Druk
Filma "Vēl pa mēriņam" šogad saņēma Oskaru kā labākais darbs svešvalodā. Tās režisors Tomass Vinterbergs ir uzskatāms par dāņu kino klasiķi, līdzās Larsam fon Trīram viņš radīja Dogme 95 kustību. Fon Trīrs laikam kopumā gan slavenāks, taču Oskars ir Vinterbergam. Nezinu gan, cik ļoti šādiem režisoriem tas ir svarīgi.
Filmas premisa ir šāda: četri vīrieši - skolotāji viena no viņiem četrdesmitās dzimšanas dienas svinību ietvaros apspriež ļoti būtisku teoriju: norvēģu psihiatra un rakstnieka Fina Skerderuda hipotēzi, ka cilvēks piedzimst ar pārāk zemu alkohola koncentrāciju asinīs un ka optimālai funkcionēšanai viņam ir nepieciešama puspromile. Ja ņem vērā, ka neviens no četrotnes nevar lepoties, ka viņam personīgajā un profesionālajā dzīvē viss būtu ideāli (par profesionālo viss vienkārši - cik gan mūsdienās ir viegli tev kā skolotājam noturēt audzēkņu uzmanību, ja pastāv viedtālruņi?), nav brīnums, ka viņi izlemj šo teoriju pārbaudīt praksē un, lai tā nebūtu vienkārša dzeršana, visus rezultātus stingri dokumentēt.
Galvenajam filmas varonim - nīgrajam Martinam (Mads Mikelsens, kurš itin sekmīgi izsities Holivudā, bet man neizbēgami asociējas ar trako mācītāju no Adam's Apples), kurš savā dzīvē lielākoties ir tikai daļēji klātesošs, sākotnēji regulāras alkohola lietošanas rezultāti ir lieliski - viņš pēkšņi ir ne tikai saistošs skolotājs, bet arī interesants vīrs, tāpat arī pārējā trijotne var atzīt, ka 0.05% alkohola viņu dzīves kvalitātē nes uzlabojumus. Taču viņi būtu sūdīgi pētnieki, ja viņi apstātos pie šāda rezultāta - vajag taču saprast, vai tā patiešām ir optimālā alkohola koncentrācija un vai visiem šis slieksnis ir vienāds. Lieki teikt, ka tālākie pētījumi pamazām kļūst bīstami un ir skaidrs, ka tā ir bumba ar laika degli un ka agrāk vai vēlāk šī pasaka beigsies ne tik priecīgi.
Filma nekādi nav tradicionāls morāles stāsts par alkohola kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību, un būtu pārspīlēti to uzskatīt arī par kaut kādu Dānijas sabiedrības problēmu nopietnu iztirzājumu. Tāpat to nevar saukt par slavas dziesmu grādīgajam (lai gan jāatzīst, ka puspromiles pozitīvā ietekme tiek attēlota ļoti pārliecinoši), drīzāk var teikt - kā jau piedienas Eiropas kino (un jo īpaši tādam, kas izaudzis no Dogmas superreālisma) - tas ir stāsts bez konkrētas žanriskas piederības un bez vienas vienotas morāles. Sava deva everģēlību, sava deva skumju un vienmēr katrai problēmai ir vairāk nekā tikai viena sakne. Laba filma, ko tur vēl lai vairāk pasaka. Skatāma Kino Bize (attālināti).
Filmas premisa ir šāda: četri vīrieši - skolotāji viena no viņiem četrdesmitās dzimšanas dienas svinību ietvaros apspriež ļoti būtisku teoriju: norvēģu psihiatra un rakstnieka Fina Skerderuda hipotēzi, ka cilvēks piedzimst ar pārāk zemu alkohola koncentrāciju asinīs un ka optimālai funkcionēšanai viņam ir nepieciešama puspromile. Ja ņem vērā, ka neviens no četrotnes nevar lepoties, ka viņam personīgajā un profesionālajā dzīvē viss būtu ideāli (par profesionālo viss vienkārši - cik gan mūsdienās ir viegli tev kā skolotājam noturēt audzēkņu uzmanību, ja pastāv viedtālruņi?), nav brīnums, ka viņi izlemj šo teoriju pārbaudīt praksē un, lai tā nebūtu vienkārša dzeršana, visus rezultātus stingri dokumentēt.
Galvenajam filmas varonim - nīgrajam Martinam (Mads Mikelsens, kurš itin sekmīgi izsities Holivudā, bet man neizbēgami asociējas ar trako mācītāju no Adam's Apples), kurš savā dzīvē lielākoties ir tikai daļēji klātesošs, sākotnēji regulāras alkohola lietošanas rezultāti ir lieliski - viņš pēkšņi ir ne tikai saistošs skolotājs, bet arī interesants vīrs, tāpat arī pārējā trijotne var atzīt, ka 0.05% alkohola viņu dzīves kvalitātē nes uzlabojumus. Taču viņi būtu sūdīgi pētnieki, ja viņi apstātos pie šāda rezultāta - vajag taču saprast, vai tā patiešām ir optimālā alkohola koncentrācija un vai visiem šis slieksnis ir vienāds. Lieki teikt, ka tālākie pētījumi pamazām kļūst bīstami un ir skaidrs, ka tā ir bumba ar laika degli un ka agrāk vai vēlāk šī pasaka beigsies ne tik priecīgi.
Filma nekādi nav tradicionāls morāles stāsts par alkohola kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību, un būtu pārspīlēti to uzskatīt arī par kaut kādu Dānijas sabiedrības problēmu nopietnu iztirzājumu. Tāpat to nevar saukt par slavas dziesmu grādīgajam (lai gan jāatzīst, ka puspromiles pozitīvā ietekme tiek attēlota ļoti pārliecinoši), drīzāk var teikt - kā jau piedienas Eiropas kino (un jo īpaši tādam, kas izaudzis no Dogmas superreālisma) - tas ir stāsts bez konkrētas žanriskas piederības un bez vienas vienotas morāles. Sava deva everģēlību, sava deva skumju un vienmēr katrai problēmai ir vairāk nekā tikai viena sakne. Laba filma, ko tur vēl lai vairāk pasaka. Skatāma Kino Bize (attālināti).
2021-04-29
comments powered by Disqus