viduvēja, īpaši šajā ziņā apdalīts Hjū Grānts, kas atveido pavecu zinātnieku ar mazliet šādos tādos jautājumos neprogresīviem uzskatiem. Par Grāntu izteikti jāsaka - viņa pasniegšanas maniere ir labāka nekā joki, kurus viņš pasniedz. Labāks saturs ir Diānai Morganai, kura atveido "vidējo pilsoni" Lielbritānijā un kura otrā lokdauna laikā nepārtraukti skatās seriālu "Amerika", kurā gan esot pasūdīgi ar ticamības momentu un tas šovs, kurā izziņo vēlēšanu rezultātus, esot bijis pārāk stiepts.
Kopējais iespaids par filmu man ir tāds, ka tā varēja būt labāka - asāka un asprātīgāka. Iespējams, to būs interesantāk skatīties pēc kāda laika, piemēram, ar desmit gadu atstatumu no reālajiem notikumiem, kad daudz kas būs pārvērtēts un daudz kas būs novecojis, un maz kas būs aktuāls. Noskatīties šo filmu kaut kādā mērā ir vērts, jo īpaši ja neesi "binge" režīmā noskatījies "Amerikas" jaunāko
sezonu, bet gaidīt no šīs filmas Black Mirror pirmo sezonu asumu nudien nevajag.
Filmas saturā jāatzīst, ka nekā fenomenāli pārsteidzoša nav - divdesmitais gads šobrīd ir gana nesena pagātne, un tas bija arī tāds gads, kurā daudz vairāk kā citkārt sanāca / nācās sekot ziņām, līdz ar to visi te apskatītie notikumi ir labi zināmi un nekādas sevišķas atklāsmes nesniedz. Ja nu vienīgi gribētos piebilst, ka cilvēkiem ārpus Lielbritānijas varētu būt vairāk nekā vienalga tas, ka Harijs un Megana ir attālinājušies no karaliskās ģimenes un pārcēlušies uz Kanādu. Skaidrs, ka ne britu, ne amerikāņu auditoriju šāda tēma neinteresētu, bet manā skatījumā notikumi Baltkrievijā un kāda ūsaina vīra izmisīgi centieni jebkuriem līdzekļiem noturēt varu bija daudz vairāk raksturojoši kopējo situāciju pasaulē nekā jaunākā sezona seriālā "Britu karaļnams", faktiski laikam Karalienes klātbūtne filmā bija nepieciešama vienīgi tādēļ, lai varētu pareklamēt seriālu "The Crown". Kas attiecas uz britiem - man arī nepatīk veids, kurā tiek pasniegts, ka Boriss Džonsons ir prasts muļķis - lai nu par kuru, bet par šo tēlu ir skaidrs, ka ir ļoti liela atšķirība starp viņa imidžu un viņa būtību (man nepatīk ne viņa pamuļķa tēls, ne viņa ciniski mērķtiecīgā daba, bet tas jau ir cits jautājums).
Uzsvari, kādi novērojami filmā uz dažādiem notikumiem, man principā patika. Protams, Iesalnieks varētu teikt, ka filmā tiek klaji diskriminēti konservatīvi domājošie cilvēku, kuru balsis netiek uzklausītas, bet par to te arī ironijas netrūkst. Par ko varētu sūdzēties - jo labāk tu pārzini tēmu, jo mazāk šajā filmā ir kaut kā ievērības cienīga no satura viedokļa, jo vairāk svarīgi tas, cik labi vai slikti strādā filmas humors. Un te jāsaka - joku kvalitāte ir viduvēja, īpaši šajā ziņā apdalīts Hjū Grānts, kas atveido pavecu zinātnieku ar mazliet šādos tādos jautājumos neprogresīviem uzskatiem. Par Grāntu izteikti jāsaka - viņa pasniegšanas maniere ir labāka nekā joki, kurus viņš pasniedz. Labāks saturs ir Diānai Morganai, kura atveido "vidējo pilsoni" Lielbritānijā un kura otrā lokdauna laikā nepārtraukti skatās seriālu "Amerika", kurā gan esot pasūdīgi ar ticamības momentu un tas šovs, kurā izziņo vēlēšanu rezultātus, esot bijis pārāk stiepts.
Kopējais iespaids par filmu man ir tāds, ka tā varēja būt labāka - asāka un asprātīgāka. Iespējams, to būs interesantāk skatīties pēc kāda laika, piemēram, ar desmit gadu atstatumu no reālajiem notikumiem, kad daudz kas būs pārvērtēts un daudz kas būs novecojis, un maz kas būs aktuāls. Noskatīties šo filmu kaut kādā mērā ir vērts, jo īpaši ja neesi "binge" režīmā noskatījies "Amerikas" jaunāko
sezonu, bet gaidīt no šīs filmas Black Mirror pirmo sezonu asumu nudien nevajag.
2021-01-08
comments powered by Disqus