Domicile Conjugal
Trifo pirmo filmu par Antuānu Duanelu (400 Blows) es skatījos pirms 12 gadiem. Tagad, izlaižot otro un trešo, esmu noskatījies ceturto šīs sāgas filmu, kas ir itin loģiski, ja ņem vērā, ka arī Trifo bija nepieciešams aptuveni tikpat daudz laika, lai nonāktu līdz šai filmai. Nav tā, ka es visos sīkumos atcerētos pirmo no filmām, bet patiesībā tā ir diezgan atmiņā paliekoša (ja jau atmiņu ir pietiekami daudz pēc tik ilga laika), līdz ar to gluži pilnīgi svešs galvenais varonis man nebija, lai arī iepriekšējo reizi viņš bija redzēts kā pusaudzis, bet tagad - itin pieaudzis.
Antuāns tagad ir nesen precējies ar Kristīni - jaunu sievieti no izteikti augstākām aprindām kā pats Kristiāns. Tagad viņa pasniedz privātstundas vijoles spēlē, kamēr Antuāns strādā par palīgu pie florista un specializējas puķu krāsošanā (nezinu, cik reāla vai izdomāta ir šī nodarba, bet risinājums katrā ziņā interesants). Taču tad, kad viņa mēģinājums tikt pie visīstākās sarkanās krāsas beidzas ar fiasko, Antuānam nākas meklēt citu iztikas avotu, kā rezultātā viņš tiek pie viena no absurdākajiem darbiem pasaules vēsturē - viņš ir kuģu modelīšu operators (ar tālvadības pulti) dīķi kādā amerikāņu uzņēmumā. Un, kamēr mājās viņam nupat ir nācis ģimenes pieaugums, iesaistās sakarā ar jaunkundzi no Japānas.
Jāatzīst, ka Antuāns ir savdabīgs čalis - viņam nenoliedzami ir savs šarms, viņš spēj būt interesants, bet vienlaikus par sevišķi jauku cilvēku viņu nekādi nenosauksi - attiecībās ar sievu un kritiskā skatījumā uz sevi viņam ir nopietnas problēmas, bet nu epizode, kad viņš no restorāna, kur ir ar mīļāko (ar kuru dzīvo kopā), viņš zvana sievai, lai pasūdzētos, ka viņa jaunās attiecības ir kļuvušas pārāk garlaicīgas un ka viņš nevar izturēt tās garās vakariņas, tas ir kaut kas izcili kvalitatīvs (un arī vēlākā japānietes reakcija). Filmā ir epizodes, kuras es gan jau atcerēšos vēl 10 gadus, līdz pienāks laiks skatīties pēdējo Antuāna stāsta filmu, lai arī kopumā nevaru teikt, ka par filmu biju sajūsmā. Garlaicīgi galīgi nebija, bet kā jau franču jaunajam vilnim pieklājas, sevišķi par sižeta virzību Trifo šajā filmā nedomā.
Antuāns tagad ir nesen precējies ar Kristīni - jaunu sievieti no izteikti augstākām aprindām kā pats Kristiāns. Tagad viņa pasniedz privātstundas vijoles spēlē, kamēr Antuāns strādā par palīgu pie florista un specializējas puķu krāsošanā (nezinu, cik reāla vai izdomāta ir šī nodarba, bet risinājums katrā ziņā interesants). Taču tad, kad viņa mēģinājums tikt pie visīstākās sarkanās krāsas beidzas ar fiasko, Antuānam nākas meklēt citu iztikas avotu, kā rezultātā viņš tiek pie viena no absurdākajiem darbiem pasaules vēsturē - viņš ir kuģu modelīšu operators (ar tālvadības pulti) dīķi kādā amerikāņu uzņēmumā. Un, kamēr mājās viņam nupat ir nācis ģimenes pieaugums, iesaistās sakarā ar jaunkundzi no Japānas.
Jāatzīst, ka Antuāns ir savdabīgs čalis - viņam nenoliedzami ir savs šarms, viņš spēj būt interesants, bet vienlaikus par sevišķi jauku cilvēku viņu nekādi nenosauksi - attiecībās ar sievu un kritiskā skatījumā uz sevi viņam ir nopietnas problēmas, bet nu epizode, kad viņš no restorāna, kur ir ar mīļāko (ar kuru dzīvo kopā), viņš zvana sievai, lai pasūdzētos, ka viņa jaunās attiecības ir kļuvušas pārāk garlaicīgas un ka viņš nevar izturēt tās garās vakariņas, tas ir kaut kas izcili kvalitatīvs (un arī vēlākā japānietes reakcija). Filmā ir epizodes, kuras es gan jau atcerēšos vēl 10 gadus, līdz pienāks laiks skatīties pēdējo Antuāna stāsta filmu, lai arī kopumā nevaru teikt, ka par filmu biju sajūsmā. Garlaicīgi galīgi nebija, bet kā jau franču jaunajam vilnim pieklājas, sevišķi par sižeta virzību Trifo šajā filmā nedomā.
2016-09-29
comments powered by Disqus