I Am a Strange Loop
Hofštatera "Gēdelis, Ešers, Bahs" manā grāmatu plauktā ir viena no visgodātākajām grāmatām, tāpēc "Es esmu dīvaina cilpa" manā pastkastē pienāca kā ļoti gaidīts sūtījums. Kā nekā šī ir otra populārākā un augstāk novērtētākā Hofštatera grāmata, un savā ziņā - GEB turpinājums. Tiesa, šoreiz Hofštaters principā mazliet vairāk attālinājies no precīzajām zinātnēm un pievērsies pārdomām par to, kas īsti ir esība un apziņa.
Ko ir grūti nepamanīt, šajā grāmatā ir ļoti daudz atkārtošanās. Viena un tā pati doma, varbūt ar minimālām transformācijām (kā tādā Hofštateram tik tuvajā fūgas formā) atgriežas atkal un atkal. "Uz katru procesu vai parādību var skatīties no dažādiem līmeņiem - mikro un makro", "Ko izjūt ods?", "Sakot vārdu Dvēsele, es to lietoju bez jebkādas reliģiskas domas", "sunim ir vairāk apziņas kā odam, bet mazāk kā pieaugušam cilvēkam". Pa daļai šeit lasāmais ir ļoti labi zināms, pa daļai - ir idejas, kuras vismaz šādā konkrētā veidā uztvēris nebiju. Doma par to, ka katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā veido nospiedumu citos cilvēkos, ar ko viņam ir saskarsme, tādējādi rodas šī cilvēka precīzākas un mazākas reprodukcijas, kas kādu laiku vēl dzīvo arī pēc viņa nāves - ne mistikas līmenī, bet apziņas un zemapziņas līmenī - tas bija interesanti. Jautājumi par ētiskumu un vienas dzīvības nostādīšanu augstāk par citu arī Hofštatera izpildījumā ir saistoši, un, iespējams, pat motivē šo to pārvērtēt manis paša dzīvē.
Vienlaikus bišķi par daudz (atbilstoši manai gaumei) šajā grāmatā viņš cīnās ar saviem reāliem (vai varbūt iedomātiem) pretiniekiem, atkal un atkal atkārtojot tās pašas domas un nepiekrītot savu potenciālo oponentu apgalvojumiem. Skatījums, ka par procesiem smadzenēs ir prātīgāk spriest nevis neironu līmenī, bet gan smadzenēs mītošo simbolu līmenī (ar simboliem saprotot nevis, piem., ASCII simbolus, bet to, kāds simbols tavās smadzenēs iedarbojas, kad tu izlasi, piemēram, vārdu "lasis") ir itin prātīgs, bet vai to ir nepieciešams atkārtot desmito un divdesmito reizi? Toties ļoti uzrunāja jautājums par to, vai cilvēks ir spējīgs atrasties vienlaikus vairākās vietās un dažādie piemēri tam - ka ir spējīgs. Kaut vai tu - šajā brīdī tu esmi manā sabiedrībā un varbūt pat redzi, kā es tev klāstu Hofštatera grāmatas atstāstījumu, bet fiziski tavs ķermenis atrodas kaut kur pilnīgi citur. Un vēl vairāk - pilnīgi iespējams, ka pirms brīža tu redzēji (vai pat šobrīd redzi) lasi (to, kas zivs), lai gan vienlaikus lasi tekstu un sēdi, piemēram, 53.autobusā. Un kas notiek, kad tev ir darīšana ar virtuālo realitāti?
Nenoliegšu, lasot šo grāmatu, es ļoti daudz reižu iemigu. Ja GEB lasījās grūti un lēnām, jo tā ir sarežģīta grāmata, tad šī vismaz daļēji negāja raiti, tālab, ka tā brīžiem ir gaužām garlaicīga. Humora izjūta un asprātīgu paradoksu māksla Hofštateram līdz ar gadiem ir gājušas mazumā. Vienlaikus šī grāmata ir daudz personiskāka kā GEB - kaut vai tāpēc, ka autoram tagad ir daudz smagāka dzīves bagāža, un viņš nevairās grāmatā no tēmām, kas viņam pašam ir ļoti smagas. Laikam jau varu teikt, ka grāmata man patika - pārdomas tā raisa pilnīgi pietiekamos apmēros un ir intelektuāli atalgojoša lasāmviela. Cita lieta, ka GEB vietu manā sirsniņā tā ietekmēt nespēs.
Ko ir grūti nepamanīt, šajā grāmatā ir ļoti daudz atkārtošanās. Viena un tā pati doma, varbūt ar minimālām transformācijām (kā tādā Hofštateram tik tuvajā fūgas formā) atgriežas atkal un atkal. "Uz katru procesu vai parādību var skatīties no dažādiem līmeņiem - mikro un makro", "Ko izjūt ods?", "Sakot vārdu Dvēsele, es to lietoju bez jebkādas reliģiskas domas", "sunim ir vairāk apziņas kā odam, bet mazāk kā pieaugušam cilvēkam". Pa daļai šeit lasāmais ir ļoti labi zināms, pa daļai - ir idejas, kuras vismaz šādā konkrētā veidā uztvēris nebiju. Doma par to, ka katrs cilvēks lielākā vai mazākā mērā veido nospiedumu citos cilvēkos, ar ko viņam ir saskarsme, tādējādi rodas šī cilvēka precīzākas un mazākas reprodukcijas, kas kādu laiku vēl dzīvo arī pēc viņa nāves - ne mistikas līmenī, bet apziņas un zemapziņas līmenī - tas bija interesanti. Jautājumi par ētiskumu un vienas dzīvības nostādīšanu augstāk par citu arī Hofštatera izpildījumā ir saistoši, un, iespējams, pat motivē šo to pārvērtēt manis paša dzīvē.
Vienlaikus bišķi par daudz (atbilstoši manai gaumei) šajā grāmatā viņš cīnās ar saviem reāliem (vai varbūt iedomātiem) pretiniekiem, atkal un atkal atkārtojot tās pašas domas un nepiekrītot savu potenciālo oponentu apgalvojumiem. Skatījums, ka par procesiem smadzenēs ir prātīgāk spriest nevis neironu līmenī, bet gan smadzenēs mītošo simbolu līmenī (ar simboliem saprotot nevis, piem., ASCII simbolus, bet to, kāds simbols tavās smadzenēs iedarbojas, kad tu izlasi, piemēram, vārdu "lasis") ir itin prātīgs, bet vai to ir nepieciešams atkārtot desmito un divdesmito reizi? Toties ļoti uzrunāja jautājums par to, vai cilvēks ir spējīgs atrasties vienlaikus vairākās vietās un dažādie piemēri tam - ka ir spējīgs. Kaut vai tu - šajā brīdī tu esmi manā sabiedrībā un varbūt pat redzi, kā es tev klāstu Hofštatera grāmatas atstāstījumu, bet fiziski tavs ķermenis atrodas kaut kur pilnīgi citur. Un vēl vairāk - pilnīgi iespējams, ka pirms brīža tu redzēji (vai pat šobrīd redzi) lasi (to, kas zivs), lai gan vienlaikus lasi tekstu un sēdi, piemēram, 53.autobusā. Un kas notiek, kad tev ir darīšana ar virtuālo realitāti?
Nenoliegšu, lasot šo grāmatu, es ļoti daudz reižu iemigu. Ja GEB lasījās grūti un lēnām, jo tā ir sarežģīta grāmata, tad šī vismaz daļēji negāja raiti, tālab, ka tā brīžiem ir gaužām garlaicīga. Humora izjūta un asprātīgu paradoksu māksla Hofštateram līdz ar gadiem ir gājušas mazumā. Vienlaikus šī grāmata ir daudz personiskāka kā GEB - kaut vai tāpēc, ka autoram tagad ir daudz smagāka dzīves bagāža, un viņš nevairās grāmatā no tēmām, kas viņam pašam ir ļoti smagas. Laikam jau varu teikt, ka grāmata man patika - pārdomas tā raisa pilnīgi pietiekamos apmēros un ir intelektuāli atalgojoša lasāmviela. Cita lieta, ka GEB vietu manā sirsniņā tā ietekmēt nespēs.
2015-12-10
comments powered by Disqus