Kazhes pierakstu burtnīca

Kā varbūt dažs vērīgāks soctīklu lietotājs būs dzirdējis, šī gada 9. februārī notika ciniska ielaušanās "Restorānvagona" redakcijas telpās, no kurām nezināmi ļaundari nolaupīja viegli aizsāktu dzēriena "Hektors" pudeli. Sekoja policijas izsaukums, uzsākta krimināllieta, rūpīga izmeklēšana un tā tālāk. Taču šķita, ka šis izrādīsies par vienu no neskaitāmajiem noziegumiem mūsu republikā, kuri tā arī netiek atklāti. Zināms, ka katru dienu dažādās vietās bez vēsts pazūd simtiem, ja ne tūkstošiem "Hektora" pudeļu un policija uz šīm lietām lielākoties tikai plāta rokas un saka: "Meklēsim, bet cerības nelolojiet." Vēl skarbāk bija, ka arī mūsu lasītāju vidū atradās cilvēki, kuri vispār apšaubīja notikušās laupīšanas faktu, izmetot frāzi: "Paši taču noteikti to izdzērāt un tagad neatcerieties!" Būsim atklāti, šāda attieksme un neticība "Restorānvagona" redakcijas godaprātam sāpina. Ļoti.


Un tomēr - viss labs, kas labi beidzās. Vilcieniņu meistarības sezonas noslēguma ballē mīklaini pazudusī Hektora pudele atradās! Kā izrādījās, laupīšanai apakšā bija trillera cienīgs sižets, kam visa pamatā bija kvalitatīvu stiprināto dzērienu cienītāja Raimonda N. nepārvaramā vēlme dabūt savā īpašumā kādu ekskluzīvu "Hektora" pudeli, kuru iepriekš jau būtu atkorķējis un nobaudījis Latvijas žurnālistikas zieds, un šādā nolūkā viņš bija noalgojis Gustavu, kurš caur pazīšanos pie pazīstamiem būvniekiem bija dabūjis "Restorānvagona" redakcijas atslēgas un nakts aizsegā no redakcijas "barčika" bija nolaupījis šo zīmīgo pudeli. Meistarības noslēguma pasākuma gaitā Gustavs nogādāja pudeli pasūtītājam. Šajā brīdī dabiski savu masku norāva noslēguma pasākumā iesūtītais restorānvagona slepenkorespondents Viedturis Podziņš (vārds mainīts) un pieprasīja, lai nolaupītais dzēriens nekavējoties tiktu atdots tā taisnīgajam īpašniekam. Taču kad izrādījās, ka morālā kaitējuma kompensācijai "Restorānvagona" kolektīvam tika izsniegts pilnīgi svaigs, vēl neatkorķēts šī paša dzēriena eksemplārs, lietu izdevās izbeigt ārpustiesas kārtībā un sekojošās nakts gaitā gardais dzēriens arī tika iztukšots redakcijas telpās, kas beidzās ar to, ka ne visi mūsu praktikanti spēja nākamajā rītā doties uz lekcijām.

Līdz ar šī mīklainā atgadījuma noskaidrošanu, varam pāriet pie citas, ne mazāk būtiskas tēmas - Vilcieniņu meistarības pēdējās, 12. kārtas, izspēles, kurā beidzot noskaidrojās šīs sezonas godalgu ieguvēji. Pasākuma norises vieta tika turēta tik stingrā slepenībā, ka līdz pēdējam brīdim ne tikai turnīra dalībnieki, bet arī "Restorānvagona" labākie izlūki nezināja, kas gan tā būs par vietu. Faktiski vienīgais droši zināmais apstāklis bija tas, ka spēle nenotiks Ilzes dzīvoklī, jo droši avoti ziņoja, ka tas neesot pietiekami sakārtots viesu uzņemšanai. Beigu beigās mūsu slepenkorespondentam Laimonim Zirgkastanim (vārds mainīts) atlika tikai viens variants - pārģērbties par mazāk kā gadu veco Vilhelmu V. un ierasties pilnīgā inkognito režīmā. Par pārsteigumu gan slepenkorespondentam Euhēnio Karaboiņikovam (vārds mainīts), gan daudziem citiem, izrādījās, ka slepenais lokāls "Zvaigznīte" atrodas tajās pašās telpās, kur Zvaigžņu ielas rezidence. Hā!

Līdzīgi kā tas bija darīts jau pērn, sezonas pēdējā kārtā izspēle ritēja grupās atbilstoši vietai kopvērtējumā - savā starpā spēlēja pirmais, otrais un trešais četrinieki. Interesantā kārtā apstākļi bija iegrozījušies tā, ka 9.-12. vietu izspēlē piedalījās tikai un vienīgi dāmas, un uh, kas viņām sanāca par cīņu. Varētu taču padomāt - īsti uz uzvaru kopvērtējumā neviena no viņām nepretendēja, bet cīnījās tā, it kā no viņu cīņas par Berlīni būtu atkarīgs tas, vai Eiropā uzvarēs demokrātija vai nacisms. Patiesībā gan tieši pie Berlīnes kaujas viņām nebija sevišķi asiņainas - visi spraigākie notikumi risinājās kartes Dienvidu galā, kur tā vien šķita, ka ikvienai no viņām ir nepieciešams paviesoties vai nu Lindau vai Konstancē vai kādā no Vācijas Dienvidu kaimiņvalstīm, pinot pamatīgus musturus uz kartes, kas sastāvēja no apvedceļu apvedceļiem.

Ar kolorītu spēli izcēlās teju visas dāmas. Irbe būvējās pa apkārtceļiem arī tur, kur tas nebija īsti nepieciešams. Baiba neievēroja ceļu, pa kuru varēja būvēties un pakļāvās masu psihozei, darot tāpat kā citas. Iveta savienoja Austriju un Šveici, bet nespēja savilkt kopā sava ceļa galus, jo beigās nenāca melnie. Arī Ilzei nenāca vajadzīgā krāsa un spēles beigās uzkrājās kārtis. Irbe ātri pabeidza spēli, jo izrādījās nepareizi saskaitījusi nepieciešamos vagonus, tādā veidā gan pati paliekot ar neizpildītu misiju, gan nodrošinot itin labus mīnusus Ivetai un Ilzei. Līdz ar neizpildītajām četrām misijām Iveta vienā spēlē uzreiz tika pie divām kopvērtējuma balvām: ar 14 punktiem viņa atņēma Ilzei sliktākās spēles godu un kopsummā atņēma Baibai pēdējo vietu tabulā, tādējādi abas divas šīs balvas aizceļoja nevis uz Kuģu ielu, kas uz to tēmēja iepriekš, bet gan uz slaveno Imantas patilti. Kopumā tomēr spēle bija padevusies tik konfliktiem bagāta, ka dāmas četratā bija spējušas summā izpildīt tikai 8 misijas, kamēr neizpildīt - 7. Bilance, protams, pozitīva, bet itin trūcīga un Baibas uzvarošie 145 punkti galīgi nav pēc Vācijas standartiem labs rezultāts.

Līdzās dāmu jautrajam mačam, kungu spēle pie 5.-8. vietas galdiņa izrādījās galīgi neizteiksmīga. Vispār jau pie šī galdiņa nebija paredzēta kungu spēle, bet tā bija iegrozījies, ka Marina šajā dienā bija Arnis. Kamēr dāmas savā starpā jau no pirmajiem gājieniem nevarēja sadalīt intereses, kungiem šādu problēmu nebija - katrs spēlēja savā stilā, savā novadā un viens otram netraucēja. Tā vien šķita, ka viņi ir vienojušies spēlēt visi uz maksimālo punktu daudzumu tā, lai varētu pievilkt tuvāk godalgotajām vietām. Īpaši šajā ziņā pacentās Raimonds N., kurš ne vien izpildīja 9 misijas, bet arī pamanījās savākt 61 punktu no pasažieriem. Taču arī paŗējie neatpalika - Gustavam arī bija 9 izpildītas misijas, par tām vien saņemot 121 punktu. Salīdzinājumam ar 9.-12. vietu maču šeit izpildīto/neizpildīto misiju attiecība bija 29/0. Diezgan dramatiska starpība, gribētos teikt. Tāpat būtu vērts atzīmēt, ka Raimonda N. šajā spēlē iegūtie 240 punkti kārtējo reizi apliecināja to, ka tieši viņš bija šīs sezonas otrās puses labākais spēlētājs. Jā - sācis turnīru gaužām neizteiksmīgi, kādu brīdi pat atrodoties kopvērtējuma pēdējā vietā, pēdējās sešās kārtās viņš izcīnīja 5 uzvaras, turklāt četras no tām - pēdējās četrās kārtās.

Un tad beidzot nāca kārta saldajam ēdienam (pēc vakariņām, protams, kas "Zvaigznītē" bija ļoti gardas): turnīra līderu cīņai. Diemžēl nākas atzīt, ka šajā spēlē dramatika atspoguļojās tikai rezultātos (un protams - likmē), kamēr pati spēle bija tipisks "nekas īpašs" gadījums. Nebija te ne bezkaunīgu bloku, ne asaru, ne nesaudzīgas cīņas par stratēģiskajiem punktiem. Katrs spēlēja tā, kā pats atzina par labāku esam un kā nu nāca kārtis un misijas. Kad pienāca spēles beigas, patiesībā uzvarētājs bija jau skaidrs. Guna! Taktiski perfekti aizvadītas pēdējās divas kārtas viņai atnesa titulu un laikam jau lielākā loma te bija iepriekšējā spēlē Raitim ieliktajā blokā. Mārai arī bija laba spēle, kas ļāva pietuvoties Raitim, tomēr uz otro vietu viņai pacelties neizdevās. Raimonds K. tikām aizvadīja tieši tādu spēli, kādu varēja sagaidīt no cilvēka, kas īsti ne uz ko nepretendēja (ja nu vienīgi pazaudēja ceturto vietu kopvērtējumā, ļaujot Gustavam sevi apsteigt).

Vispār jau tas sāk kļūt aizdomīgi - ceturto gadu pēc kārtas meistarībā uzvar Pogas, turklāt vēl uz maiņām secībā Gustavs, Guna, Gustavs, Guna. Sāk pamazām atgādināt Putina un Medveģeva rokādi Krievijas prezidenta amatā. Bet ko nu tur vairs - ja jau pārējie nemāk spēlēt, ko lai dara.

Līdzās cīņai par balvām dažādās nominācijās ļoti spraiga cīņa šogad ritēja kategorijā "antikāmis" - par iespējami mazāku neizmantoto kāršu daudzumu rokās. Dīvainā kārtā šī gan nebija viena no nominācijām, kur pienāktos arī balvas, bet tas jau nemazina šīs kategorijas prestižu. Kā ziņo droši avoti, Raimonds K. pat speciāli pēdējās spēles pēdējā gājienā bija paņēmis misijas, ne uz ko dižu necerot, lai tikai nezaudētu šo vidēji apšaubāmo antikāmja godu. Nav gan zināms, vai šajā jautājumā kaut ko vēlas teikt arī Niknais Kāmis un vai pie visa arī šajā gadījumā ir vainīgi pelmeņu vecāki ar džipiem.

Nobeigumā - mazliet statistikas. Visi turnīra dalībnieki bija uzvarējuši vismaz pa vienai spēlei sezonas garumā, bet uzvarām bagātākā spēlētāja bija Māra ar 7 uzvarām 12 spēles, sešas uzvaras izcīnīja Raitis, piecas - Raimonds N., pa četrām Guna un Raimonds K. Jā, cik dīvaini tas lai arī nebūtu, bet Gunai pietika ar uzvarētu tikai trešdaļu spēļu, turklāt vēl komplektā kļūstot par sezonas galveno kāmi - viņa sezonas garumā bija neizlietojusi 72 kārtis jeb vidēji 6 spēlē, kamēr antikāmjiem Raimondam K. un Raitim par abiem bija tikai 62 atlikušas kārtis (katram - mazāk kā 3 kārtis vidēji spēlē). Toties Guna izcili efektīvi pildīja misijas. Rādītājs Gunas efektivitātei: Guna par misijām kopā ieguva 843 punktus (bilance 69/5), bet Māra - 748 (bilance 73/5), proti izpildot par piecām misijām vairāk, Māra ieguva gandrīz par 100 mazāk. Atbilstoši šiem datiem Mārai būtu nepieciešama bilance 81/5, lai tikai atkārtotu Gunas iespēto misiju punktos. Līdz ar to var secināt, ka Guna šo sezonu aizvadīja izcili pragmatiski.

Vienmēr vietā ir uzdot jautājumu: kas tālāk? Īsā atbilde: ne mazākās nojautas. Mūsu slepenkorespondents Imanuēls Kantētājs (vārds mainīts) gan centās iegūt no Ilzes atbildi, vai VM turpināsies arī nākamgad, bet - nekā. Ilze klusēja un pat nesmaidīja. Par ko tas varētu liecināt? Ne mazākās nojautas, neviena praktikanta no Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes mums šobrīd nav.