Bitte ziehen Sie durch
Daudzus gadus manā apziņā grupas vārds Deichkind nebija rādījies, taču sanāca tā, ka atlasīju visādus vācu mūzikas grāvējus no tiem laikiem, kad skatījos VIVA televīziju un citu vidū viens totāls tā laikmeta grāvējs bija šī Hamburgas repa kolektīva pirmais lielais hits - dziesma "Bon Voyage". Un, kā tas mēdz notikt, tā visa rezultātā sāku klausīties arī albumu, no kura šī dziesma nāca, mazliet palasīju par grupas vēsturi un tagad varu padalīties ar to arī ar tevi, dārgo lasītāj.
Tātad, vismaz tajos senajos laikos (ap tūkstošgades miju) Deichkind bija reperu trio, kurā ietilpa Filips (vēlāk pieņēmis segvārdu Cryptic Joe), Bartošs (jau tolaiks saukts par Buddy Buxbaum) un Malte (ar tādu vārdu pseidonīms nebija nepieciešams), pirmie divi arī bija atbildīgi par bītiem. Tagad vairs tikai Filips ir grupas sastāvā un pat tā laika viņu producents jau ir pirms laba laiciņa miris, līdz ar to var droši teikt, ka 2000. gada Deichkind un 2019. gada Deichkind ir divas pilnīgi atšķirīgas grupas, un nojaušu, ka arī jaunākajos koncertos no agrīnās viņu daiļrades tikai pāris lielākie grāvēji varētu skanēt, jo "Bitte ziehen sie durch" teksti nešķiet piemēroti no tāda MC mutes, kas ir jau piektā gadu desmita vidū. No otras puses, tas mūziķiem reti ir šķērslis.
Par ko viņi repo? Par to, ka viņi alkst pēc slavas un ka tā nāks. Par to, cik viņi ir labi reperi un kādi lāmes ir cilvēki viņiem apkārt. Mazliet paņirgājas viens par otru. Daudz ņirgājas par tā laika Vācijas popmūzikas aktualitātēm. Dīvainā kārtā gandrīz neko nedzied par meitenēm (laikam tālab, ka šis albums ir no vēl panākumus neguvušu reperu pozīcijām un tas vēl nav laiks, lai zīmētos, cik ļoti tevi un tavus panākumus mīl meitenes). Pateicoties tam, ka 2000. gada Vācijas aktualitātes man ir labāk zināmas par visu, kas tur ir noticis vēlāk (un patiesībā - lielā mērā arī par periodu līdz deviņdesmito gadu beigām tik daudz es nezinātu), viņu saturisko aktualitāti zaudējušie teksti patiesībā šķiet diezgan smieklīgi. Kaitina pārmērīgais skitu daudzums starp dziesmām, un noteikti par labu nenāk tas, ka tolaik vēl bija pieņemts iespējami pilnāku aizpildīt CD, kas nozīmē - pārāk daudz satura, arī tāda, bez kura mierīgi varētu iztikt, bet varu teikt, ka skriešanas mūzika šī ir ļoti laba. Protams, nekas tā īsti nevar sacensties ar galveno grāvēju - pateicoties viesmāksliniecei Ninai, "Bon Voyage", ir lipīgākā un trāpīgākā dziesma šajā albumā, bet arī dažas citas ir itin labas - "T2wei", "Flammenmeer Pt.1", "Evergreens". Protams, šāda mūzika nekad nebūs mana prioritāte numur 1 un nav šaubu, ka Deichkind arī nekādi nav saucami par augstāko virsotni hiphopa pasaulē, bet kaut vai tīri kā nostaļģija pēc laikiem, kad alu oficiāli pirkt nevarēja, bet praksē teju visur varēja, tā strādā diezgan labi. (ok, reizēm man šķiet, ka viņu piedziedājumi nav pietiekami enerģiski, it īpaši tas attiecas uz otro šī albuma singlu "Komm schon", bet nevajag jau arī pārāk augstas prasības šādam kolektīvam izvirzīt)
Un, cik brīnišķīgs bija Bon Voyage videoklips:
Tātad, vismaz tajos senajos laikos (ap tūkstošgades miju) Deichkind bija reperu trio, kurā ietilpa Filips (vēlāk pieņēmis segvārdu Cryptic Joe), Bartošs (jau tolaiks saukts par Buddy Buxbaum) un Malte (ar tādu vārdu pseidonīms nebija nepieciešams), pirmie divi arī bija atbildīgi par bītiem. Tagad vairs tikai Filips ir grupas sastāvā un pat tā laika viņu producents jau ir pirms laba laiciņa miris, līdz ar to var droši teikt, ka 2000. gada Deichkind un 2019. gada Deichkind ir divas pilnīgi atšķirīgas grupas, un nojaušu, ka arī jaunākajos koncertos no agrīnās viņu daiļrades tikai pāris lielākie grāvēji varētu skanēt, jo "Bitte ziehen sie durch" teksti nešķiet piemēroti no tāda MC mutes, kas ir jau piektā gadu desmita vidū. No otras puses, tas mūziķiem reti ir šķērslis.
Par ko viņi repo? Par to, ka viņi alkst pēc slavas un ka tā nāks. Par to, cik viņi ir labi reperi un kādi lāmes ir cilvēki viņiem apkārt. Mazliet paņirgājas viens par otru. Daudz ņirgājas par tā laika Vācijas popmūzikas aktualitātēm. Dīvainā kārtā gandrīz neko nedzied par meitenēm (laikam tālab, ka šis albums ir no vēl panākumus neguvušu reperu pozīcijām un tas vēl nav laiks, lai zīmētos, cik ļoti tevi un tavus panākumus mīl meitenes). Pateicoties tam, ka 2000. gada Vācijas aktualitātes man ir labāk zināmas par visu, kas tur ir noticis vēlāk (un patiesībā - lielā mērā arī par periodu līdz deviņdesmito gadu beigām tik daudz es nezinātu), viņu saturisko aktualitāti zaudējušie teksti patiesībā šķiet diezgan smieklīgi. Kaitina pārmērīgais skitu daudzums starp dziesmām, un noteikti par labu nenāk tas, ka tolaik vēl bija pieņemts iespējami pilnāku aizpildīt CD, kas nozīmē - pārāk daudz satura, arī tāda, bez kura mierīgi varētu iztikt, bet varu teikt, ka skriešanas mūzika šī ir ļoti laba. Protams, nekas tā īsti nevar sacensties ar galveno grāvēju - pateicoties viesmāksliniecei Ninai, "Bon Voyage", ir lipīgākā un trāpīgākā dziesma šajā albumā, bet arī dažas citas ir itin labas - "T2wei", "Flammenmeer Pt.1", "Evergreens". Protams, šāda mūzika nekad nebūs mana prioritāte numur 1 un nav šaubu, ka Deichkind arī nekādi nav saucami par augstāko virsotni hiphopa pasaulē, bet kaut vai tīri kā nostaļģija pēc laikiem, kad alu oficiāli pirkt nevarēja, bet praksē teju visur varēja, tā strādā diezgan labi. (ok, reizēm man šķiet, ka viņu piedziedājumi nav pietiekami enerģiski, it īpaši tas attiecas uz otro šī albuma singlu "Komm schon", bet nevajag jau arī pārāk augstas prasības šādam kolektīvam izvirzīt)
Un, cik brīnišķīgs bija Bon Voyage videoklips:
2019-02-06
comments powered by Disqus