Divas strīpiņas
Nejauši sakrita, ka bijām ekrāna tuvumā brīdī, kad Alises Zariņas īsfilma "Divas strīpiņas" piedzīvoja savu publiskās televīzijas pirmizrādi, nelaidām garām iespēju to noskatīties. Filmas ideja īsumā ir sekojoša - vairāku (avoti vēsta - 12) sieviešu pieredzes stāsti par abortu, kurus izstāsta pirmajā personā aktieri - vīrieši. Šie aktieri ir: Klāvs Mellis (Kvadrifrons), Jānis Kronis (Kvadrifrons), Ģirts Krūmiņš (JRT), Gatis Maliks (Liepājas teātris), Juris Bartkevičs (Daile), Toms Liepājnieks (bez konkrēta teātra). Filmēts ļoti intīmi, ja tā var izteikties, tīrā vidē, ar pašas Alises Zariņas klātbūtni otrā kameras pusē, reizēm - mazliet arī viņa ir redzama. Stāsti dažādi, bet, protams, visnotaļ skaudri. Filmas pamatdoma - ka neatkarīgi no situācijas šis jautājums ir sievietes lēmums un ka sieviete ir tā, kurai šajā situācijā tiek viss smagums, kamēr vīrietim var būt, piemēram, grupas mēģinājums un vīrieša var vispār jau gandrīz uzreiz vispār nebūt, ir skaidra (tiesa - arī bez filmas).
Pati pieeja, ka šie stāsti ir ielikti vīriešu mutēs - jo vīrietī taču parasti ieklausās un vīrietim var ticēt, jo viņš nav pārlieku emocionāls, ir spēcīga. Kam gan man ir grūti noticēt - ka šādai filmai varētu būt kāds reāls efekts. Ja vadās no hipotēzes, ka politiķi un baznīckungi savus lēmumus attiecībā pret sievieti un viņas ķermeni pieņem aiz nezināšanas un izpratnes trūkuma, tad ir vērts mēģināt viņus izglītot. Taču mans ciniskais skatījums ir tāds, ka ne jau nezināšana ir tas, kas noved pie draņķīgiem lēmumiem, bet gan tas, ka to pieņēmēji savā būtībā ir draņķi, un nekāda izglītošana nevar radīt empātiju cilvēkā, kurš savā būtībā ir sadists un varmāka (citējot kādu no klasiķiem, kura vārdu šajā brīdī nevaru atminēties, un arī nocitēt precīzi nemāku - tas vien, kas cilvēks vēlas vadīt valsti, liecina, ka viņam to darīt nevajadzētu).
Līdz ar to es varu teikt - filma ir laba, savā ziņā vērtīga, pārdomas raisoša, bet - pilnīgi bezjēdzīga. Pat soctīklos vairumu komentāru par šo filmu raksta sievietes, līdz ar to cerības, ka to varētu noskatīties kāds bariņš politiķu no NA vai JKP un secināt: "Eu, veči, bet mēs tiešām neesam tiesīgi būt lēmēji šajos jautājumos!", nav.
Pati pieeja, ka šie stāsti ir ielikti vīriešu mutēs - jo vīrietī taču parasti ieklausās un vīrietim var ticēt, jo viņš nav pārlieku emocionāls, ir spēcīga. Kam gan man ir grūti noticēt - ka šādai filmai varētu būt kāds reāls efekts. Ja vadās no hipotēzes, ka politiķi un baznīckungi savus lēmumus attiecībā pret sievieti un viņas ķermeni pieņem aiz nezināšanas un izpratnes trūkuma, tad ir vērts mēģināt viņus izglītot. Taču mans ciniskais skatījums ir tāds, ka ne jau nezināšana ir tas, kas noved pie draņķīgiem lēmumiem, bet gan tas, ka to pieņēmēji savā būtībā ir draņķi, un nekāda izglītošana nevar radīt empātiju cilvēkā, kurš savā būtībā ir sadists un varmāka (citējot kādu no klasiķiem, kura vārdu šajā brīdī nevaru atminēties, un arī nocitēt precīzi nemāku - tas vien, kas cilvēks vēlas vadīt valsti, liecina, ka viņam to darīt nevajadzētu).
Līdz ar to es varu teikt - filma ir laba, savā ziņā vērtīga, pārdomas raisoša, bet - pilnīgi bezjēdzīga. Pat soctīklos vairumu komentāru par šo filmu raksta sievietes, līdz ar to cerības, ka to varētu noskatīties kāds bariņš politiķu no NA vai JKP un secināt: "Eu, veči, bet mēs tiešām neesam tiesīgi būt lēmēji šajos jautājumos!", nav.
2021-04-02
comments powered by Disqus