Aus der Zuckerfabrik
Dorotejas Elmingeras postmodernā vinješu kolekcija "No cukura fabrikas" galīgi nav īstā grāmata, kuru lasīt apstākļos, kad tev ir paaugstināta temperatūra un diezgan brutāli sāp galva. Vienlaikus jāatzīst, ka sāku to lasīt apstākļos, kad man nekas nesāpēja, bet arī tad man nebija pa spēkam uztvert šo prozu. Tas, ka tās vēstījums nav lineārs, vēl būtu sīkums - tas ir dažādām atsaucēm pārsātināts teikumu kopums, kuru spēju labākajā gadījumā uztvert kā dzeju ar skaistu poētiku, bet no satura tur kaut ko saprast ir izteikti pāri manām iespējām.
Tātad, par ko īsti ir šī grāmata? Lai sniegtu vismaz kaut kādu ieskatu šajā grāmatā, pievērsīšos tās anotācijai un tam, ko par to rakstījuši lasītāji portālā Goodreads. Anotācija vēsta: "Ja reiz šīs pasaules likumsakarības būtu zudušas, būtu labi, ja varētu atrast šo grāmatu, lai izprastu, kas noticis pagātnē. 'My skills never end' rakstīts uz t-krekla strādniekam, kurš kā reiz saņem savu algu. Karību jūras salas pludmalē stāv loterijas miljonārs no Šveices un skatās uz jūru. Naktīs pie autores gultas stāv kazas. Doroteja Elmingera seko naudas un vajadzību pēdām caur gadsimtiem un pasaules malām. Viņa ieskicē mistiķu, nepiesātināmo, spēlmaņu, orģiju dalībnieku un koloniālistu biogrāfijas, protokolē sapņus un ekstāzes un vājprāta gadījumus. No cukura fabrikas ir stāsts par meklējumiem, dienasgrāmata, kas pilna novērojumiem un atklāsmēm. Teksts, kas paver skatu uz pasaules sarežģītību."
No Goodreads tikām var uzzināt, ka šī grāmata ir rindkopu un teikumu kolekcija, kuras lasīšanas pieredze ir abstrakta un ka tā ir izteikta "augstā literatūra", kuras gadījumā dabiska reakcija ir to pēc dažām lappusēm nolikt malā, tik grūti tā ir uztverama. Iespējams, tieši šādi vajadzēja rīkoties arī man, nevis burties cauri šim tekstam cerībā, ka kaut kādā brīdī tas viss saliksies kopā. Tā vien rādās, ka kritērijs "Vācijas lielajai grāmatu balvai nominēta literatūra" nav īstais, lai uzietu kaut ko tādu, kā lasīšana man sagādā baudu. Vienīgais, kas šajā grāmatā man patika, bija apziņa, ka tos teksta fragmentus, kas ir franču valodā, es tagad varu saprast. Visādi citādi - vējā izmests laiks.
Tātad, par ko īsti ir šī grāmata? Lai sniegtu vismaz kaut kādu ieskatu šajā grāmatā, pievērsīšos tās anotācijai un tam, ko par to rakstījuši lasītāji portālā Goodreads. Anotācija vēsta: "Ja reiz šīs pasaules likumsakarības būtu zudušas, būtu labi, ja varētu atrast šo grāmatu, lai izprastu, kas noticis pagātnē. 'My skills never end' rakstīts uz t-krekla strādniekam, kurš kā reiz saņem savu algu. Karību jūras salas pludmalē stāv loterijas miljonārs no Šveices un skatās uz jūru. Naktīs pie autores gultas stāv kazas. Doroteja Elmingera seko naudas un vajadzību pēdām caur gadsimtiem un pasaules malām. Viņa ieskicē mistiķu, nepiesātināmo, spēlmaņu, orģiju dalībnieku un koloniālistu biogrāfijas, protokolē sapņus un ekstāzes un vājprāta gadījumus. No cukura fabrikas ir stāsts par meklējumiem, dienasgrāmata, kas pilna novērojumiem un atklāsmēm. Teksts, kas paver skatu uz pasaules sarežģītību."
No Goodreads tikām var uzzināt, ka šī grāmata ir rindkopu un teikumu kolekcija, kuras lasīšanas pieredze ir abstrakta un ka tā ir izteikta "augstā literatūra", kuras gadījumā dabiska reakcija ir to pēc dažām lappusēm nolikt malā, tik grūti tā ir uztverama. Iespējams, tieši šādi vajadzēja rīkoties arī man, nevis burties cauri šim tekstam cerībā, ka kaut kādā brīdī tas viss saliksies kopā. Tā vien rādās, ka kritērijs "Vācijas lielajai grāmatu balvai nominēta literatūra" nav īstais, lai uzietu kaut ko tādu, kā lasīšana man sagādā baudu. Vienīgais, kas šajā grāmatā man patika, bija apziņa, ka tos teksta fragmentus, kas ir franču valodā, es tagad varu saprast. Visādi citādi - vējā izmests laiks.
2021-04-11
comments powered by Disqus