Kur pazuda saimnieks?
Liepājas teātra izrādi "Kur pazuda saimnieks" skatījāmies konservētā veidā ar Teātris.zip starpniecību. Diez vai tā būtu nokļuvusi mūsu redzes lokā, ja mums būtu gadījies Liepājā, kad tā bija teātra repertuārā, bet ar ekrāna starpiniecību var jau noskatīties arī kaut ko tādu, par ko tev nebūtu pārliecības, ka to ir vērts redzēt arī dzīvajā.
Brīdinu, ka šis apraksts būs sīkumains un ar noslieci uz ne pašu būtiskāko detaļu palielināšanu un uzmanības vēršanu tādiem izrādes elementiem, kuri vairumam droši vien paskrien garām nemanīti. To veicina gan mana kopumā piekasīgā daba, gan tas, ka īpaši nesaudzīgs esmu attiecībā pret vēsturisku notikumu atainošanas neprecizitātēm, jo tās allaž uzskatu par pirmo soli ceļā uz vēstures falsificēšanu (iespējams - pretējā virzienā, atspēkojot sākotnējo neprecizitāti un uz tās bāzes veidojot kaut kādu "russkij mir" tipa sviestu). Un šajā izrādē vairāki šādi elementi, kas manī raisīja pretreakciju bija. Tomēr neskriešu pa priekšu lokomotīvei un izstāstīšu, kas šī vispār ir par izrādi.
Tātad, Dmitrijs Petrenko Liepājas teātrī iestudēja sešus stāstus no Paula Bankovska stāstu krājuma "Kur pazuda saimnieks?" Šie stāsti ir, iespējams, rakstīti bērniem (bet par to īstas pārliecības man nav). Stāstu krājumā atainoti nozīmīgi Latvijas 20. gadsimta vēstures notikumi no mazliet netipiska skatu punkta - kā tos redzējuši mājdzīvnieki. Piemēram, kaķis, kas piederējis Aspazijai un Rainim pirms viņu piespiedu emigrācijas. Šos dzīvniekus un apkārtējos cilvēkus (tos gan visai nosacītā un neprecīzā veidā - domājams, kā viņi izskatās no dzīvnieku skatu punkta) atveido trīs aktieri: Kaspars Kārkliņš, Armands Kaušelis un Ilze Trukšāne. Katra stāsta nobeigumā titros sniegta informācija (ko iekļāvis arī Bankovskis) savā grāmatā ar faktoloģisku skaidrojumu, kas tas īsti bijis par vēsturisku notikumu, kas rādīts iepriekšējā ainā. Vēl viena būtiska detaļa - izrādi spēlē Lielā dzintara eksperimentālajā zālē, skatuve iekārtota kā kaut kas pa vidu starp padomju laika skārni, kolhoza kūti un sabiedrisko tualeti (vismaz man radās tieši šāds iespaids). Līdz ar to droši var teikt, ka šī nav no tām izrādēm, kur var apskatīties uz kaut ko skaistu.
Problēmas, kas man radās ar šo izrādi, bija trīs. Viena no tām vispār nav saistīta ar izrādes kā tādas kvalitāti, bet gan ar konkrēto tās izrādīšanas reizi, kura filmēta Teātris.zip vajadzībām. Proti, man nav iespējas uzzināt, vai tā bija vai nebija norma šajā izrādē, ka aktieri diezgan regulāri putrojās tekstā un vispār radās iespaids, ka kaut kas tur nav līdz galam kārtībā. Tomēr, pat ja tā nebūtu norma, bet es pieņemtu, ka tā atgadījies tikai konkrētajā vakarā, kad es nokļuvu teātrī (nekas, ka ar ekrāna starpniecību), tas tāpat bija kaitinoši. Otrais - kopējā izrādes estētika. Proti, neatkarīgi no tā, kādi tieši bija scenogrāfes Marijas Ulmanes un izrādes režisora apsvērumi šo saturu pasniegt tieši šādā veidā, bet ja izrādi skatīties ir fiziski nepatīkami, to man ir grūti ignorēt. Un trešais - skaidrojumi titros daļu beigās. Par tiem jau nav skaidrs, kam tieši tie ir domāti - vai izrādes mērķauditorija bija mazāko klašu skolēni, kuriem vajadzētu izstāstīt - kas tas tāds: deportācijas, holokausts un kolhozi, vai arī pieaugšie, kuri to ir aizmirsuši? Bet vairāk man iebildumus raisīja tas, ka šie skaidrojumi manī raisīja pretreakciju, ka tas, kas nupat redzēts uz skatuves, īsti nevarētu atbilst konkrēti atainotajiem vēsturiskajiem notikumiem. Piemēram, es varu mierīgi pieņemt stāstu par kaķi, kura saimniekus izsūtīja, bet viņu vietā ievācās jauni saimnieki - padomju virsnieks ar meitu, līdz brīdim, kad man paskaidro, ka runa bijusi par 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Kāpēc nevaru? Jo jau astoņas dienas vēlāk viens ūsainais mērglis uzbruka otram ūsainajam mērglim un visi tie virsnieki strauji uzsāka bēgšanu atpakaļ uz Austrumiem. Nebūtu precizējuma, es pieņemtu, ka kaķa saimniekus okupācijas vara savāca vēl 1940. gada ziemā, un viss būtu normāli salicies kopā (vai ka runa vispār bijusi par 1949. gada 25. marta deportācijām). Bet nē - vajadzēja precīzu datējumu, kas neiet kopā ar faktiem. Vai - kad kanārijputniņa saimnieku mūziķi ieradušies tie paši čekisti savākt un deportēt, bet vispirms pārmeklē dzīvokli, lai atrastu kaut ko inkriminējošu, un atkal tas pats 14. jūnijs. Ja tā būtu bijusi apcietināšana kaut kad agrāk - jā, es noticētu kratīšanai. Bet naktī, kad izsūtāmo saraksts jau sen akceptēts visos līmeņos - kādus pierādījumus tur vajadzētu meklēt?
Trešā epizode, kur nevaru atturēties no piekasīšanās vēsturiskajai neprecizitāti, gan nav titru vaina, bet vispārīga vēstures neērtās daļas pieklusināšana. Tas ir stāsts par Rīgas geto un "akcijām" Rumbulas mežā. Viena sīka detaļa, bet izteiksmīga - kad varone pērļu vistiņa (Trukšāne, manuprāt, veiksmīgākajā šīs izrādes tēlā), pazaudējusi savus saimniekus, kuri vairs neatgriezīsies, izdzird balsis - un tās izrādās nevis saimnieku, bet vācu karavīru balsis - tas ir fufelis. Šo tēmu zinu gana labi no mana vectēva memuāriem, kurš pēc "akcijas" atgriezās mājā, kur viņu gaidīja vairs tikai suns. Un proti - nekādi vācu karavīri pa geto mājām nerakājās - savest kārtību bija uzdevums pagaidām vēl dzīvajiem ebrejiem, bet ja kāds nāktu apskatīties pēc kaut kā nolaupāma, tad tie būtu vietējie latviešu aktīvisti, ne jau nu Lielvācijas karavīri. Paši vācieši, ja kaut ko laupīja no ebrejiem, to darīja tad, kad tam bija piemēroti apstākļi - bagātos dzīvokļos vai privātmājās vēl pirms geto izveides, bet ne noplukušos kaktos Maskačkā. Saprotu, ka vācu valoda te bija nepieciešama, lai izvairītos no retorikas "latvieši ir/bija fašisti", bet... vēstures falsifikācija ir un paliek vēstures falsifikācija.
Tad nu beigās atgriežos pie pamatjautājuma? Cik laba vai nelaba bija šī izrāde? Cilvēkam normālajam droši vien visas manas iebildes (izņemot varbūt par apšaubāmajiem skatuves risinājumiem un aktieru grūtībām pareizi norunāt tekstu) šķistu bezvērtīgas. Un arī es varu atzīt, ka vēstures skatīšana ar dzīvnieku acīm man šķita interesants risinājums. Līdz ar to verdikts man sanāk tāds remdens - nevienam kategoriski sludināt, ka šo izrādi vajag vai nevajag redzēt, gatavs neesmu. Tiesa, šķiet, ka Liepājas teātra repertuārā tās tāpat vairs kādu laiku jau nav, līdz ar to šis jautājums nemaz nav dienaskārtībā.
Brīdinu, ka šis apraksts būs sīkumains un ar noslieci uz ne pašu būtiskāko detaļu palielināšanu un uzmanības vēršanu tādiem izrādes elementiem, kuri vairumam droši vien paskrien garām nemanīti. To veicina gan mana kopumā piekasīgā daba, gan tas, ka īpaši nesaudzīgs esmu attiecībā pret vēsturisku notikumu atainošanas neprecizitātēm, jo tās allaž uzskatu par pirmo soli ceļā uz vēstures falsificēšanu (iespējams - pretējā virzienā, atspēkojot sākotnējo neprecizitāti un uz tās bāzes veidojot kaut kādu "russkij mir" tipa sviestu). Un šajā izrādē vairāki šādi elementi, kas manī raisīja pretreakciju bija. Tomēr neskriešu pa priekšu lokomotīvei un izstāstīšu, kas šī vispār ir par izrādi.
Tātad, Dmitrijs Petrenko Liepājas teātrī iestudēja sešus stāstus no Paula Bankovska stāstu krājuma "Kur pazuda saimnieks?" Šie stāsti ir, iespējams, rakstīti bērniem (bet par to īstas pārliecības man nav). Stāstu krājumā atainoti nozīmīgi Latvijas 20. gadsimta vēstures notikumi no mazliet netipiska skatu punkta - kā tos redzējuši mājdzīvnieki. Piemēram, kaķis, kas piederējis Aspazijai un Rainim pirms viņu piespiedu emigrācijas. Šos dzīvniekus un apkārtējos cilvēkus (tos gan visai nosacītā un neprecīzā veidā - domājams, kā viņi izskatās no dzīvnieku skatu punkta) atveido trīs aktieri: Kaspars Kārkliņš, Armands Kaušelis un Ilze Trukšāne. Katra stāsta nobeigumā titros sniegta informācija (ko iekļāvis arī Bankovskis) savā grāmatā ar faktoloģisku skaidrojumu, kas tas īsti bijis par vēsturisku notikumu, kas rādīts iepriekšējā ainā. Vēl viena būtiska detaļa - izrādi spēlē Lielā dzintara eksperimentālajā zālē, skatuve iekārtota kā kaut kas pa vidu starp padomju laika skārni, kolhoza kūti un sabiedrisko tualeti (vismaz man radās tieši šāds iespaids). Līdz ar to droši var teikt, ka šī nav no tām izrādēm, kur var apskatīties uz kaut ko skaistu.
Problēmas, kas man radās ar šo izrādi, bija trīs. Viena no tām vispār nav saistīta ar izrādes kā tādas kvalitāti, bet gan ar konkrēto tās izrādīšanas reizi, kura filmēta Teātris.zip vajadzībām. Proti, man nav iespējas uzzināt, vai tā bija vai nebija norma šajā izrādē, ka aktieri diezgan regulāri putrojās tekstā un vispār radās iespaids, ka kaut kas tur nav līdz galam kārtībā. Tomēr, pat ja tā nebūtu norma, bet es pieņemtu, ka tā atgadījies tikai konkrētajā vakarā, kad es nokļuvu teātrī (nekas, ka ar ekrāna starpniecību), tas tāpat bija kaitinoši. Otrais - kopējā izrādes estētika. Proti, neatkarīgi no tā, kādi tieši bija scenogrāfes Marijas Ulmanes un izrādes režisora apsvērumi šo saturu pasniegt tieši šādā veidā, bet ja izrādi skatīties ir fiziski nepatīkami, to man ir grūti ignorēt. Un trešais - skaidrojumi titros daļu beigās. Par tiem jau nav skaidrs, kam tieši tie ir domāti - vai izrādes mērķauditorija bija mazāko klašu skolēni, kuriem vajadzētu izstāstīt - kas tas tāds: deportācijas, holokausts un kolhozi, vai arī pieaugšie, kuri to ir aizmirsuši? Bet vairāk man iebildumus raisīja tas, ka šie skaidrojumi manī raisīja pretreakciju, ka tas, kas nupat redzēts uz skatuves, īsti nevarētu atbilst konkrēti atainotajiem vēsturiskajiem notikumiem. Piemēram, es varu mierīgi pieņemt stāstu par kaķi, kura saimniekus izsūtīja, bet viņu vietā ievācās jauni saimnieki - padomju virsnieks ar meitu, līdz brīdim, kad man paskaidro, ka runa bijusi par 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Kāpēc nevaru? Jo jau astoņas dienas vēlāk viens ūsainais mērglis uzbruka otram ūsainajam mērglim un visi tie virsnieki strauji uzsāka bēgšanu atpakaļ uz Austrumiem. Nebūtu precizējuma, es pieņemtu, ka kaķa saimniekus okupācijas vara savāca vēl 1940. gada ziemā, un viss būtu normāli salicies kopā (vai ka runa vispār bijusi par 1949. gada 25. marta deportācijām). Bet nē - vajadzēja precīzu datējumu, kas neiet kopā ar faktiem. Vai - kad kanārijputniņa saimnieku mūziķi ieradušies tie paši čekisti savākt un deportēt, bet vispirms pārmeklē dzīvokli, lai atrastu kaut ko inkriminējošu, un atkal tas pats 14. jūnijs. Ja tā būtu bijusi apcietināšana kaut kad agrāk - jā, es noticētu kratīšanai. Bet naktī, kad izsūtāmo saraksts jau sen akceptēts visos līmeņos - kādus pierādījumus tur vajadzētu meklēt?
Trešā epizode, kur nevaru atturēties no piekasīšanās vēsturiskajai neprecizitāti, gan nav titru vaina, bet vispārīga vēstures neērtās daļas pieklusināšana. Tas ir stāsts par Rīgas geto un "akcijām" Rumbulas mežā. Viena sīka detaļa, bet izteiksmīga - kad varone pērļu vistiņa (Trukšāne, manuprāt, veiksmīgākajā šīs izrādes tēlā), pazaudējusi savus saimniekus, kuri vairs neatgriezīsies, izdzird balsis - un tās izrādās nevis saimnieku, bet vācu karavīru balsis - tas ir fufelis. Šo tēmu zinu gana labi no mana vectēva memuāriem, kurš pēc "akcijas" atgriezās mājā, kur viņu gaidīja vairs tikai suns. Un proti - nekādi vācu karavīri pa geto mājām nerakājās - savest kārtību bija uzdevums pagaidām vēl dzīvajiem ebrejiem, bet ja kāds nāktu apskatīties pēc kaut kā nolaupāma, tad tie būtu vietējie latviešu aktīvisti, ne jau nu Lielvācijas karavīri. Paši vācieši, ja kaut ko laupīja no ebrejiem, to darīja tad, kad tam bija piemēroti apstākļi - bagātos dzīvokļos vai privātmājās vēl pirms geto izveides, bet ne noplukušos kaktos Maskačkā. Saprotu, ka vācu valoda te bija nepieciešama, lai izvairītos no retorikas "latvieši ir/bija fašisti", bet... vēstures falsifikācija ir un paliek vēstures falsifikācija.
Tad nu beigās atgriežos pie pamatjautājuma? Cik laba vai nelaba bija šī izrāde? Cilvēkam normālajam droši vien visas manas iebildes (izņemot varbūt par apšaubāmajiem skatuves risinājumiem un aktieru grūtībām pareizi norunāt tekstu) šķistu bezvērtīgas. Un arī es varu atzīt, ka vēstures skatīšana ar dzīvnieku acīm man šķita interesants risinājums. Līdz ar to verdikts man sanāk tāds remdens - nevienam kategoriski sludināt, ka šo izrādi vajag vai nevajag redzēt, gatavs neesmu. Tiesa, šķiet, ka Liepājas teātra repertuārā tās tāpat vairs kādu laiku jau nav, līdz ar to šis jautājums nemaz nav dienaskārtībā.
2023-10-06
comments powered by Disqus