Drusku citāds pārgājiens
Piektdienas vakars bija mierīgs - normāls izbrauciens ar velo uz Baložiem Marinas un Airava sabiedrībā, kur gan sanāca dīvaini, ka manā telefonā tobrīd nestrādāja datu pārraide, līdz ar to nevarēju izbaudīt wherigo visā tā pilnībā, bet tāpat bija interesanti. Un jau desmitos biju mājās - tas pēdējā laikā jau pat šķiet kā tīri vai agri.
Pilnai laimei sestdien nevajadzēja agri celties - tik vien kā 9:45 bija paredzēts izbraukt ar autobusu Rīga-Limbaži. Lai arī pēdējā laikā nav retums, ka man ir grūti saprast savu motivāciju un rīcību, šoreiz pārgājiens bija jau nu pārāk dīvains. Doma iet pārgājienā divatā ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku - tas pat man šķiet dīvaini. Man nebija sevišķu priekšstatu - kas Ieva, ar kuru bija runāts iet, ir par cilvēku, kāda ir viņas gatavība garajām distancēm, attieksme pret dzīvi, sabiedriskais statuss, viedoklis par Rasela Busuļa daiļradi, izpratne par šampinjonu pagatavošanu, patiesību sakot es pat nezināju, kā viņa izskatās. Īsi sakot - tiešām pilnīgi svešs cilvēks. Maršruts bija paredzēts visai tradicionāls "dzelzceļa īpatņiem" (proti, man) - pārgājiens pa uzbērumu no Limbažiem uz Aloju.
Tikāmies ar Ievu Rīgas autoostā, ātri vien izrādījās, ka ne viņai, ne man, nav noslieces uz klusēšanu, proti, autobusā visu ceļu līdz Limbažiem runāts tika daudz, ļoti daudz. Tā kā iepriekšējā vakarā nebija sanācis paviesoties veikalā, Limbažu Top&39;ā iepirku standarta pārgājiena pārtikas komplektu, un varējām doties ceļā.
Sākumā iešana gāja ļoti raiti, varētu būt - pārāk raiti. Taču pamazām iešana sāka pasliktināties - uzbērums bija pamatīgi aizaudzis, dažviet - grūti caurejams, un bija izteikti par daudz odu, lai iešana būtu patīkama. Arvien vairāk saprotu Mārtiņa un viņa draugu attieksmi, ka labākais gadalaiks pārgājieniem ir ziema. Šoreiz bija karsti, krūmaini un nomācoši, kas nekādi nav ideāli apstākļi soļošanai. Patīkama pārmaiņa bija pelde Katvaru ezerā (vēl +1 manā peldēšanas statistikā!), bet pēc izkāpšānas krastā uzreiz atkal tiku pakļauts odu maniakālam uzbrukumam, kas galīgi nepriecēja. Toties interesanti bija tas, ka platforma, no kuras notika kāpšana pie ezera (un uz kuras varētu noparkot mašīnu) bija veidota no dzelzceļa gulšņiem (jeb špalām).
Turpinājām gājienu, runājot par daudzām un dažādām vairāk vai mazāk sviestainām tēmām - diezgan droši var apgalvot, ka sviestainu piedzīvojumu aspektā Ieva man ir kādus piecus punktus priekšā, bet patiesībā es jūtos gana komfortabli arī ar savas dzīves šīzes līmeni - nav man vajadzības būt pasaulē trakākajam cilvēkam. Tiesa, prognozējamā kārtā, garo distanču pārgājienos plus punkti ir tieši man, rezultātā notika tas, ar ko jārēķinās, ejot ar nezināmu ceļa biedru - Ievai sāka beigties spēki. Izvēlētais risinājums no manas puses gan bija dīvains - turpināt ceļu ar lielāku līkumu pa asfaltu, ejot cauri Pociemam. No vienas puses - tā nebija slikta doma, jo šādā veidā sanāca apskatīt kūdras vilcieniņus un pat ielīst kādā vagonā (kurā, cik var novērot, mēdz dzīvot cilvēki), un vispār apskates objektu ceļa malā bija vairāk nekā uz uzbēruma. Faktiski uz uzbēruma izņemot pāris stacijas ēkas vienīgais redzētais bija agresīvi noskaņots suns, kurš izskatījās, ka gribēja mums klupt virsū, bet tomēr neuzklupa.
Pociemā iegriezāmies veikalā pēc saldējuma un rezultātā nosēdējām uz soliņa ciemata centrā, manuprāt, vismaz divas stundas, varbūt pat ilgāk. Labi, ka runājamo tēmu nevienu brīdi nepietrūka, slikti, ka šādā veidā nemaz nevirzījāmies uz priekšu. Tad atsākām iešanu, bet arvien vairāk skaidrs kļuva, ka ar Alojas sasniegšanu nākamajā rītā varētu būt problēmas. Gājām līdz aptuveni deviņiem, kad bija pēdējais laiks meklēt teltsvietu. Neko diži jēdzīgu atrast neizdevās, uzslējām telti starp koku puduriem ne pārmērīgi tālu no ceļa, labi, ka mašīnas pa to braukāja reti. Bija uznācis slinkums, ugunskuru neuztaisīju, rezultātā katlu kārtējo reizi līdzi izvazāju veltīgi. Bija gan arī pozitīvā puse - katliņā ļoti veiksmīgi tika ielikta sviesta paka, kuras saturs karstajā laikā labi izkusa, bet vismaz nespēja izlīt manā somā. Bet fakts kas fakts - šī bija mana līdz šim labākā iespēja tikt pie īsta sviesta plastmasas pudelē.
Vakarā teltī joprojām turpinājās dīvainu atgadījumu stāstīšana, kura nebeidzās arī no rīta, kurš bija patīkams, bet patiesībā - nemaz ne tik silts, kā es būtu gaidījis tik saulainā laikā. Bija izlemts, ka par Aloju varam aizmirst - jāveic vēl pieci kilometri, lai izietu uz Limbažu-Alojas ceļa un no turienes jāmēģina aizstopēt līdz Rīgai vai vismaz līdz Limbažiem, lai nebūtu ilgi jāgaida autobuss.
Ir zināms, ka mana līdzšinējā pieredze stopošanā ir labākajā gadījumā nožēlojama. Toties Ieva ir stopojusi daudzās tādās valstīs, kurās man ar jebkuru transportu būtu bail braukt (Turcija, Gruzija, Azerbaidžāna, Irāna), līdz ar to man bija sajūta - šoreiz nevajadzētu atkārtoties manis jau pieredzētajiem absolūtajiem stopošanas izgāšanās stāstiem. Atkārtojās gan. Nostāvējām pieturā vairāk kā divas stundas, beigu beigās nostopēt izdevās vien uz Rīgu ejošo autobusu, kuru tik ļoti centāmies apsteigt. Mācība, ar kuru varēja rēķināties - stopošana un es ir divi nesavietojami jēdzieni, tuvākajos gados centīšos šādu eksperimentu neatkārtot. Vismaz līdz laikam, kad būšu brīnumainā kārtā pārvērties par skaistu meiteni. (nē, neesmu ar noslieci uz transvestītismu, līdz ar to šis nozīmē - nekad)
(bilde gadījumam, ja mani ieslodzīs Dzintara istabā un pieliks pie Dzintara odekolona pudeļu šķirošanas)
Autobusā kādu brīdi nosnaudos, tad vēl mazliet parunājām, un tad jau bija klāt Rīga. Kopumā nostaigāti bija kādi 25 kilometri, patiesībā - nemaz ne tik švaka distance, bet skaidrs, ka šis nebija pasaules vēstgurē labāk saplānotais pārgājiens.
Aizbraucu mājās, un dīvainā kārtā - ar to interesantais tikai sākās.
Kā dažs varbūt zina, es uz visai ilgu laiku pie sevis esmu izmitinājis kaučsērferi Airu no Igaunijas (nu jau gan iet pēdējās dienas, jo ceturtdien pats došos ceļojumā uz Ukrainu-Moldovu), un Aira ir no radošo cilvēku pasaules. Un šodien pilnīgi noteikti sanāca tik radoši, ka nevarēju nebūt pārsteigts.
Atslēdzu vaļā dzīvokļa durvis, un pirmais, ko es ieraugu - ir elektriskā plīts manā koridorā uz grīdas. Aiz tās - vēl kaut kādas iepriekš neredzētas mantas. Pēc brīža no guļamistabas parādās meitene, kuru iepriekš nekad neesmu redzējis. Kas viņa ir, tā arī nesaprotu, uzzinu to, ka Aira būšot pēc pusstundas. Visai dīvaini - atrast savā dzīvoklī nepazīstamu cilvēku, kam nemaz tas nešķiet dīvaini. Kā lai arī nebūtu, izdomāju, ka arī mani tas neuztrauc, nav ko baigi noskaidrot lietas apstākļus. Labāk sarunāt aizbraukt nopeldēties uz Ķīšezeru. Tā arī izdarīju - sākumā peldēties, tad ciemos, rezultātā - mājās atkal ap vienpadsmitiem.
Atnāku - šoreiz nevienas nepazīstamas (vai kaut pazīstamas) meitenes nav, tiesa, elektriskā plīts joprojām ir. Daru šādus tādus ikdienas darbus, kad piezvana Aira, pavēstīt, ka viņai esot vēl divas meitenes, kurām neesot kur šonakt palikt pa nakti, vai var vest šurp. Lai tik ved! Kaut kur izteikti pāri pusnaktij viņas ir klāt, izrādās, ka patiesībā izņemot Airu ir ieradušās vēl trīs meitenes, jo vēl viena pamanījusies netikt mājās. Tagad ir pusdivi, beidzu šo aprakstu un eju gulēt.
Dīvainā nedēļas nogale cauri. Pēdējā laikā man šķiet, ka esmu kļuvis par aktieri tajā Heses teātrī, kurā "Eintritt kostet den Verstand". Iespējams, mani biedē tas, kas gaida priekšā - jo viss man apkārt kļūst arvien dīvaināk, un nu es vairs nezinu, vai tam ir iespējama kāda robeža.